Cīņas pirmsākumi Latvijā

Latvijas cīņas sporta leģendas

Kristaps Veilands -Šulcs

(Christoph Weiland Schulz, Andre Schulkowsky, Кристап Кристапович Вейланд-Шульц)

( 02.12.1885 - 07.07.1987 )

Izcilais cirka cīkstonis, treneris dzimis Krievijas impērijas, Vitebskas gubeņas, Dobeles apriņķa, Auru pagasta (tagad Krimūnu)  "Grāveros" Kristapa un Līzes ģimenē. Pēc skolas beigšanas 1899.gadā sāk strādāt par kalēja palīgu "Grāveros", vēlāk par dzelzceļa apgaitnieku blakus esošajā dzelzceļa līnijā. 1902.gadā piedalās pirmajās novada smagumu celšanas sacensībās un uzvar. Balvā iegūst sudraba medaļu un 5 rubļus. 1904.gadā sāk darbu brāļu Kleinu mehāniskajā rūpnīcā Rīgā par kalēja palīgu un iestājas 2.Rīgas atlētu klubā - biedra karte Nr.21. Sāk piedalīties cirkus izrādēs demonstrējot smagumu celšanu. 2 RAK viņu ievēro Jānis Burgmeisters (vēlākais pasaules čempions profesionāļiem Ivans Romanovs) un garo, spēcīgo roku dēļ iesaka pievērsties cīņas sportam. Jau pirmajā amatieru turnīrā Rīgā 1906.g. 14.maijā 21 gadu vecais Kristaps kļūst par uzvarētāju. Par dalību 1905.gada streikos tiek atlaists. Atrod darbu Baltijas vagonu remontu rūpnīcā par kalēja palīgu. Ikdienas darbs vairāku gadu garumā ar veseri un smagajiem metāla priekšmetiem, kā arī neatlaidīgie treniņi vakaros, attīsta viņā izcilas spēka izturības īpašības. Sākot ar 1908.gadu Kristaps sāk piedalīties Georga Lūriha profesionālo cīkstoņu trupas organizētajos turnīros. Tiek gūtas uzvaras čempionātos Minhenē, Ķelnē, Hamburgā, kur organizētājs Lurihs dod viņam iesauku "Šulcs". Tā vēlāk kļūst par viņa otro uzvārdu. Cīņas stila un labo vācu valodas zināšanu dēļ īpašu mīlestību viņš iegūst Bavāriešu publikas vidū, jo tiek uzskatīts par baltvācieti. Uzvara Vācijas čempionātā vieglajā svarā paver viņam ceļu uz lielākajiem cirkus profesionāļu turnīriem Eiropā, Āzijā, Krievijā. 1912 un 1913 gadā tiek atzīts par atlētisma konkursa "Misters Eiropa" uzvarētāju, kļūst par tā laika atlētisma etalonu, seks-simbolu. Pasaulē, dāmu vidū, popularitāti iekaro viņa trūcīgi tērptās fotogrāfijas. 1917. gadā Kijevā viņš kļūst par brīvās Krievijas čempionu. 1917.gada lielākajā turnīrā Petrogradā cīnās lieliski, taču to pārtrauc boļševiku apvērsums. Vēlāk tiek izcīnītas uzvaras septiņos lielos cīņas turnīros, kuru sastāvs reizēm ir pat spēcīgāks nekā oficiālajos pasaules čempionātos. Reklāmas nolūkos šos turnīrus arī dēvēja par pasaules čempionātiem - Georgs Lūrihs pats bija ne tikai izcils cīkstonis, bet arī labs biznesmenis. Cīkstoņiem tika iedalītas lomas - varonis, komiķis, traģiķis, ļaunais u.c. Daži lietoja maskas - melnā, sarkanā, zelta, nāves u.c. - kā mūsdienu wrestlingā.  Tajos laikos cirkus cīkstoņi bija profesionāļi un amatieru pasaules čempionātos un olimpiskajās spēlēs nevarēja piedalīties. Ja tā nebūtu, iespējams mums būtu vairāk pasaules un olimpisko čempionu ... Līdzgaitnieki apraksta kādu turnīru Baku ar īstām cīņām, kur Lūrihs izsludināja lielas naudas summas tiem, kuri pieveiks cirkus cīkstoni. Vietējie biznesmeņi nolīga daudzus labus cīkstoņus (pat no Persijas) šīm cīņām. Katru vakaru, trīs nedēļu garumā, pārpildītajā cirkū šis cīkstonis aizvadīja vairākas cīņas. Kaut arī cirkus cīkstonim bija tikai 75 kg svars, pat divreiz smagāki pretinieki lidoja kā pelavmaisi. Katram pretiniekam pietika ar ne vairāk, kā 3 minūtēm. Kā noprotat, tad visu cīņu uzvarētājs protams bija Kristaps Veilands. Cīņu biedri viņu raksturo kā ļoti drosmīgu, ļoti ātru un tehnisku, veiklu, vieglsvara dievu, publikas mīluli. Viņu pamatoti var uzskatīt par visu laiku labāko Latvijas vieglo svaru cīkstoni. Atšķirībā no tā laika vairuma cīkstoņu, kuri uz paklāja dažkārt darbojās lēni un pielietoja tikai dažus standarta paņēmienus, Veilanda arsenālā bija ne tikai franču cīņas paņēmienu arsenāls, bet arī plašs austrumu tautu cīņu un brīvās cīņas paņēmienu klāsts. Viņš cīnījās ātri, aizrautīgi improvizējot, pretiniekus nokausējot ar straujām kustībām, nirieniem, izklupieniem, rāvieniem, švungiem u.c. negaidītām, vienas pēc otras sekojošām, paņēmienu kombinācijām un tehniskām darbībām. Savienojumā ar fenomenālo spēku, tas atnesa viņam uzvaras pār krietni smagākajiem pretiniekiem (parasti 20 - 30 kg). Veilanda augums bija 173 cm, svars 80 kg. Viņš cīņas sportā bija apsteidzis laiku - viņa cīņas manieri droši var pielīdzināt mūsdienu brīvās cīņas labāko meistaru sniegumam.

Tā laika prese plaši apraksta kādu zīmīgu turnīru Uralmašā - kā galvenie pretendenti tiek minēti Veilands- Šulcs, Alekss Mortons, Jans Cigans,  Širvis un Ali-Burhans. Cīkstoņi tiek stādīti publikas priekšā nosaucot viņu titulus un panākumus - tie protams tika pārspīlēti, taču publika ar ovācijām visu pieņem. Pēc vairāku dienu cīņām finālā tiekas milzis Širvis un pāris galvastiesu mazākais Šulcs. Cīņa norit ļoti sīva un līdzīga, paņēmieniem bagāta. Tās nobeigumā Širvim izdodas Šulcu nolikt parterī, kur tas izglābjas nostājoties tiltā. Širvim, izmantojot milzīgo svaru un spēku, izdodas gandrīz nolikt Šulcu uz pleciem. Viņš ar roku vēl neatļauti aizspiež pretiniekam muti, traucējot elpot. Tiesnesis cenšas iejaukties. Širvis jau sāk smaidīt - liekas uzvarētājs tūlīt būs zināms, taču pēdējā mirklī Šulcam izdodas neticamais - viņam izdodas nostāties "svecītē" un savērpjoties skrūvē apgriezt Širvi uz lāpstiņām. Tiesnesis fiksē Šulca uzvaru. Publika sajūsmā auro, satracinātais Širvis arēnā cenšas noķert Šulcu, tiesnesis cenšas viņus izšķirt ... Šāds cīņas scenārijs protams tika iepriekš iestudēts, taču dalībnieku profesionalitāte lika tam noticēt. 

Žitomiras turnīram Ļebedevs kopā ar finālistiem Šulcu un Sarkano masku iepriekšējā vakarā cirkū izdomā šādu noslēgumu - sīvas cīņas nobeigumā pretinieks cenšas no Šulca aizmukt un ieķeras arēnas barjerā. Šulcs cenšas izvilkt pretinieku atpakaļ arēnā, taču barjera (iepriekš aizzāģēta) lūzt un Šulcs atmuguriski nokrīt uz paklāja tam pieskardamies ar lāpstiņām. Par uzvarētāju pasludina Sarkano masku. Šulcs protestē - tiek nolikta revanša cīņa. Viss izdodas - publika sajūsmā, arī revanša cīņas vakarā cirkus ir pārpildīts !

Boļševiku apvērsums izmaina cīņas sistēmu Krievijā - cirki tiek nacionalizēti. Pēc šiem notikumiem Veilands paliek Krievijā un strādā Maskavas cirkā par cīkstoni. No 1919-1922.g. viņš ir cīņas instruktors Viņņicas īpašajā Podoļskas pulkā. 1923.gadā viņš uzvar vispasaules čempionātā Maskavā un oficiāli tiek nozīmēts darbā par cirkus cīkstoni profesionāli. 30-to gadu sākumā dodas uz Urāliem, kur strādā par cirka direktoru Serovā (Nadeždinska), Uralmašā par kluba direktoru, tad Sverdlovskā ( Jekaterinburga) par cirka direktoru - (1940-1945). Cirkus māksliniekus armijā neiesauca. Kara laikā ziedo izcīnītās balvas, tai skaitā arī Irānas šeiha dāvāto čempiona jostu ar briljantiem,  tanka izgatavošanai. Par to saņem personīgu Staļina telegrammu ar pateicību. Pēckara gados strādā par treneri Sverdlovskas "Lokomotīvē". Kopā ar viņu ir arī viens no cirkus cīņu pamatlicējiem Krievijā Ivans Ļebedevs  (Дядя Ваня ). Vienu no savām čempiona jostām ar zelta un dārgakmeņu izrotājumiem viņš nodod Sverdlovskas novada muzejā. Savulaik tā novērtēta ap 500 zelta rubļu vērtībā.  Tur glabājas arī M.Gorkija dāvātā pīpe, Buņina dāvātais zelta gredzens ar nefrītu un medaļas. Veilandam bija sieva Marija un audžumeita - vēlāk vingrotāja un akrobāte Agina Kravčenko un divi mazdēli. Par viņa fenomenālo spēku liecina tāds interesants fakts - būdams jau sirmā vecumā, ratiņkrēslā, viņš ar vienas rokas pirkstiem joprojām spēja sarullēt pieckapeiku ! Šādi suvenīri tiek dāvināti gan viņa viesiem, gan Ševčenko un Mamina-Sibirjaka ielās satiktajiem bērniem. Veilands mirst 1987.gadā - savā 102 dzīves gadā ! Pelnu urna apglabāta sievas kapā  Широкореченском кладбище Екатеринбурга.

Krievijas Sverdlovskas apgabala 2010. gada nozīmīgo notikumu un atceres dienu kalendārā par vienu no latviešu cīkstoņiem lasāmi šādi vārdi: «Šogad aprit 125 gadi, kopš dzimis profesionālais cīkstonis, pasaules čempions cīņā un cirka mākslinieks Kristaps Veilands-Šulcs. Francijā, Vācijā, Šveicē, Turcijā, Norvēģijā, Amerikā un Krievijā - visur viņa vārds pulcēja milzīgu cilvēku auditoriju. Kopš 1928. gada viņš dzīvoja Sverdlovskas apgabalā. Miris 102 gadu vecumā Sverdlovskā ". (tag. Jekaterinburga).

Avīzē «Sporta pasaule» (1937) lasām par Veilanda-Šulca darbošanos 2. Rīgas atlētu klubā (2. RAK) līdz pirmajam pasaules karam: «Lielu slavu kā profesionāls lauzējs guva 2. RAK biedrs Veilands, kas uzstājās zem vārda Šulcs. Viņa krūtis bagātīgi rotāja godalgas. Starp citu, Veilands izcīnīja arī greznu jostu, kas tolaik maksāja ne mazāk kā 500 zelta rubļus!».

Kristaps Veilands-Šulcs par savu dalību kādā brīvās cīņas čempionātā žurnālā «Herkuless» 1914. gadā atceras:  "Bez ikdienas cīņas ar Lūrihu es trenējos katru dienu arī vingrošanas biedrībā ar divdesmit amatieriem, galvenokārt apgūstot brīvo cīņu ar visiem viņu piecirtieniem. Brīvā cīņa bija man vajadzīga priekš Baku, kur mēs braucām pēc Tiflisas. Bakinieši ne īpaši uzticējās franču cīņai, īpaši persieši, kas teica, ka visi mūsu cīkstoņi nevarēs noturēsies pret persiešu pehlivaniem (cīkstoņiem) vairākas minūtes. Kā viņi bija izbrīnīti, kad pret visām viņu slavenībām cirka direkcija pieteica vismazāko čempionāta cīkstoni - mani. Ar dievpalīgu es izstiepu divdesmit vietējos cīkstoņus, pie tam ne ar vienu necīnījos ilgāk par 3 minūtēm. Iznāca ar mani cīnīties pats slavenākais no pehlivaniem - mišruts, milzīga spēka cilvēks. Viņš mani parterā... un uzreiz nogāzās uz pleciem no mana bras­ro­ le ­(metiens savērpjot - skrūve) 35 sekundēs. Kas cirkā notika, aprakstīt pat nav iespējams. Krievu publika aplaudēja, persieši gandrīz lien virsū ar nažiem. Vispār , runājot par austrumu cīkstoņiem, jāteic, ka viņiem ir ļoti liels dabas dots spēks, bet viņi nav pieraduši pie diezgan ātras cīņas, un, ja sākt tos raustīt un apgrūtināt ar paņēmieniem, spēki viņiem ātri vien ir galā. Kad es pārtrumpoju visus persiešu cīkstoņus, vietējie bagātnieki izrakstīja par lielu naudu kādu turku cīkstoni. Tās dienas rītā, kad bija nolikta mana cīņa ar turku, atnāca pie manis uz viesnīcu divi persieši, kurus es agrāk biju nometis uz pleciem, un teica man: «skaties, mazais šaitan, bīsties turka, viņš grib tev aci izdurt vai kāju salauzt!» es viņiem pateicos par brīdinājumu, bet šie atteica: «ne jau priekš tevis to darām, bet priekš sevis! Ja viņš tevi uzvarēs, tad mums visi tautieši bardā spļaus, jo mēs netikām ar tevi galā». Redzu turkam tāda fizionomija, ka labāk uz lielceļa vakarā to nesatikt. Ahā! domāju, parterā es gan neiešu. sāku lēkāt ap viņu un noķēru uz to­ ur­de­tête ­(metiens pār muguru, satverot aiz galvas).­ Divarpus minūtēs papēži vien nozibēja gaisā. Tā kā pēc šīs cīņas persieši bija solījušies mani nodurt, tad man iedeva apsardzi, kas mani atveda uz cirku un aizveda mani mājās «kā ģenerāli». Bakū es ieguvu pirmo balvu par brīvo cīņu, trešo par franču cīņu. Jutu sevi tik labi trenētu, ka nolēmu, ja būs nākošgad čempionāts brīvajā - amerikāņu cīņā Parīzē, braukšu turp, lai tiktos ar labākajiem brīvās cīņas speciālistiem no Anglijas un Amerikas. Vai man salauzīs abas kājas vai arī es iziešu pasaules čempionos. Visādā ziņā - tas ir tā vērts.»

Laikabiedri apraksta arī kādu zīmīgu epizodi viņa trenera karjerā: kādās sacensībās cīkstonis ar neatļautu paņēmienu notraumējis viņa audzēkni. Veilands sašutumā izteicis savu viedokli, bet vainīgais agresīvi meties viņam virsū. Veilands, būdams jau pensijas vecumā, izpildījis uzbrucējam tādu paņēmienu, ka visa zāle izbrīnā noelsusies, piecēlusies un ilgi viņam applaudējusi. Vainīgais, uzzinot ar ko bijusi darīšana, vēlāk nācis atvainoties . . .

Links: 

https://www.oblgazeta.ru/sport/1032/

https://sportufo.ru/index.php?option=com_content&view=article&id=1208:vejland-shulz&catid=14&Itemid=110

Klementijs Buļs   ( Krievijā - Клеменс Буль )

 (28.02.1888. - 07.04.1953.)

Dzimis Ludzas apriņķa Mērdzenes pagasta Kitkovā. Profesionāls cīkstonis, treneris "Dinamo", PSRS nopelniem bagātais sporta meistars (Kopā ar Jāni Spāri - pirmie no Latvijas - 1945.g.).

Dzimis kā sestais bērns astoņu bērnu ģimenē. Pēc pagasta skolas beigšanas 15.gadu vecumā, kopā ar vecāko brāli Vaclovu nolemj doties pasaulē "laimi meklēt". Ceļš aizved uz tālo Krasnojarsku pie attāla radinieka. Sāk strādāt par atslēdznieku dzelzceļa depo. Vietējā cirkū redzētais Terenteja Koruņa  atlētu šovs iedvesmo viņu sākt nodarboties ar jostu cīņām un smagumu celšanu. Atlētikas pulciņā ātri apgūst šīs iemaņas un kļūst par vadošo atlētu. Par viņa treneri kļūst izcilais cirkus spēkavīrs Sergejs Jeļisejevs. Pēc gada nodarbībām kopā ar ceļojošo cirku sāk braukāt pa Sibīrijas pilsētām un piedalās spēka demonstrēšanas izrādēs. 1908.gadā nokļūst Kurgānā un aizejot uz cirku, kur notiek cīkstoņu čempionāts, pilnīgi nejauši tiek aicināts tajā piedalīties. Par pārsteigumu visiem cīņas profesionāļiem cilvēks no publikas - Klemenss kļūst par turnīra čempionu. Viņam tiek piedāvāts iesaistīties cīkstoņu trupā. Viņš sāk piedalīties cīņas sacensībās. Sākumā trūkst cīņas paņēmienu iemaņas - tiek piedzīvoti zaudējumi. Lai pieveiktu krietni smagākus pretiniekus, ilgos treniņos nākas izkopt izcilas spēka, veiklības, ātruma un izturības īpašības. Ceļojot ar cirku pa Sibīrijas, Kaukāza un Kaspijas reģiona pilsētām tiek apgūtas arī vietējās cīņas iemaņas un paņēmieni. Viņš kļūst arī par Vidusāzijas čempionu - cīnoties halātos pieveic neuzvarētos Abdulu Niazi, Tursunu Ali,  Bairamu, tad kļūst par Kaspijas reģiona un Krievijas dienvidu apgabalu čempionu. Ar panākumiem piedalās Maskavas un Činizelli Varšavas cirka cīņas turnīros. 1911.gadā Pēterburgā Ēdenes dārzā 23.g.v. izcīnot 16 uzvaras, kļūst par pasaules čempionu franču cīņā. Tiek pieveikti Kaščejevs, Kornackis, Vahturovs u.c. finālā uzvar arī Van Riilu. 1913.gadā Maskavas čempionātā De' Viņjē cirkā, uzvarot 20 cīņās, iegūst tehniskākā cīkstoņa titulu. Īpaši efektīgs ir viņa "tur-dedet" - metiens pār sevi atliecoties palēcienā ar satvertu pretinieka galvu. 1914.gadā uzvar Kurskas un Rostovas cirka čempionātos, 1915.gadā Maskavas čempionātā tiek atzīts par Krievijas labāko cīkstoni. Līdzgaitnieki uzsver viņa izcilās spēka un cīņas tehnikas īpašības, nopietno gatavošanos katrai cīņai, izcilās daba spējas, bez kurām būtu grūti aizvadīt garos cīņas turnīrus un ilgstošās cīņas.   Izmēģinājis gan Sandova, gan Anohina treniņu sistēmas. Nopelnīto naudu iegulda iegādājoties dažādus īpašumus, cirkus Sočos, Rostovā u.c. Pirmais pasaules karš sakrīt ar viņa augstākās fiziskās formas periodu - diemžēl nenotiek pasaules čempionāti. Kara periodā dienē Tiflisā un Baku par hidroaviācijas mehāniķi. 1916.gadā Tiflisas un Jekaterinogradas turnīros pieveic arī Poddubniju un Zaikinu. Pēc 1917.g.  boļševiku apvērsuma viņa īpašumi tiek nacionalizēti. Viņš sūtniecībā izņem Latvijas pilsoņa pasi, taču tomēr paliek Krievijā. Latvijā atgriežas viņa pirmā sieva Domnikija. 1923.gadā sāk strādāt par cīņas instruktoru Sarkanās armijas augstākā komandējošā sastāva  kursos. No 1930-1936.gadam dzīvo Kurskā un turpina piedalīties sacensībās. Viņš ir viens no retajiem, kuram izdevies uzvarēt šī laika izcilākās cīņas zvaigznes - Poddubniju, Šemjakinu, Zaikinu, Čufistovu, van Rīlu u.c. Cīkstoņu turnīros ticies arī ar citiem Latvijas cīkstoņiem - Edmundu Rasso-Blumbergu, Alfrēdu Jordānu, Staņislavu Ozoliņu, Emīlu Griķi, Jāni Spuļu, Kristapu Veilandu-Šulcu. Gan sarunās ar satiktajiem tautiešiem sacensībās, gan  pavadot atvaļinājumus Latvijā, ik reizi ir apliecinājis, ka nav aizmirsis latgaliešu un latviešu valodu. Daudzos fiziskā ķermeņa skaistumkonkursos guvis pirmā vietas, ir "misters Eiropa 1930": augums-181, svars-97, krūšu apm.-122, viduklis-92, bicepsi-44, kakls-46, gurni-70. Viņš joprojām ir arī viens no mūsdienu kultūristu etaloniem. Sportisko karjeru beidz sacensībās Suhumi 1938.gadā. Kopš 1939.gada dzīvo Maskavā, ir "Dinamo" treneris, izaudzinājis vairākus pasaules klases cīkstoņus.  Apbalvots ar daudziem Krievijas ordeņiem. Apglabāts Maskavas "Введенском кладбище".

Jānis Burgmeistars   ( arī  Burmeistars, Jaan Purmeister, Birģermeistars, Ivan Romanov )

(1881.g. Rīgā - 1956)

Dzimis Āgenskalnā. Strādājot Manteļa mašīnbūves rūpnīcā sāk apmeklēt Rīgas 2. atlētu kluba nodarbības. Dažu gadu laikā iegūst lielisku fizisko formu un apgūst franču cīņas pamatus. Treniņu biedru pierunāts piedalās 1902.gada Rīgas starptautiskajā cīņas čempionātā. Viņa dotības tiek pamanītas un viņš tiek pierunāts pamest darbu un sākt cīkstoņa karjeru. Kopā ar jau slaveno cīkstoni Henrihu Eberlē viņš dodas garā turnejā pa Eiropu. Jau pirmajās sacensībās Ķelnē 1903.gadā iegūst 4.vietu. Arī turmākajās sacensībās vienmēr ir godalgoto vidū smagsvaru konkurencē. 1905 gada Francijas kausā - 8.vieta., Eiropas čempionātā profesionāļiem - 5.vieta. 1907.gada pasaules čempionātā Parīzē - 6.vieta, 1908.gada pasaules čempionātā - 5.vieta, 1909.gada Eiropas čempionātā - 2.vieta. Beidzot pienāk viņa zvaigžņu stunda - 1914.gada pasaules čempionātā Pēterburgā 1.vieta ! 1915. gadā tiek izcīnītas divas otrās vietas pasaules čempionātos. Uzvaras Briseles, Pēterburgas (2X), Varšavas, Berlīnes ternīros. Profesionālā karjera tiek noslēgta ar 3.vietu pasaules čempionātā Berlīnē. Šie ir visu laiku augstākie Latvijas profesionālo cīkstoņu panākumi. Profesionāļa rangā no 1905 - 1933.g. aizvadījis 105 cīņas ar 52 uzvarām, 30 zaudējumiem. Cīnijies ar 47 profesionāļiem - galvenokārt Vācijas, Dānijas, Ungārijas, Rumānijas, Krievijas, ASV turnīros. Viņa pretinieki šajos turnīros ir Jakob Koch, Stanislaus Zbyszko, Albert Sturm, Anastase Anglio, John Pohl, Jess Pedersen, Laurent le Beaucairois, Emilio Ruggero Raicevich, Gustav Malskies, Eduard Ritzler, Janos Czaja, Axel Krook, Francois de Ridder, Hans Schwarz Sr. , Michael Hitzler, William Thomson, Hadji Weinura, Omer de Bouillon, Giovanni Raicevich, Gabriel Lasartesse, Bernhard Leib, Heinrich Fahrenholz, Paul Willing-Smirnoff, Tom Jackson, Oswald Buchheim, Alois Wiedemann Sr., Paul Bahn, Clement le Terrassier, Feodor Tornow, Vincent Illa, Fritz Bellingrath, Walter Eigemann, Albin Kutschke, Peter Debie, Max Köhler, Hans Zilch, Karl Saft, Fritz Löwe, Aimable de la Calmette, Karl Reiber, Frank Gotch, Georg Lurich, Ernst Siegfried, Heinrich Weber , Nicolai Petroff, Americus, Ursus Jankowsky un citi cīkstoņi.

No Jāņa atmiņām:      Maskavā lauzos ar Petrovu, Puddubniju, Vēberu, Klisonu, Bokernu. Es saņēmu ceturto balvu. Rēc Maskavas atkal ārzemju turneja -Ženēva, Berlīne, Diseldorfa un Kopenhāgena nozibēja kā kaleidoskopā. Kopenhāgenā pirmo reizi ieraudzīju Kohu. Tanī laikā viņš bija laba formā un uzskatīja sevi par populārāko cilvēku visā Vācijā. Jauniem cīkstoņiem Kohs padeva tikai divus pirkstus. Tagad viņš, protams, jau ir izpumpējies, bet toreiz bija ļoti stiprs, kaut gan panākumus guva tikai Vācijā. Citas zemēs publika viņu necieta pārāk augstprātīgas cīņas manieres dēļ. Likās, tas nav cilvēks, bet tējkanna, kas līdz malām pielieta ar ūdeni - mazliet pakustēsies un sāks līt ūdens ... Atkal mana mīļā Parīze. Kaut gan čempionātā piedalījās Kohs, Antoničs, Petrovs, Bokeruā, Vārvi, toreiz panākumi bija viduvēji: publika prasīja Ponsu un Raulu de Bušē, it īpaši pēdējo. No Parīzes uz Budapeštu. Tur pirmo balvu saņēma Kohs, es - piekto. Nākamā Ostende. Patiesību sakot, turp es braucu cīnīties, bet iznāca kļūt par publikas uzjautrinātāju. Mūsu čempionāts bankrotēja un izira. Toreiz man bija tikai simts franku un es paliku uz sēkļa. Taču skumt neskumu. Veselām dienām sēdēju pie ūdens un peldējos bez mitas. Kopā ar mani Ostendē iestrēdza arī cīkstonis Lemetrs. Kūrorta administrācija, ieraudzījusi pludmalē mūsu kolosālos stāvus, ierosināja uzņemties slīcēju glābšanas darbu. Kaut gan naudas mums nebija, savilkām lepnus ģīmjus un atteicāmies. Krietnu mēnesi peldējāmies Ostendē, līdz saņēmu angažementu Brēmenē. Pirms čempionāta direkcija, redzēdama manu brūno ādu, nonāca strupceļā: aicināja, kā mani pieteikt - par krievu vai indiāni. Pēc Brēmenes - Hannovera, tad atkal Parīze. Šis čempionāts bija parīziešu gaumē: piedalījās viņu publikas mīluļi Pols Pons un Rauls de Bušē. Tur satikos un iedraudzējos ar Šemjakinu. Pēc tam ilgi nešķīrāmies, mūs sāka uzskatīt pat par brāļiem. Tad sekoja turneja pa Itāliju, izbraukāju Minheni, Bukaresti, Breslavu, Roterdamu, līdz Berlīnē saslimu ar tīfu. Gulēju divus mēnešus, ārsti man paredzēja nāvi, bet organisms nolika slimību uz abām lāpstiņām. Pie krīzes, kad es tā sakot, atgriezos dzīvē, brīnījos, ka visi apmeklētāji, ienākuši istabā, bola uz mani acis. Paskatījos spogulī: ak. mans dievs, visa galva sirmai. Toreiz biju novājējis, tikai pēc mēnešiem trim atguvu agrāko formu. Katri pilsētā reklāmas nolūkā rīkoja parādes: cīkstoņi, ģērbušies triko ar nacionālajām lentēm pār krūtīm, sēdās ratos. Priekšā - orķestris. Ja tāda procesija izbrauca pāris reižu cauri pilsētai, afišas nevajadzēja -publika gāzās aumaļām. Pēkšņi telegramma: kontrakts sauc uz Dienvidameriku. Un lūk, es mokos okeāna viļņos. Uz Ameriku brauca daudzi cīkstoņi. Čempionāts sākās Buenosairesā. Daudz esmu redzējis dedzīgas publikas, bet tādu kā Argentīnā vēl nobiju iepazinis. Arēnā lido galdi, krēsli, nūjas. Sevišķi bieži šo lidojošo priekšmetu mērķis bija Kazo. Viņam arī ikdienā patika kauties, bet cīņas laikā viņi plosīja pretinieku gabalos. Viens skatītājs tā saniknojās, ka meta Kazo ar visu, kas gadījās pa rokai, norāva savu zelta kabatas pulksteni un ietrieca to tieši Kazo pierē. Francūzis dažas nedētas staigā ar punu pierē, toties pierē viņam bija lielisks hronometrs. Atkal okeāna tvaikonī braucam atpakaļ uz Eiropu. Portugāles publika ir gandrīz tikpat nevaldāma kā Argentīnā: met ar nūjām, ar apelsīniem un tomātiem. Pēc dažiem neefektīviem čempionātiem Itālijā un Vācijā atkal dodos uz Dienvidameriku, tikai citā kompānijā. Riodežaneiro lauzāmies trīs mēnešus, bet varētu arī trīs gadus: par sportu tur ir milzīga interese. Cīkstoņu bija par maz, tāpēc lauzties nāca arī vietējie amatieri. Mēs viņus likām gar zemi visai uzmanīgi, pat maigi. Arī man gadījās spēkoties ar vietējo krodzinieku Pablo Guardo. Viņu varētu kaut vai gleznot: gandrīz mana auguma, bet plecos platāks, sausnējs, seja bronzas krāsā, bet pār visu vai-gugara rata. Izgājām uz skatuves. Viņš tūlīt satvēra mani tik stingri, ka gandrīz kauti sāka brikšķēt kauli un es mēģinu izrauties - neizdodas. Tad metu viņu ar suplesu - atsitās ar galvu pret paklāju un nogūlās uz abām lāpstiņām. Pēc minūtēm desmit viņš pienāk pie manis ģērbtuvē ar revolveri rokā. Es sagrābu krēslu ... skatos: šis smaida un sniedz man revolveri. Kā dāvanu atnesis, bet es nodomāju ... Dieva vārds, kļuva kauns par sevi ... Sabučojāmies un sadraudzējāmies. Viņi kopā ar mums brauca turnejā pa Čīli. Pēc tam atkal vecenīte Eiropa, tad braucu uz Ziemeļameriku. Ņujorkā negāja slikti. Katru nedēļu lauzāmies divas raizes, un par katru cīņu es saņēmu 25 -30 procentu no kopīgā ienākuma. Biju jau uzvarējis vairāk nekā desmit amerikāņu cīkstoņu un sapņoju tikties ar Gotču. Tomēr visa Amerika gaidīja Gotča maču ar Hakenšmitu. Kā zināms, Hakenšmits divas reizes zaudēja amerikānim. Es treniņa laikā saaukstējos, un mani sagrāba ass reimatisms. Pa gultu noviļājos divus mēnešus. Sāka mocīt ārkārtīgas ilgas pēc dzimtenes. Vienīgais sapnis: «Mājup, mājup!». Pēdējo reizi šķērsoju okeānu un nokļuvu savā vecajā Rīgā pie māmuļas. Padzīvoju mājās, atguvu formu un braucu uz Pēterburgu pie Ļebedeva, no turienes - pa visu Krieviju. Pēdējos gados lauzos Maskavā, Kijevā. Varšavā, Odesā, Kurskā. Vai nu vēl lauzīšos, vai no darbošos ar lauksaimniecību, kas mani tagad interesē, bet no Krievijas nekur projām nebraukšu. Bieži paceļu rokās savu mazo dēlu un saku viņam: «Kad tu izaugsi, būsi tikpat stiprs kā tavs vectēvs un tēvs ... Tikai nemētājies apkārt pa pasauli, bet dzīvo dzimtenē! Dieva vārds, mājās tomēr ir labāk.»

Jāņa stāstījums, kas pierakstīts 1914.gadā. (Čempionātos viņš uzstājās ar pseidonīmu Birģermeistars) . «Mūsu rūpnīcas strādnieku vidū bija kādi trīsdesmit dedzīgi sportisti, kuri vingrinājās ar divpudu bumbām un stieni, kura svars bija 120 mārciņu. Mēģinājām arī lauzties. Protams, paņēmienus mēs nemācējām. Grābām aiz vidukļa no priekšas un aizmugures un, nezin kāpēc, ar īpašu centību lauzām viens otram kaklu ar dubultnelsonu. Pēc diviem trim gadiem es jau biju stiprākais ne vien starp fabrikas jauniešiem, bet vispār Rīgā sāka runāt, ka Manteļa fabrikā esot viens ļoti stiprs puisis. Kad1902. gadā mūsu vecajā Rīgā uz čempionātu ieradās profesionālie cīkstoņi, biedri mēģināja mani pierunāt, lai ierastos cirkā. Es ilgi nevarēju profesionāļi man likās pārāk baismīgi. Tas Rīgā bija gandrīz vai pirmais čempionāts, tāpēc par cīkstoņiem klīda visādas leģendas. Ciklopu sauca par «aizvēsturisku cilvēku» un apgalvoja, ka viņš vienā piesēdienā apēdot vienpadsmit mārciņu jēlas gaļas. Bez Ciklopa cīkstoņu vidū bija vēl Mors-Znamenskis, Klorendo, Dikmanis, Lūrihs, Pols Abss un Jankovskis. Beidzot sadūšojos un, izgājis arēnā, izaicināju uz cīņu visus čempionāta dalībniekus pēc kārtas. Pirmajā dienā man par pretinieku iedeva Klorendo. Lai-kam viņš gribēja mani paķert ar kaut kādu paņēmienu: virpuļo apkārt, lec, skraida, bet neuzbrūk. Sākumā es apstulbu, bet pēc tam kas būs, būt! metos viņam virsū no priekšas, sagrābu ap vidukli un gar zemi. Viņš tik tikko pierausās kājās, bet darba biedri mani gandrīz uz rokām iznesa no cirka. Nākamā dienā man iedeva Dikmani, to nostiepu garšļauku piecās sešās minūtēs. Nākamās dienas afišā savu vārdu izlasīju līdzās Polam Absam. Gan es pats, gan mani fabrikas biedri nokāra degunu. Izgājām abi divi arēnā. Viņam bija baismīgi drūms skats. Tikko paspiedis roku, viņš belza man pa kaklu. Tagad šādus sitienus sauc par «makaroniem», un arbitri cenšas publiku pārliecināt, ka tas esot «papa-pareizi» un nesāpot. Taču, ja jūs negatavojaties kļūt par profesionālu cīkstoni, ja jums nepatīk asas izjūtas, labāk no tādiem «makaroniem» izvairīties. Man tūlīt debesis sarāvās kā aitāda, bet acīs zibsnīja dažādu krāsu ugunis. Vēl viens sitiens pa kaklu, vēl viens, un es jutu, ka tūlīt zaudēšu samaņu. Tad atvēzējos un cik spēka belzu Absam, pa ģīmi vai pa kaklu to vairs neatceros. No pārsteiguma vai arī nomana sitiena spēka Abss nogāzās. Likās, ka cirks no aplausiem pārplīsīs. Es kā zvērs metos Absam virsū un uzspraudu dubultnelsonu. Vēlāk, kad daudzas reizes ar viņu cīnījos, ne kad man nav izdevies viņu no turēt ar dubultnelsonu. Bet toreiz. .. toreiz manus pirkstus būtu varējusi atkrampēt tikai nāve. Lai kā Abss grozījās, viņš nevarēja pārraut dzelžaino apli, kas žņaudza viņam kaklu. Pēkšņi jutu, ka manas kājas atraujas no zemes un es lidoju ar galvu lejup. Šis metiens, kas nolika mani uz pleciem, izšķīra manu likteni. Nebūtu Abss mani nosviedis gar zemi, es laikam, palauzies vēl dažas dienas, būtu palicis Manteļa fabrikā kā «neuzvarams stiprinieks». Tagad virsroku ņēma patmīlība. Lai notiktu kas notikdams, kļūšu par cīkstoni es izlēmu. Tieši tajā laikā uz Rīgu cīkstēties atbrauca toreiz slavenais vācu spēkavīrs Henrihs Eberle. Švītīgi ģērbtais skaistulis apbūra visu Rīgu. Es vienojos ar Eberli, kam, šķiet, bija iepaticies mans milža augums, jo mans stāvs visumā bija neveikls: būdams pārāk garš, kaulains, ar kūkumu mugurā, es nepavisam neatgādināju Apolonu. Pārrunu iznākums bija tāds, ka pametu darbu Manteļa fabrikā un nokļuvu cīkstoņu paradē Ķelnē. Tā arī es tapu par vienu no «aizvēsturiskajiem» cilvēkiem, kuri mani tā bija apbūruši, kad pirmo reizi ieraudzīju plakātus uz Rīgas cirka sienām.»

Jāņa turnīru statistika ir apbrīnijama - vidēji vismaz viens turnīrs mēnesī, katrs 1-3 nedēļu garumā. Piemēram periodā no 1904 - 1907 gadam viņš piedalījies turnīros Brēmenē, Ķelnē, Āhenē, Manheimā, Parīzē, Edinburgā, Birmingemā, Norvīkā, Lieģē, Nicā, Pēterburgā, Marseļā, Riodežaneiro, Berlīnē, Ščecinā, Wupertālē, Hamburgā, Diseldorfā, Budapeštā, Amsterdamā, Minsterē, Ostendē, Hannoverē, Turīnā, Lionā, Nicā, Tulūzā, Monpeljē, Antverpenē, Dženovā, Liverpūlē, Nirbergā, Bukarestē, Wroclavā, Roterdamā, Čemnicā, Dublinā, Magdeburgā, Palermo, Neapolē, Lisabonā, Milānā, Romā - dažos pat vairākas reizes ...

Jānis 1913.g. čempionātā Maskavas ZOO

Jānis Leskinovičs  ( arī Ivan, Jan, Johann Leskinovitch )

(08.11.1892. Rīga - 14.07.1959.)

Dzivojis Šampēterī, Apūzes ielā. Ar sportu sāk nodarbotie Rīgas atlētu klubā. 1914.gadā kļūst par Krievijas atlētikas čempionāta trešās vietas ieguvēju. Līdz 1917.g. ir virsnieks cara armijas štābā. Vēlākajos gados nopietnāk pievēršas cīņas sportam. Kļūst par četrkārtēju Eiropas meistaru (1923.g.- Ķelne, 1929.g. -Prāga, 1930 un 1931.g. -Rīga), ir divkārtējs pasaules čempions profesionāļu vidū (Madride, 1923 un Riodežaneiro, 1924), H. Eberlesa kausa un Dortmundes kausa īpašnieks (1928), Hamburgas turnīru uzvarētājs (1928; 1930; 1931.g.), Ščečinas turnīra uzvarētājs - 1932.g. Cīnījies neizšķirti ar pasaules meistaru Ivanu Podubniju (Dortmunde, 1924). 

Sportot sācis jau 8 gadu vecumā. Rīgas vingrotāju biedrībā 14 gadu vecumā sāk nodarboties ar franču cīņu. 1909.gadā 16  gadu vecumā uzvar pieccīņas sacīkstēs Stavropolē. Mācās KIslovodskas ģimnāzijā. 1914 gada februārī, Maskavas universitātes students Leskinovičs pārstāvēja Maskavu, Viskrievijas smagatlētikas čempionātā Rīgā, kā svarcēlājs un iegūst trešo vietu smagajā svarā (82,5+kg.), paceļot 435kg. piecu vingrinājumu summā. Toreiz prese Leskinoviču dēvēja par Maskavas labāko atlētu. Tēva rosināts sāk studēt juristos, taču interese par cīņu ņem virsroku. Pirmā profesionālā cīkstoņu turneja ar panākumiem ir pa Krieviju līdz par Vladivostokai. Kara laikā dienē Penzā un Čeļabinskā par sporta instruktoru. Līdz 1921.g. dzīvo Maskavā. Tad seko uzvaras Vācijas turnīros Minhenē un Hamburgā. Prāgā un Lisabonā izcīna Eiropas čempiona titulus. Uzvara Lisabonā rīkotājiem bija tik negaidīta, ka orķestrim nebija himnas notis. Tā tika nospēlēta pēc Jāņa nodziedātās melodijas - iznācis esot pavisam šķībi... Pēc Eiropas nāca Amerika, kas jau divdesmito gadu sākumā bija kļuvusi par profesionālo cīkstoņu Meku. 1932 gadā J.Leskinovičs galvenokārt dzīvoja Buanosairesā, cīnījās Čikāgā, Buenosairesā, Sanpaulu, Riodežaneiro un Ņujorkā. 1932.gads tika pavadīts Ziemeļamerikā, kur aizvadīja 147 profesionālās cīņas. Amerikā tika iepazīta un izstudēta sarežģītā brīvā cīņa un "catch", kas bija populārāka par grieķu romiešu cīņu, jo klasiskās sengrieķu Ellādes vērtības aizstāja ar jauniem modernākiem cīņas paņēmieniem un spraigumu. Atgriešanās Eiropā ir iespaidīga - visos turnīros viņu uzņem ar ovācijām. Tiek atteikti finansiāli izdevīgi līgumi Indijas turnejām, jo tie traucētu viņa dzelžainajam dienas režīmam - meža skrējienam, akmeņu celšanai un mešanai, peldēšanai un pirts apmeklējumam, īpašiem lokanības vingrinājumiem - ar špagatiem un tiltiem viņš pārsteidza daudzus pretiniekus... Teicami fiziskie parametri - (183 cm, 120 kg).  Uzturā daudz lietoja saknes, medu, sviestu, atturējās no gaļas, kartupeļiem, maizes. Līdz pat otrajam pasaules karam viņš aktīvi piedalās dažādos Eiropas cīņas turnīros profesionāļiem.  Viņš kļūst par pirmo brīvās cīņas aizsācēju Latvijā.
Pirmajās antīkajās spēlēs atlēti cīnījās ar basām kājām, vēlāk ar apaviem, kuru formu aizguva no senās Romas armijas karavīriem - Romas leģionāriem. Jānis Leskinovičs, ar attēlā redzamajiem cīņas sporta apaviem, pasaules arēnās izgāja 20.gadsimta divdesmito gadu sākumā. To neparastā forma aizgūta no antīkās pasaules, no grieķu romiešu kultūras, kad atlēti Olimpā cīnījās par godu augstajam dievam Zevam.

Oficiālā profesionāļa statusā Jānis aizvadījis 72 cīņas ar 40 dažādiem atlētiem. Tajās gūtas 37 uzvaras, 4 zaudējumi un pārējie neizšķirti. Īpaši patikuši turnīri Argentīnā, Brazīlijā, Šveicē, Spānijā, Portugālē, Tallinā, Vācijā, Čehijā, ASV - Ņujorkas, Filadelfijas, Bostonas, Pensilvānijas, Ņudžersijas lielākajās arēnās. Vēl trīsdesmito gadu beigās J. Leskinovičs piedalījās cirka priekšnesumos kopā ar aktieriem Ernestu Feldmani, Ellu Jekabsoni, Voldemāru Švarcu un Augustu Mitrēvicu.

1925. gada avīze «latvijas strādnieku sports» raksta: "Latvijā profesionāļu brīvās cīņas varēja vērot Rīgas cirkā grieķu-romiešu cīņu čempionātu laikā 20. gs. 30. gados. Latvijas profesionāļi, kas cīnījās pēc brīvās cīņas noteikumiem, to apguva, mācoties individuāli pie kāda no saviem kolēģiem, vērojot citu cīņas, ar privātu treneru un sparingpartneru palīdzību vai ar ārvalstu mācību literatūras un periodikas palīdzību. Viena no smagatlētikas sastāvdaļām ir, kā jau mi-nēts, populārā grieķu-romiešu cīņa. Citur piekopj arī tā saukto brīvo cīņu - catch-as-catch-can. latviešiem šinī nozarē izcilu sportistu nav; kā izņēmums būtu mināms latvietis Leskinovičs, kurš šī gada profesionāļu čempionātā Vācijā ir guvis spīdošu uzvaru pār pasaules meistariem.»

No Ritas Apines pētījuma (1999) par Jāni Leskinoviču uzzinām viņa izaugsmes ceļu: «Jānis studijas tomēr nebeidza, jo tika mobilizēts armijā un iestājās Alekseja kara skolā, kuru pabeidza 1915. gadā. Tad nāca karš. Simtiem un tūkstošiem jaunekļu atmeta visam ar roku un gāja kā brīvprātīgie uz fronti. Arī Jānis Leskinovičs. Raibi, gari un grūti bija kara gadi. Jānis cīnījās kaujās Rīgas frontē, tepat pie Daugavas krastiem. Bet arī šeit nebija aizmirsis vecos niķus. Atpūtas brīžos brašais virsnieks labprāt trenējies kopā ar saviem karavīriem. Tika pat sarīkoti sporta svētki, un arī pats Jānis uzstājies. Kad liela ļaužu pulka priekšā virsnieks nolicis gar zemi visus savus pretiniekus, tad kareivju sajūsmai nebijis gala. .. 1921. gadā cauri Rīgai Jānis devās uz Vāciju, lai kļūtu par profesionālu cīkstoni. Pāris gadu Jānis lauzās kā labs cīkstonis, bet līdz pasaules meistara godam vēl bija jānoiet krietns ceļš. Kā Jānis pats intervijās atzinies, ceļš uz augstākajām virsotnēm bijis ne vien grūts, bet arī nežēlīgs un asiņains: «Kad sāku čempionātos likt uz tepiķa slavenos cīkstoņus, viņi pūlējās mani salauzt, sasist un, kad uz cirkus arēnas parādījās niknais zvērs, kuram bija uzdots sakropļot manu miesu uz visiem laikiem, es zināju, ar ko man darīšana, un gāju droši tam pretī. Nedaudzās sekundēs tas kā akmens gulēja nosviests gar zemi. No tā laika es uzvarēju.» .. 1923. gadā Ķelnē Jānis Leskinovičs ieguva Eiropas meistara nosaukumu, guva lielus panākumus Argentīnā un Brazīlijā. Tajā pašā gadā Madridē izcīnīja profesionālo cīkstoņu pasaules čempiona nosaukumu. 1924. gadā viņš panākumu atkārtoja Riodežaneiro, cīnījās Vācijā, Šveicē, Spānijā un Portugālē, uzvarēja «zelta jostas» izcīņā Hamburgā (1928, 1930, 1931), Eiropas meistarsacīkstēs Prāgā (1929, 1930) un Rīgā (1931), īpašumā ieguva H. Eberlesa kausu un Dortmundas kausu (1928), uzvarēja Ščecinas un Hamburgas turnīros (1932). Hamburgas lielo zelta jostu Jānis pārveda uz Rīgu un pēc otrā pasaules kara nodeva Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam. Pēc Eiropas nāca Amerika, kas bija to laiku profesionālo cīkstoņu meka. J. Leskinovičs cīnījās Buenosairesā, Sanpaulu, Riodeža-neiro, Ņujorkā. Kādā viesošanās reizē astoņos mēnešos Jānis izcīnīja 117 uzvaras. Amerikā tika iepazīta un izstudēta sarežģītā brīvā cīņa, kas bija ļoti populāra šajā zemē. Argentīnā Jāni sauca par kaulu lauzēju, jo viņa iemīļotākais cīņas paņēmiens bija sup-less (metiens pār tiltu), ko viņš apguva jau 1912. gadā Pēterburgā, un šo efektīgo paņēmienu Amerikā vēl nepazina. .. Katrs rīts Jānim sākās ar vingrošanu 30 minūšu garumā un vieglu masāžu. Pēc vieglām brokastīm sekoja pastaiga pusotras stundas garumā. Katru priekšpusdienu Jānis cīnījās ar diviem treniņa pretiniekiem. Regulāri trenējās ar latviešiem - labi pazīstamiem kolēģiem, draugiem, bet no sāncenšiem izvairījās. Pusdienās lietoja daudz sakņu, drusciņ gaļas, atturoties no sāls un pipariem, lai nevajadzētu daudz dzert. Viegli varēja noēst pāris duču banānu vai divus trīs ananasus. Pēcpusdienā lasīja avīzes, cītīgi sekojot politikai, vai arī rakstīja vēstules. Kad necīnījās, tad pirms cirka ieturēja vakariņas, bet, ja bija jācīnās, palika neēdis septiņas stundas līdz dienas beigām. Pēc cīņas gaidīja silta vanna. Brīvajā laikā interesējās par sportu - tāpat kā skolas gados, kad nevienu futbola sacīksti vai boksu, vai laušanos garām nepalaida, ja tikai atlika laiks." Fiziskie parametri: augums - 183 cm, svars - 120 kg, kakls - 50 cm, krūtis - 125 cm, viduklis - 96 cm, bicepsi - 45 cm.

Jānis Spūle  (  Иван Спуль )

 ( 1883 - 1962. Odesa )

Jānis dzimis Latgalē, Vecvārkavas Dzeņu pagastā. Ģimenē viņam ir 10 brāļi un 2 māsas. Bērnībā palīdz vecākiem ganīt govis. 15 gadu vecuma nolemj doties pasaulē - ceļi aizved uz Pēterburgu. Strādā dažādus gadījuma darbus - izsūtāmais, malkas cirtējs, strādnieks maizes ceptuvē. Ģimnāzijas pēdējos gados sāk apmeklēt cirka izrādes, kur smeļas iedvesmu no spēkavīru un cīkstoņu priekšnesumiem, mājās patstāvīgi sāk trenēties ar hantelēm un svariem. Apgūst beķera amatu. Vēlāk sāk apmeklēt Ļebedeva atlētiskā kabineta treniņus smagatlētikā un franču cīņā. Pēc gada treniņiem viņu iekļauj cirkus cīkstoņu grupā. Pirmie zaudējumi tikai iedvesmo viņu trenēties vēl nopietnāk. Viss tiek pakļauts sportam ar dzelžainu dienas režīmu. Viņa treniņu metodes, režīma un uztura metodiku izmanto pat mūsdienu sportisti.  Pēc divu gadu neatlaidīgiem treniņiem sp.b. "ĒDENE" tiek izcīnītas pirmās uzvaras. 1904. Gadā gūst pimās nozīmīgās uzvaras Krievijas čempionātā Petrogradā. 1913.gadā kļūst par Kišiņevas turnīra galvenās balvas ieguvēju. Pirmais Krievijas čempiona tituls profesionāļiem tiek izcīnīts Odesā. Ar viņu sāk nopietni rēķināties visos cīņas turnīros - viņam tiek dota iesauka "Trakais Sibīrietis", kaut no sibīrieša viņā nav ne smakas - latvietis. Ar panākumiem 1913.g. piedalās arī brīvās cīņas turnīros Parīzē un Madridē. Seko turnīri Briselē, Berlīnē, Parīzē, Madridē, Briselē, Kišeņevā, Taškentā, Maskavā, Kijevā, ŅižņijNovgorodā un Pēterburgā. 1923.g. Maskavā, vispasaules cīņas čempionāta finālā, zaudē Kristapam Veilandam -Šulcam.  Arī fiziskos dotumus var apskaust: svars - 92kg, krūšu apkārtmērs- 123cm, bicepsi-43cm. Tiek gūtas uzvaras turnīros Parīzē un Madridē, daudzviet Krievijā. Pret viņa dzelzs tvērienu un azartisko uzbrukuma cīņas stilu  tikai retais atrod pretzāles. Sportista karjeru beidz četrdesmito gadu sākumā.

Jānis Polis

(12.01.1893., Matīšu pag. - 29.09.1953., Rīga)

Dzimis Braslavas "Veckarītēs" kalpa Pētera Poļa un viņa sievas Jūles, dzimušas Piesis, ģimenē. Jaunākie brāļi Kārlis Polis (dzimis 1894. gadā) un Paulis Polis (dzimis 1896. gadā), māsa Antonija. Brālis Paulis Polis bija aizsargu sporta dzīves vadītājs un sporta žurnālists. Miris Stokholmā, Zviedrijā 1945. gada 25. novembrī. Precējies 1923. gadā Saratovā ar Antoniju Stāku, šķīries 1928. gadā. Dēls Paulis dzimis 1923. gadā. Meita Ausma dzimusi 1934. gadā, precējusies Ininbergs, dzīvo Zviedrijā. 90 gadu beigās ģimene pārceļas uz Rīgu. Interese par smagatlētiku saved kopā 3 Jāņus - Krauzi, Leskinoviču un Poli. Jau 1912.g. Jānis 19.g. vecumā uzvar Rīgas meistarsacīkstēs. 

Kopš brīža, kad 1.Rīgas atlētu klubā iestājās abi draugi Jāņi - Polis un Krauze tas kļuva plaši pazīstams visā Krievijas impērijā. Viņi bija izcilākie šī kluba reprezentanti - tā rakstīja kluba rakstvedis Vilis Lācis.

Jānis Polis kļuva par vienu no izcilākajiem cīkstoņiem plašajā Krievijā. Olimpisko spēļu dalībnieks 1912. gadā Stokholmā - svarā līdz 74.kg aizvada 3 cīņas. Krievijas delegācijā bija iekļauti 28 sportisti no Rīgas, Vidzemes, Kurzemes un Zemgales.  Baltijas  provinču meistara nosaukums 1913.g., zelta un sudraba medaļa Viskrievijas olimpiādē 1913. un 1914. gadā. Krievijas čempions (1913.g.), I Viskrievijas olimpisko sacīkšu uzvarētājs (1913.g.), 2.vieta Viskrievijas olimpiskajās sacīkstēs (1914.g.). Baltijas provinces meistars (1912., 1913.g.). Seškārtējs Latvijas meistars smagajā svarā (1920.-1925.g.). Startējis 1921.gada Helsinku un 1923.g Vīnes pasaules čempionātā - 2.vieta. 1926.gadā pārgāja profesionāļos, izcīnījis "Eiropas meistara" titulu. J.Krauzes māsa Elza kļūst par viņa sievu. Ir biedrības "Krauze" dibinātājs 1921.g. Savā otrajā olimpiādē 1924. gadā Parīzē Jānis pārstāvēja jau Latvijas valsts vienību svarā līdz 96.kg.- aizvada 4 cīņas un dala 5/7 vietu. Vēlāk kādu laiku bija Latvijas valsts vienības cīkstoņu treneris. 1926.g. sāk piedalīties profesionāļu sabiedrībā kā "Melnā maska", kā korekts, mierīgs, nosvērts cīkstonis. Pirmais pasaules karš trīs brāļus Poļus aizveda uz fronti, bet Jānis Krauze pārcēlās uz Petrogradu, kur kopīgiem latviešu, igauņu un somu sportistu spēkiem 1917.gadā nodibināja Sporta un izglītības biedrību "Latvija". Treneris biedrībā "Krauze". Trīsdesmito gadu vidū bijis Latvijas cīkstoņu valstsvienības treneris, vadījis sportistus Berlīnes olimpiskajās spēlēs (1936.g.). 1944.g. meita Ausma ar brāļā Pauļa ģimeni dodas bēgļu gaitās uz Zviedriju. Jānis paliek Latvijā. Pēc Otrā pasaules kara strādājis Rīgas Centrāltirgū. 1953.g. iet bojā negadījumā - nokrītot no mājas sastatnēm to remontējot. Apbedīts II Meža kapos.

Kārlis Mikuls   ( arī Šteinbergs, Šteinbahs, Карл Микул )

( 10.10.1885. Rīgā - 30.12.1911. )

Profesionāls cīkstonis, smagatlēts. 20 gadu vecumā - 1906.gadā kļūst par  Krievijas čempionu svaru bumbu celšanā un konkursā par atlētiskāko ķermeni. Viņš ir paraugs mūsdienu atlētiem, kā bez steroīdiem un citiem hormoniem izveidot ideālu ķermeni. Strādā par krāsotāju un ir 2. Rīgas atlētu kluba biedrs.  1906. gadā kļūst par Krievijas čempionu atlētismā ar pseidonīmu Šteinbergs. 1907.gadā Čerņigovā piedalās pasaules čempionātā profesionāļiem. Daudzu citu profesionālo cīkstoņu turnīru Maskavā, Voroņežā, Kijevā, Pēterburgā u.c. godalgoto vietu ieguvējs. Izcēlās ar tehnisku, korektu cīņu. Profesora Ļebedeva cirkus cīkstoņu trupas dalībnieks. Cīkstoņu cīņas cirkos parasti notikušas izrādes beigās - kā programmas "nagla". Jo tās bija efektīvākas, interesantākas, apmeklētākas, jo cirkus ienākumi lielāki.

Ir precīzs kādas viņa cīņas apraksts 1907.gadā ar Krilovu. Mikulis cīnijies ar pseidonīmu "bavārietis Šteinbergs" - bija publikas mīlulis. Cīņa protams bijusi iepriekš iestudēta un notikuši revanša mači, kuru noslēgumā Mikulis ticis aizvests ratos "uz slimnīcu".  Voroņežas publika bijusi sajūsmā - visneiedomājamākie triki un specefekti - kā mūsdienu wrestlingā. 1911.gada 25 janvārī Penzā Alberta Sura cirkū notiek negadījums - Mikulis pēc spēka demonstrējumiem - vagonetes pacelšanas un zirga ar jātnieku pacelšanas, nolecot no 3 m augstuma smagi traumē ceļgalu. Šī trauma faktiski pārvelk svītru viņa cīkstoņa karjerai. Vēlāk pēc neuzmanīgas saaukstēšanās seko slimība ( tīfs - ? ) un dažu dienu laikā 26.g.v. Mikuls mirst. Apbedīts 1912. gada 8. janvārī Rīgas Matīsa kapos. Savā īsajā mūžā viņš ir atstājis paliekošas pēdas sporta vēsturē.

Viņa fiziskie rādītāji raušanā:  ar labo- 77,8 kg, ar kreiso - 77,8 kg, ar abām - 98,1 kg
spiešanā stāvus: ar labo - 98,1 kg, ar kreiso - 88,7 kg, ar abām - 126 kg
grūšanā: ar labo - 98,8 kg, ar kreiso - 96,7 kg, ar abām - 131 kg.

Rūdolfs Ronis

( 07.03.1897., Igaunijā - 30.03.1970., Rīga)

Dzimis Pukas dzelzceļa stacijā Vidzemes guberņas Tērbatas apriņķī (tagadējā Valgas apriņķa Pukas ciemā) Pētera Roņa un viņa sievas Kristīnes, dzimušas Poķes, ģimenē, kaut Latvijas pasē bija ieraksts, ka dzimis Valkā. Kristīts Valkas - Lugažu luterāņu baznīcā.

Kara gados devās bēgļu gaitās uz Petrogradu, kur 1916. gadā kopā ar citiem latviešu sportistiem piedalījās sporta biedrības "Latvija" dibināšanā, kuru uzskata par pirmsākumu vēlākajai atlētu vidū populārajai sporta biedrībai "Krauze". Bija 1916. un 1918. gada Krievijas čempions, 1917. gada Krievijas vicečempions un 1918. gada Petrogradas čempions. Piedalās profesionāļu cirkus čempionātos ar segvārdiem "RONE", "ANDERSONS". Pēc kara atgriezās Latvijā. Bija pieckārtējs Latvijas olimpiādes uzvarētājs, astoņkārtējs Latvijas meistars - 1920., 1921., 1923. un 1926. gadā pussmagajā; 1924. un 1930. gadā vidējā un 1925.gadā vieglajā svarā. 1921. gada 5.-8. novembrī Helsinkos notika Pasaules meistarsacīkstes grieķu-romiešu cīņā. Tajās piedalījās arī trīs Latvijas cīkstoņi - J. Polis (smagais svars), A. Muskats (pussmagais svars) un R. Ronis (vieglais svars). Rūdolfs Ronis 12 dalībnieku konkurencē ieguva otro vietu. Viens no tehniskākajiem Latvijas cīkstoņiem.

Būdams robežsargs uz Latvijas-Igaunijas robežas, no 1923. gada dzīvoja Rūjienā, tur nodibināja sporta kluba "Krauze" Rūjienas nodaļu un trenēja jaunos cīkstoņus. Vairāki viņa audzēkņi vēlāk bija pazīstami Latvijas cīkstoņi - E. Bietags, P. Atars A.Ķīsis, Ā.Mednis, R.Kics, E.Lilisons, E.Ludrigsons un citi. 1924. gada vasaras olimpiskajās spēlēs viņš guva četras uzvaras, bet piektajā cīņā, tiesnešu domām daloties, uzvaru piešķīra pretiniekam. Latvijas delegācija un R. Ronis, protestējot pret netaisnīgo lēmumu, no turpmākām cīņām atteicās un palika dalītajā 6.-9. vietā. 1926. gadā Eiropas čempionātā Ronis vidējā svarā izcīnīja 4. vietu. 1916.g. grupa latviešu sportistu Vītiņš, Ronis, Svilpe, Josts u.c. Pēterburgā nodibināja sporta biedrību "Latvija", kuru uzskata par pirmsākumu vēlākajai atlētu vidū populārajai sporta biedrībai "Krauze". 1928. gadā pārcēlās uz dzīvi Rīgā, sacensībās pārstāvēja Rīgas policijas darbinieku sporta klubu (RPDSK) un kļuva par Rīgas čempionu vidējā svarā. Aktīvās sporta gaitas beidz 1930.gadā pleca traumas dēļ. Vadījis biedrības Rūjienas nodaļu. Bijis cīņas sporta tienesis, sadarbojās jauno cīkstoņu trenēšanā ar Albertu Zvejnieku.

1897.g. 7. martā  Igaunijā, bijušās Bokenhofas muižas stacijā, kas atrodas uz dienvidiem no Valkas, dzelzceļnieku ģimenē kā ceturtais bērns pasaulē nāca latviešu stiprinieks Rūdolfs Ronis. Uz kādas sadzeltējušas un salocītas rūtiņu lapas ar spalvaskātu un tinti uzrakstītas piecas rindas: 1921. g. Pas. meist. vieglā sv. 11 v. 1916. g. Viskriev. čemp. vid. sv. 1924. g. VIII olimpiāde Parīzē IV v. 1917. g. Kriev. č. vieglā sv. Latvijas meistars 1921. 1928. g. Atmiņa nedaudz pievīlusi savu saimnieku, jo Rūdolfs Ronis bija Latvijas meistars astoņas reizes no 1920. līdz 1930. gadam un Parīzes olimpisko turnīru pabeidza, dalot 6. 9. vietu. Tomēr šoreiz ne tas ir svarīgākais... Šī burtnīcas lapa ielikta parastā, stipri apbružātā kantorgrāmatā, kurai trūkst daudzu lapu un kurā bez jebkādām uzrunām un ievadiem ar pašu pirmo rindiņu Rūdolfs Ronis ienirst atmiņās par Pēterpils laikiem par savu biedrību Petrogradas Kalev un Latvijas Sporta un izglītības biedrības dibināšanu 1917. gada pavasarī, par to, kā 20 gadu vecumā kļuva par Krievijas čempionu; par klejojumiem pēc cara gāšanas, kad viņš kopā ar citiem latviešu spēka mitriķiem A. Hehtu, Normanu, J. Jordānu uzstājās Tambovas, Voroņežas, Rjazaņas, Samāras, Ufas, Permas un Omskas cirkos; par saviem draugiem Auces milzi Augustu Hehtu un slaveno igauņu cīkstoni, vēlāko olimpisko spēļu zelta medaļas īpašnieku Eduardu Pitsepu, kurš 30. gados neilgu laiku bija angažēts par Latvijas valstsvienības treneri, par nākamo divu olimpisko spēļu medaļnieku, bijušo rīdzinieku Alfrēdu Neilandu, kas R. Roni 1920. gadā Tallinā vilkšus aizvilka pie Igaunijas sporta vadības, lai uzņemtu valstsvienības sastāvā braucienam uz 1920. gada olimpiskajām spēlēm Antverpenē. Lai ari Beļģijas konsula izsniegtā vīza un ārzemju pase kabatā, ceļa koferis sakārtots, tomēr liktenīga telegramma par viņa pieteikuma atteikumu visām iecerēm pārvilka svītru. Bet viņš taču jutās tik stiprs kā vēl nekad! Ar to pašu koferīti Ronis devās uz staciju, lai sēstos Rīgas vilcienā. Vēlāk satikās ar leģendāro Jāni Poli, ar kuru mērojās spēkiem uz paklāja par stiprākā Latvijas cīkstoņa nosaukumu. Un Rūdolfs Ronis kļuva par absolūto meistaru! Ar to ari atmiņu pieraksti beidzas. Lielās kantora grāmatas pēdējā lapa aizpildīta...Turpmākie Rūdolfa Roņa dzīves notikumi jāmeklē sporta grāmatās, fotogrāfijās, medaļās un nozīmēs, vēstulēs, kausos, balvās, diplomos... un abu meitu atmiņās. Latvijā viņš kopā ar domubiedriem ķērās pie jaunas atlētu biedrības dibināšanas par godu izcilajam svaru cēlājam Jānim Krauzem pasaules rekordu īpašniekam, pasaules amatieru meistarsacīkšu trešās vietas ieguvējam, kura dzīve tik ātri 1919. gada 1.oktobri aprāvās plaušu slimības dēļ. Bet Rūdolfa māsa Zelma tā ari nesagaidīja savu līgavaini stipro Jāni. Otra māsa Emma apprecējās ar Pēteri Jostu Latvijas Smagatlētikas savienības darbinieku. 1921. gadā nodibināja sporta biedrību Krauze, bet pēc diviem gadiem R. Ronis kļuva par šīs biedrības Rūjienas nodaļas vadītāju. Tieši viņa dēļ puikas nāca lauzties uz paštaisīta paklāja. Viņu vidū bija ari vēlākās sporta zvaigznes desmitcīņnieks Jānis Dimza un Berlīnes olimpisko spēļu sudraba medaļas ieguvējs cīkstonis Edvīns Bietags. 1924. gada olimpiāde, kas notika Parīzē, tika gaidīta ar lielām cerībām. Tomēr tās atkal nepiepildījās. Cīņā ar ungāru L.Keresteru Ronim uzvarētā sacensībā piešķīra zaudējumu. Tādēļ viņš uz paklāja vairāk neizgāja un no tālākās spēkošanās atteicās. 1926. gadā pirmajās Eiropas amatieru meistarsacīkstēs grieķu-romiešu cīņā Rīgā Rūdolfs Ronis izcīnīja ceturto vietu. Vecākais Rīgas atlētu klubs no septiņu valstu 35 cīkstoņiem izvēlējās tieši Roni, lai apbalvotu ar sudraba kausu Labākajam cīkstonim par labāko tehniku. Brīvvalsts laikā viņš bija robežsargs uz Latvijas un Igaunijas robežas Rūjienas pusē, jo lieliski prata igauņu valodu. Ari ar savu seno draugu E. Pitsepu viņš sarakstījās igauniski. Pēcāk jau kā policists pārstāvēja Rīgas Policijas darbinieku sporta klubu. 1944. gadā jaunā vara viņu arestēja Pēc Centrālcietumā, Džezkazganas vara raktuvēs un Karagandā pavadītajiem astoņiem gadiem Ronis atgriezās Latvijā, strādāja par treneri, vēlāk par virpotāju. Tāpat kā 1915. gadā Petrogradā. Joprojām ļoti interesējās par sportu. Tuva draudzība R. Roni saistīja ar lielo sporta pētnieku un lietu krājēju Voldemāru Šmidbergu. Pat savas dzīves pēdējos brīžos 1970. gada 30. martā viņš atradās cīņas varā. R. Ronis skatījās hokeja spēli starp PSRS un Čehoslovākijas izlasēm. Viņš tik ļoti pārdzīvoja čehu zaudējumu krieviem, ka lielā atlēta sirds to neizturēja Tagad Rūdolfa Roņa dzimtas mājās Trikātas pagasta "Aušās" saimnieko divas viņa meitas ar mazmeitām un mazmazdēliem. Sporta muzeja kolektīvs pateicas meitai Veronikai Pakalnai par muzeja apciemojumu un sava tēva arhīva dāvinājumu. Tas ir ļoti vērtīgs atklājums mūsu sporta vēsturei. Tagad varam skatīties R. Roņa portretējumus lielajos eļļas audeklos, kas uzgleznoti kā cirka afišas klejojumu gados Krievijā, un saprast, ka latvietis varējis ari tā dzīvi nodzīvot ar lielu fizisku spēku, dzelzs gribu un godaprātu. (Sports 1997.g.)

Nozīmigīgākie sportiskie sasniegumi:

Gads    Vieta        Nosaukums      Disciplīna      Svaru     kategorija     Vieta
1916    Petrograda   21. Krievijas čempionāts cīņa līdz 67,5 kg         1
1917    Petrograda    22. Krievijas čempionāts cīņa līdz 75 kg          2
1918    Maskava        23. Krievijas čempionāts cīņa līdz 75 kg          1
1918    Petrograda    Petrogradas čempionāts cīņa līdz 82,5 kg       1
1921    Helsinki     Pasaules čempionāts grieķu-romiešu cīņa līdz 67,5 kg     2
1924   Parīze Olimpiskās spēles grieķu-romiešu cīņa līdz 67,5 kg   9
1920    Rīga    1. Latvijas olimpiāde grieķu-romiešu cīņa līdz 87 kg  1
1920    Rīga    1. Latvijas olimpiāde grieķu-romiešu cīņa absolūtā       1
1921     Rīga  2. Latvijas olimpiāde grieķu-romiešu cīņa līdz 79 kg     1
1923    Rīga   3. Latvijas olimpiāde grieķu-romiešu cīņa līdz 87 kg    1
1924   Rīga    5. Latvijas čempionāts grieķu-romiešu cīņa līdz 79 kg   1
1925   Rīga 6. Latvijas čempionāts grieķu-romiešu cīņa līdz 66 kg   1
1926   Rīga 7. Latvijas čempionāts grieķu-romiešu cīņa līdz 87 kg   1
1926   Rīga Eiropas čempionāts grieķu-romiešu cīņa līdz 75 kg    4
1927    Rīga 4. Latvijas olimpiāde grieķu-romiešu cīņa līdz 79 kg    1
1928   Rīga 9. Latvijas čempionāts grieķu-romiešu cīņa līdz 79 kg   1
1930   Rīga 11. Latvijas čempionāts grieķu-romiešu cīņa līdz 79 kg    1

Sporta klubi - "Krauze", RPDSK, "Kalev"

Edvīns Bietags

(28.02.1908., Rūjienā - 29.09.1983., Jūrmalā, Asaros)

Olimpisko spēļu sudraba medaļas ieguvējs 1936.g. Berlīnē grieķu-romiešu cīņā svara kategorijā līdz 87 kg (četras uzvaras, viens zaudējums).

Eiropas čempions - 1934.g., 1939.g. - 5.vieta, startējis arī 1935. un 1938.g. Seškārtējs Latvijas meistars smagajā svarā (1930., 1931., 1934., 1935., 1938., 1940.g.). Sporta klubi - "Krauze", Latvijas boksa klubs, LAS. Treneri - Rūdolfs Ronis, Jānis Polis, Eduards Pitseps. Vēlāk LAS grieķu romiešu cīņas sekcijas vadītājs.

Mācoties Rūjienas vidusskolā Edvīns Bietags sāka aizrauties ar vieglatlētiku, vēlāk uzsāka treniņus cīņas sportā biedrības "Krauze" vietējā Rūjienas nodaļā. Viņam treniņos palīdzēja pieredzējušie cīkstoņi Rūdolfs Ronis un Jānis Polis. 1934.gadā Edvīnam Bietagam bija 26 gadi un viņš kļuva par Latvijas čempionu pussmagajā svarā. Uz Eiropas meistarsacīkstēm Latvija tomēr pieteica tikai vienu sportistu - A.Zvejnieku, jo biedrībai "Krauze" nebija līdzekļu. E.Bietags sameklēja līdzekļus  (tos ziedo kurpnieks Plaudis) un devās uz Romu. Uzvarējis iepriekšējās cīņās E.Bietags finālā tikās ar pieredzējušo zviedru cīkstoni Akselu Kadjēru. Tiesnešu lēmums cīņas beigās vienbalsīgs - Eiropas čempiona titulu izcīnījis Edvīns Bietags. Alberts Zvejnieks smagajā svarā iegūstot trešo vietu. 1936.g. Berlīnes Olimpiskajās spēlēs tika gūts latviešu cīkstoņu visu laiku lielākais panākums - pussmagajā svarā Edvīns Bietags uzveicis vācieti Verneru Zēlenbinderu, ungāru Ģulu Bobisu, turku Mustafu Avcioglu, igauni Augustu Neo, zaudēja tikai čempionam - zviedram A.Kadjeram un saņēma olimpisko sudraba medaļu. Turpat Berlīnē K.Kundziņš bija piektais "spalvas" svarā, A.Zvejnieks septītais smagajā svarā. Pēc Berlīnes olimpiādes auga E.Bietaga popularitāte un viņu aicināja uz dažādām sacensībām. Turnīrā Geteborgā E.Bietags uzveica slaveno, lielā auguma īpašnieku, spēcīgo igauni Kristjanu Palusalu, kurš olimpiskajās spēlēs bija izcīnījis divas zelta medaļas - grieķu romiešu un brīvajā cīņa, pie tam smagajā svarā. E.Bietagam vienmēr problēmas sagādāja personīgais svars, viņš bija uz robežas ar smago svaru, kur pretinieki bija ievērojami smagāki. Daudzi uzskata, ka pāreja smagajā svarā, apstādināja Bietaga progresu. E.Bietags 1937.gadā Tartu uzveica jauno, bet jau toreiz talantīgo igauņu milzi Johanesu Kotkasu, kas vēlākos gados kļuva par olimpisko čempionu. Eiropas meistarsacīkstēs 1938.gadā Tallinā Latvija bija pārstāvēta visās svaru kategorijās, bet tikai Georgam Ozoliņam izdevas izcīnīt otro vietu. 1939.gadā E.Bietags Eiropā ierindojas 5. vietā.

Pēc sporta gaitām E.Bietags vēlējās strādāt par treneri, pabeidza trenera kursus, bet viņam padomju vara to neatļāva, jo E.Bietagu, kā Berlīnes olimpiādes slavenību, Vācijas okupācijas vara bieži aicināja piedalīties dažādos pasākumos. Tātad esot neuzticams. Viņš veiksmīgi uzsāka darbību savā saimniecībā, izveidoja siltumnīcas, audzēja lopus. E.Bietags miris 1983.gadā 29.septembrī Jūrmalā.

Edvīns Bietags stāsta par pirmo Eiropas čempionātu 1934.gadā Romā ("Starts")

Kas ir mūsu sporta varonis Edvīns Bietags?

(Sporta Pasaule. 10.augusts. 1936.gads)
"Olimpiskās sudraba medaļas ieguvēja E. Bietaga dzīves stāsts

Latvju sirdis pukst lielā patriotiskā sajūsmā: mūsu tautietis Edvīns Bietags (LAS) vakar Berlīnes olimpiādē grieķu- romiešu cīņā pussmagā svarā izcīnīja Latvijai sudraba medaļu.

Edvīns Bietags, tāpat kā daudzi no labākiem mūsu sportistiem, ir Latvijas ziedošo lauku dēls. Mūsu lielā atlēta šūplis kārts Rūjienā - Latvijas stipro vīru pilsētā, jo no turienes nākuši arī daudz citi ievērojamākie mūsu cīkstoņi - Rūdolfs Ronis, Pāvels Atars , Ķīsis u. c Dzimis Bietags 1908. gadā, 28. februārī. Saules gaismu viņš ieraudzīja Rūjienā, Rīgas ielā Nr. 25. Pirmais sporta veids, kam piegriežas tagad "stiprais Edvīns" ir futbols - visu zēnu iemīļotākā spēle. Vēlāk - skolas gados, Bietags sadraudzējās ar otru tagad ievērojamu mūsu sportistu - desmitcīņas rekordistu Jāni Dimzu un piegriežas vieglatlētikai. Abi viņi kopā apmeklē Rūjienas valsts vidusskolu, tikai Dimza ir pāris klases augstāk nekā Bietags. Ar sportošanu abi noraujas vienmēr, kad tikai daudzmaz atliek brīva laika, šīs kopēji pavadītās dienas tagad ir jaukā atmiņā palikušas kā Bietagam tā arī Dimzam. Kas to varēja domāt, ka no šiem jauniešiem dienās iznāks tik slaveni un visā pasaulē plaši pazīstami latvju dēli: Bietags I- olimpisko spēļu uzvarētājs, bet Dimza - viens no labākiem desmitcīņniekiem pasaulē! Bietags jau 16 gadus vecumā lidina disku pāri 30 metru līnijai un ari lēkšanās paliek allaž tikai pāris centimetrus aiz Dimzas! Piedalās Bietags arī sacīkstēs vieglatlētikā. Reiz skrien arī 3000 metrus, ieņemdams 2. vietu. Arī tas notiek dzimtenē - Rūjienā. Nav toreiz nekādu lāga sporta riku nn visu gādā tā pa daļai un pamazām. Tikko atved disku - visi ņēmās ap to, bet kad iegādā lodi, tad atkal nevienam nenāk prātā darīt nekā cita, kā "grūstīt" to un kad nu vēl beidzot nopērk boksa cimdus - bez izņēmuma visi atkal kļūst bokseri... Ne mazums cīņu ar cimdiem rokā risinās arī Bietaga un Dimzas starpā! Gluži jauna dzīvība un rosība Rūjienā rodas tad, kad tur ierodas toreizējais lieliskais mūsu grieķu-romiešu cīņas mākslinieks un lielmeistars Rūdolfs Ronis. Viņš tūlīt nodibina sporta biedrības Krauze Rūjienas nodaļa un uzsāk neredzēti enerģisku darbī-bu vietējā sporta dzīvē. Notiek tas apmērām tā ap 1923. gadu. Ronis toreiz bija vēl savas slavas augstumos. Par viņa darbību plecus raustīja pat katrs lietpratējs, jo ikvienu Ronis vārda pilnā nozīmē ap-žilbināja ar savu lielo mākslu - pat virtuozitāti. Viņš bija viens no tiem cīkstoņiem, kādu Latvijā nav bijis pirms viņa, ne arī vairs ir tagad. Tāds - arī visā pasaulē plaši pazīstams grieķu-romiešu cīņas pratējs nu sāk skolot jaunos Rūjienes sportistus Protams - labāka skolotāja visā latvju zemē vairs nebija! Kas zin - varbūt Ronis būtu mūsu aktīvajo vidū ari vēl tagad, bet ievainotā kreisā roka viņam neļauj vairs paklājā rādīt savu brīnišķo cīkstoņa skolu. Ja - Ronis tad nu kādu vakaru tālajā Rūjienā nostājās uz pašdarināta paklāja (no zāģu skaidām!) un aicināja jaunos « meistarus" skolā pie sevis. Visi tā bailīgi raudzījušies apkārt, jo neviens negribējis pirmais saņemt lielā meistara "glāstus". Tomēr, beidzot pārdrošnieks atradies un kā pirmais Ronim pretim stājies tagad jau plaši pazīstamais mūsu cīkstonis Atars, bet tūlīt pēc tam uz strīpas gājis arī Bietags.

Bēdas tikai bijušas tās, ka skolas vadība ne labprāt ļāvusi iestāties jaunajā sporta biedrībā. Neatlicis nekas cits, kā veselai delegācijai doties pie skolas direktora Čuibes un lūgt, lai tas Bietagam neliegtu iestāties Krauzē. Augstajā delegācijā ietilpuši: Ronis, Polis un nelaiķis Paulockis, caur kuru gādību tad nu arī skolas direktors Bietagam beidzot atļāvis būt sporta biedrības Krauzes biedram! Ar lielu dedzību nu Bietags piegriezās grieķu-romiešu cīņai un šeit nu, šķiet, viņš atrod savu īsto - es! Treniņi notiek primitīvos apstākļos, taču visu pārspēj lielā sporta mīlestība un centība. Drīz jau notiek arī pirmās sacīkstes - 1924. gadā, startēdams vēl vidējā svarā, Bietags iegūst 2. vietu aiz kāda it spēcīga cīkstoņa - Krieva. Nākošā, 1925. gadā, Bietags jau ir Ziemeļ-Latvijas meistars! Nu jaunajam cīkstonim rodas īsta "apetīte" un viņa lielākais sapnis ir tikai grieķu-romiešu cīņa! Taču pirmais starts Rīgā Bietagam atnes lielu vilšanos - Latvijas meistarsacīkstēs (viņš neatceras vairs, kurā gadā) Ka vāls to sviež uz pleciem jau 2 minūtēs, bet Arnolds Baumanis tiek ar jauno rūjienieti galā pat 20 sekundēs! Baumanis toreiz blakus Rūdolfam Ronim un Jānim Polim bija viens no lielākiem vārdiem mūsu cīkstoņu pasaulē. Drūmu noskaņojumu, bet ar lielu apņemšanos, trenēties vēl kārtīgāki, kā līdz šim, Bietags brauc atpakaļ uz Rūjienu.

Pēc gada viņš no jauna atkal ir Rīgā uz Krauzes lielajām sacīkstēm visas valsts apmērā. Atkal viņš stājas pretim Baumanim un šoreiz jau vecais, rūdītais meistars spēj Bietagu pieveikt tikai 20 minūšu ilgā cīņā pēc punktiem! Gada laikā, tā tad - milzīgs progress! Arī par šo zaudējumu Bietags neskumst, jo katra sportista karjeras sākumā tieši ar zaudējumiem nākas sastapties pat tad, kad domās jau izkaldināta uzvara! Bietags stāsta, ka vecmeistars Ronis vien viņa plecus treniņos vairāk kā 100 reizes pieskarinājis paklājam! Bet - tā, lūk, ir skola, kurai ceļā uz panākumiem , ikvienam jāiziet cauri. 1928. gadā visa pasaule pošas uz Amsterdamas olimpiādi - ari latvji brauc uz Holandi! Bietags jau ir mūsu olimpisko kandidātu vidū, taču vēl viņš jauns un grūto pārbaudi neiztur - jāpaliek mājās... Notiek brīnums - gluži nemanot Bietaga vārds no mūsu smagatlētikas pasaules pazūd. Viņš atgriež muguru paklājam un cīņām! Uz visiem laikiem ? Nē - bet, tomēr gandrīz uz 3 gadiem! 1929. gadā aizsauc Bietagu kara dienestā. Viņu iedala Daugavgrīvas artilērijas pulkā un tā nu 1 gads atkal aiziet bez sporta. Izbeidzot kara gaitas, Bietags Rīgā atkal sastop daudz senās pazīstamās sejas - Jāni Poli, Ataru u. c, kuri pierunā tagadējo Eiropas čempionu atkal atgriezties cīņu laukā un atjaunot jau pa daļai aizmirstos treniņa darbus. Pēc 2 gadu pārtraukuma tad nu Bietags atkal atgriežas cīnītāju rindās un uzsāk nopietnus treniņus.

Rīgā nav Rūjiena, šeit grūti atrast darbu, bet piepalīdzīgu roku sniedz Jānis Polis (tagad mūsu profesionāls cīkstonis) un Bietags stājas pie smaga darba Intendantūras noliktavās. Tur ir darba vietai arī vairākiem citiem mūsu cīkstoņiem: Dzeguzēm, Štālam, Ataram u. t. t. Veselu gadu Bietags tagad ir biedrs 1. Rīgas atlētu klubā, bet pēc tam pāriet uz Latvijas boksa klubu. Latvju smagatlētikas sportā risinās jauns notikums - daudzi aktīvie mūsu smagatlēti atjauno sporta biedrības Krauzes darbību, kas no jauna daudzina senā, bet tagad mirušā latvju svaru celšanai pasaules rekordista - Jāņa Krauzes vārdu. Jaunās biedrības atjaunotāju vidū ir ari Edvīns Bietags. Šī smagatlētikas organizācija nu uzsāk ļoti rosīgu darbību, neskatoties uz to, ka līdzekļu trūkums visur un vienmēr saskatāms. Neviena biedrība nav devusi tik daudz jaunu latvju smagatlētu mums, kā Krauze un savā 3 gadu ilgā pastāvēšanas laikā tā nesusi augļus Latvijas sporta dzīvē. Krauze arī ir tā, ar kuras līdzekļiem Bietaga 1934. gada pavasari nokļūst mūžīgajā pilsētā Romā, kur risinās Eiropas grieķu-romiešu cīņu meistarība Latvijas godu aizstāv Edvīns Bietags (pussmagā svarā) un Alberts Zvejnieks (smagā svarā). Šeit tad nu Bietaga spēju zvaigzne atmirdz visā savā spožumā. Katra cīņu diena noslēdzas ar jauniem latvju sportista panākumiem un sacensību noslēgumā mūsu tautietis jau ir Eiropas pussmagā svara čempions! Arī Zvejnieks smagā svarā ieņem tik ievērojamo 3. vietu ! Īstas latvju triumfa dienas! Laimīgāks, kā vēl nekad savā dzīvē, Bietags dodas atpakaļ uz dzimteni un tie, kas saprot viņa grandiozos panākumus, nebeidz sumināt un tencināt jauno, dižo latvju sporta varoni - varoni vārda īstajā nozīmē. Uzvarēt olimpiskās cīņās, vai ari Eiropas meistarsacīkstēs nozīmē aizsniegt tos lielos sapņus, pēc kuriem sniedzas daudzu tūkstošu sportistu ilgas; Un - Bietags šo sapni izsapņo Romā, pāvesta svētajā pilsētā, zem zilajām Itālijas debesīm. Tagad nav vairs Krauzes un uz Bietaga baltā cīņu tērpa koši sarkani-zaļās krāsās mirdz trīs burti - "LAS", kuri simbolizē lielo mūsu sporta organizāciju - Latvijas Arodorganizāciju Sportu. Tagad Bietaga slava atkal atmirdzējusi lielā krāšņumā - Edvīns izcīnījis mūsu no sirds mīļotai tēvzemei olimpisko sudraba medaļu! Liels paldies, par to tev - mīļo Bietag! "

(Sporta Pasaule. 10.augusts. 1936.gads)

Alberts Zvejnieks

( 28.12.1902., Daugavpils apr. Vīpes pag. "Turku Stikānos" - 30.11.1987., Rīga)

Olimpiskie sasniegumi: IX 1928 Amsterdama cīņas sports Grieķu-Romiešu cīņa 84 līdz 96 kg Izstājās 3.kārtā (viena uzvara, divi zaudējumi. Latvijas delegācijas karognesējs.  XI Olimpiskajās spēlēs 1936 g.  Berlīnē grieķu-romiešu cīņā 84 līdz 96 kg Izstājās 3.kārtā (viena uzvara, divi zaudējumi.

Citi sasniegumi sportā: 3.vietas ieguvējs smagajā svarā Eiropas čempionātos 1934. un 1935.gadā. Startējis arī 1926., 1929., 1931.g. čempionātos. Seškārtējs Latvijas meistars smagajā svarā (1926.-1929., 1932., 1933.g.). Sporta klubs - 2.Rīgas Atlētu klubs. Absolvējis Latvijas Tautas universitātes Fiziskās audzināšanas institūtu (1940.g.). Strādājis par fiziskās audzināšanas skolotāju un pasniedzēju LVFKI smagatlētikas katedrā. Treneris. PSRS Goda tiesnesis. Kopš 1988.gada notiek A.Zvejnieka piemiņas turnīrs.

Biogrāfijas dati: A.Zvejnieks 1940.gadā absolvēja Latvijas fiziskās audzināšanas institūtu pie Latvijas Tautas Universitātes, un 1948.gadā eksterni Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu (LVFKI). Jau skolas gados viņš izcēlies ar savu fizisko attīstību un spēku. Dzīvojot Daugavpilī nodarbojies ar vieglatlētiku, vingrošanu un cīņas sportu. Pārbraucis uz Rīgu, kur pirmos atzīstamākos panākumus guva 1926.gadā, izcīnot Latvijas meistara (čempiona) nosaukumu grieķu - romiešu cīņā smagajā svarā. 1927.gadā kļuva par Latvijas absolūto meistaru, iegūstot zeltkaļa Kārļa Vītoliņa dāvāto zelta godalgu. Amsterdamas olimpiādē (1928.g.) Alberts Zvejnieks bija Latvijas delegācijas karognesējs. Latvijas meistara godā A.Zvejnieks bijis 6 reizes un 16 reizes Latvijas izlases komandas sastāvā cīnījās starptautiskajās sacensībās. Eiropas čempionātos piedalījās 5 reizes. 1934.gadā Romā un 1935.gadā Kopenhāgenā izcīnīja Eiropas čempionāta bronzas medaļas. 1936.gadā bija Berlīnes Olimpisko spēļu dalībnieks smagajā svarā. Trīsdesmito gadu beigās pārtrauca aktīvās sporta gaitas. 1939.gadā Eiropas čempionātā Oslo A.Zvejnieks piedalījās kā tiesnesis un Latvijas cīkstoņu komandas pārstāvis. Vairākus gadus bijis fiziskās audzināšnas skolotājs Rīgas Valsts tehnikumā.

Alberts Zvejnieks ir brīvās cīņas pamatlicējs Latvijā. Strādājis sporta biedrībā " Spartaks" un pēc tās likvidācijas sporta biedrībā "Daugava". Ilgus gadus A.Zvejnieks bijis treneris brīvajā un grieķu - romiešu cīņā un, kā vecākais treneris brīvajā cīņā, ar sekmēm vadīja toreizējo Latvijas PSR izlasi dažāda mēroga sacensībās. No 1947.gada līdz 1952.gadam un no 1958.gada līdz 1965.gadam strādāja par docētāju LVFKI Smagatlētikas katedrā. Par sasniegumiem cīņas sportā A.Zvejniekam 1948.gadā piešķīra PSRS Goda Sporta meistara nosaukumu, bet 1965.gadā Vissavienības tiesneša kategorija cīņas sportā.

A.Zvejnieks viņsaulē aizgājis 1987.gada 30.novembrī. Kopš 1988.gada, par godu izcilajam sportistam, notiek A.Zvejnieka piemiņas turnīrs. Abi A.Zvejnieka dēli - Jānis un Ivars arī nodarbojušies ar cīņas sportu, Jānis bijis Latvijas PSR čempions smagajā svarā, absolvējis LVFKI. Ivars absolvējis Rīgas Politehnisko institūtu.

Alberta Zvejnieka 110 gadu piemiņas pasākuma publikācija:

"Pirms 110 gadiem, Krustpils apriņķī Jāņa Zvejnieka ģimenē piedzima Alberts. Jau skolas gados viņš izcēlās no pārējiem vienaudžiem ar savu labo fizisko attīstību. Dzīvojot Daugavpilī nodarbojās ar vieglatlētiku, vingrošanu un beidzot ar cīņas sportu. Būdams jau rīdzinieks pirmos atzīstamākos panākumus guva 1926.gadā izcīnot Latvijas meistara (čempiona) nosaukumu grieķu - romiešu cīņā smagajā svarā. 1927.gadā kļuva par Latvijas absolūto meistaru, iegūstot zeltkaļa Kārļa Vītoliņa dāvāto zelta godalgu. 1928.gadā Amsterdamas olimpiādē bija Latvijas karognesēja godā. Latvijas meistara godā A.Zvejnieks bija 6 reizes un 16 Latvijas izlases komandas sastāvā cīnījās Starptautiskajās sacensībās. Eiropas čempionātos piedalījās 5 reizes. 1934.gadā Romā un 1935.gadā Kopenhāgenā izcīnīja bronzas medaļas, bet 1936.gadā bija Berlīnes Olimpisko spēļu dalībnieks smagajā svarā. Trīsdesmito gadu beigās pārtrauca aktīvās sporta gaitas. Turpinot darboties cīņas sportā 1939.gadā Eiropas čempionātā Oslo A.Zvejnieks piedalījās kā tiesnesis un Latvijas cīkstoņu komandas pārstāvis. 1940.gadā absolvēja Latvijas fiziskās audzināšanas institūtu pie Latvijas Tautas Universitātes, un 1948.gadā eksterni LVFKI (LSPA).

Pēc kara Latvijā nodibinājās cīņas sekcija, vēlāk federācija. Vadību brīvajā cīņā uzņēmās Alberts Zvejnieks. Jau 1928.gadā ar Kārli Pētersonu Latvijā pirmo reizi demonstrēja brīvo cīņu. Ilgus gadus A.Zvejnieks bija treneris brīvajā un grieķu - romiešu cīņā un arī kā vecākais treneris brīvajā cīņā ar sekmēm vadīja Latvijas izlasi dažāda mēroga sacensībās. Izcilākie audzēkņi: Goda sporta meistars Jānis Jēkabsons, sporta meistari - Ēriks Cihovskis, prof. Andrejs Cālītis, Boļeslavs Matusēvičs, Pēteris Cvikcelms, Imants Eidiņš, Bjurgans Veršiņins, Aivars Bašēns, Zigismunds Červinskis, Maksims Furmans, Valdis Ķiploks, Jānis Zvejnieks, Eduards Skavenecs un citi.

No 1947.gada līdz 1952.gadam, un no 1958.gada līdz pensijas gadiem (1965.) strādāja par docētāju LSPA Smagatlētikas katedrā, dodot savas zināšanas un dzīves pieredzi tādiem sporta vadītājiem kā profesoriem Ilgvaram Forandam un Tālivaldim Jēkabsonam, Latvijas Nopelniem bagātajam trenerim Haimam Koganam, doc. Viesturam Saulītim, FILA kategorijas tiesnešiem Ērikam Matvejam un Ansim Krūzītim, Boļeslavam Matusēvičam, Jurim Legzdiņam un daudziem, daudziem...Par sasniegumiem cīņas sportā A.Zvejniekam 1948.gadā piešķīra P SRS Goda Sporta meistara nosaukumu, bet 1965.gadā Vissavienības Goda Sporta tiesneša nosaukumu. Alberts Zvejnieks savu mūžu veltīja cīņas sportam un atmiņā paliks ar dzīvesprieku, principialitāti un sportisko stāju darbā un sadzīvē."

Daudzi savā laikā redzējuši filmu «Michails Strogovs», kuras daži posmi uzņemti Latvijā. Skatītājus sevišķi stindzināja zvē riskais tatāru bende, kurš izdedzināja Strogovam acis. Bet tikai nedaudzi zināja, ka bendes lomu tēloja neviens cits, kā mūsu labsirdīgais grieķu-romiešu cīņas meistars Alberts Zvejnieks. Toreiz Zvejnieks gan vēl nebija meistars, jo neuzvarams Baltijas valstīs vēl arvien skaitījās «Mazais Jānis» - tagad profesionālais cīkstonis Jānis Polis. Bet jau filmas uzņemšanas Laikā, 1925. gadā, nāca sensācija: kādās sacīkstēs Rīgā vareno Jāni Poli svieda jauns 23 gadus vecs, līdz tam nepazīstams daugavpilietis Zvejnieks! Zvejniekam atgriežoties Daugavpilī, «Strogova» režisors Turžanskis apsveica savu «aktieri»: «Kas būtu domājis, ka tāds kluss vīriņš
pieveiks Latvijas meistaru!» Kā Zvejniekam īsti izdevās «nolikt» Jāni Poli, to viņš pats izskaidro vienkārši: «Filmas uzņemšanas laikā Daugavpils apkārtnē dabūju daudz izsauļoties un izstaigāties. Tādēļ jutos sevišķi labi. Acīmredzot, Polis mani neņēma sevišķi nopietni. Nonācu parterā. Polis mani ņēma aiz pleciem, lai apveltu, bet es piepeši pasitos un ar strauju sviedienu atmuguriski piespiedu Poli pie paklāja...»Dīvaini izklausās, ka Zvejnieks vēl tagad uzskata vieglatlētiku par sev piemērotāku sporta nozari nekā smagatlētiku. Un tiešam - izrādās, ka šī paklāja meistara sasniegumi vieglatlētikā ir īsti labi: diska mešanā 38 metri, lodē - 12, bet 100 metrus Daugavpilī akmeņainā, sliktā ceļā, viņš skrējis apaļās 12 sekundēs. Tomēr grieķu-romiešu cīņa šo spēcīgo daugavpilieti saista jau no pašas bērnības. Viņš stāsta: «Kādreiz tīrumā tēvs man, mazam puišelim, jautāja - vai varot pacelt to akmeni. Ķēros klāt - un pacēlu ļoti viegli. Tad tēvs noteica, ka esot gan tas puika stiprs...Par laušanās cīņu arī ieinteresējos agrā bērnībā, kad kādreiz Krustpilī redzēju profesionālos cirkus cīkstoņus. Jau tad man radās liela kāre - arī pašam izmēģināt roku...»Kārtīgi ar sportu Zvejnieks sācis nodarboties daudz vēlāk, 1922. gadā Daugavpilī jau kā 20 gadus vecs jauneklis. Strādājis telegrāfā un tur bijuši vairāki sportisti, kas rāvuši sev līdzi uz treniņiem arī jauno Zvejnieku. Sācis ar vingrošanu, bet pēc tam pārgājis uz vieglatlētiku. Smagatlētikai piegriezies 1923. g. kara dienestā, dienot elektrotechniskā divizionā Rīgā. Priekšniecība bijusi ļoti laipna: jau kā jaunkareivi trešā, ceturtā dienā pēc iesaukšanas laidusi uz JKS trenēties. Vēlāk, sācis iet uz «Krauzi». Tur pirmajā treniņā izmēģinājis spēkus ar Čanderi. Bail gan bijis, jo tas izskatījies stipri muskuļains, tomēr to «pielocījis». Toties kalsnais Šteinbergs pieveicis atkal viņu pašu. Pirmās atklātās sacīkstēs jaunais cīkstonis piedalījies 1923 gada rudenī, kad «Krauze» uzstājusies pret igauņiem. Zvejnieks pret kādu spēcīgu pretinieku sākumā turējies ļoti bet tad 15. minūtē piedzīvojumu trūkuma dēļ «iekritis» un nolikts uz pleciem. Tajās pat sacīkstēs Zvejnieks «kritis par upuri» arī Vilciņam, bet trešā cīņā tomēr pieveicis kādu jelgavnieku. Jaunais daugavpilietis ceļu uz Latvijas meistartituli izlauzis pakāpeniski. 1923. g.meistarsacīkstēs viņam bija jāapmierinās ar trešo vietu, atstājot meistara nosaukumu Baumanim un otro vietu Vilciņam. Toties nākošā gadā pēc uzvaras pār Poli, Zvejnieks savas pozīcijas nav vairs atdevis.1926. gadā viņš jau reprezentē smago svaru Eiropas meistarsacīkstēs, kuras notiek Rīgas cirkū. Zvejniekam te diezgan grūti nācās turēties pret Eiropas spēcīgākiem cīkstoņiem. Tomēr pret čechu Urbānu viņš noturējās visās 20 minūtes un zaudēja tikai pēc punktiem. Otrā cīņā pret blondo zviedru milzi Richthofu jaunais latvju meistars gan «iekrita» un palika uzpleciem guļot. Pirmais Zvejnieka brauciens uz ārzemēm bija piedalīšanās Amsterdamas olimpiādē,1928. gadā. Te mūsu meistaram gāja visai raibi. Pirmā cīņā viņa pretinieks bija milzīgais, 125 kg smagais autsrietis Veisbergers. Čechu meistars Urbāns, kā vecs paziņa, mēģināja Zvejnieku pamācīt un stāstīja, ka austrietim esot tikai viens vienīgs bīstams paņēmiens - supless. Valodas neprašanas dēļ Zvejnieks bija šo Urbāna pamācību uztvēris pilnīgi ačgārni un sapratis, ka Urbāns ieteic ņemt austrieti ar suplesu. Šis paņēmiens latvju atlētam beidzies ļoti bēdīgi: Masīvais austrietis triecis Zvejnieku pret zemi ar tādu sparu, ka krītot uz dēļiem, ārpus paklāja, tam lauzta devītā riba un smagi satriekts viss ķermenis. Zvejnieks gan cīņu neuzdeva, tomēr zaudēja katru izredzi uzvarēt. Izturīgais latvju meistars, zobus sakodis, ar visu lauzto ribu gāja arī turpmākās cīņās. Otrā pārī tam kā pretinieks bija kāds mežonīgs arī pāri 120 kg smags argentīnietis. To ieraugot mūsu daugavpilietis jau sācis skaitīt tēvreizi un aprēķinājis, kura riba viņam šoreiz cietīs. Tomēr argentīnietis nav bijis sevišķi veikls un Zvejnieks, izlietojot visu savu apķērību, sviedis to jau 4. minūtē! Trešā cīņā latvju olimpieša pretiniekos bijis ungārs Bado. Zvejnieks atkal gājis cīņā ar visu salauzto ribu.. Kad izdevīgā momentā viņš dzelžaini sagrābis ungāru, strauji sagriezies un gribējis sviest, tad...tad nokrakšķējusi lauztā riba un latvju cīkstonis sajutis šausmīgas sāpes, gar acīm zils un zaļš vien sagriezies! Zvejnieks mirkli atlaidis savu pretinieku, bet tas momentā sagrābis to no muguras puses un «noknipsējis». . .Ļoti sarūgtināts mūsu meistars par Eiropas 1929. g. meistarsacīkstēm Dortmundā. Mūsu sportistu valodā runājot, tur bijusi «īsta bodīte». Tiesneši noslēguši «konvenciju» un vilkuši cauri kā uzvarētājus tikai savus cīkstoņus. To Zvejnieks izjutis cīņā pret kādu ungāru, kuram piespriesta uzvara pēc punktiem, kaut gan pats ungāru pārstāvis Čillags atzinis latvju cīkstoni par labāku. Nākošais Zvejnieka pretinieks Dortmundā bijis poļu zobu techniķis Veržbickis. To mūsu Herkuless nosviedis jau 23 sekundēs! Visnepatīkamākā sacīkste Zvejniekam bijusi ar igauni Tearu, Tallinā;. Cīkstoties abi nogājuši no paklāja. Ejot atpakaļ igaunis bijis tik nesportisks, ka uzbrucis Zvejniekam no muguras un ar visu sparu nosviedis to uz cietajiem dēļiem! Zvejniekam ļoti smagi satriekts kreisais plecs. Diemžēl latvju komandas pārstāvis Zariņš nav bijis pietiekoši aktīvs un nav pieprasījis Tearu diskvalifikāciju. Zvejniekam nācies cīņu turpināt ar kontuzētu plecu un, protams, zaudēt. Vēl trīs nedēļas pēc tam Zvejnieks Daugavpilī ārstējis satriekto plecu. «Nezinu, kur šis Tearu tagad atrodas» saka Zvejnieks, «bet ar viņu gan es ļoti gribētu vēlreiz cīņā sastapties...»Mūsu smagsvaru meistaru cīņās pavada skaidra nojauta par cīņas iznākumu. «Pēc sava garastāvokļa zinu, vai uzvarēšu, vai ne,» paskaidro Zvejnieks. «Ja labs garastāvoklis - arvien uzvaru, pat visspēcīgākos pretiniekus, bet sliktā garastāvoklī zaudēju dažreiz pret daudz vājākiem... Tāda nojauta man bija pag. gadā valstu sacīkstē ar Igauniju. Tieši no darba gāju uz sacīkšu vietu. Biju sliktā garastāvoklī un nemaz negribēju cīnīties, bet. man bija vien jācīkstās, jo nebija vietnieka. Tā arī notika, kā paredzēju - pret savu pretinieku Trosmani zaudēju...»Daudz neērtību Zvejnieka sporta gaitās rada viņa darba apstākļi dzelzceļu elektrotechniskās darbnicās pie vagonu apgaismošanas ierīču pārbaudes.' Viņa kluba biedri zobojas un sauc savu meistaru par «bateriju pumpētāju», maz apzinādamies, cik šī bateriju pumpēšana stipri aizkavē Zvejnieka kārtējos treniņus, jo ik pārnedēļas viņš spiests strādāt visu pēcpusdienu līdz pīkst.1 nakti Šāds darbs ļoti nogurdina un Zvejnieks uzskata to par galveno šķērsli, kamdēļ nevar būt labākā formā. Reti kāds sportists savas sporta gaitas uzsācis tik plānveidīgi, kā to darījis Alberts Zvejnieks. Uzaudzis veselīgos lauku apstākļos - Vīpes pagastā (Daugavpils apriņķī), viņš gan mantojis kā dabas balvu kolosālu spēku un veselību, bet pratis šo veselību arī uzglabāt. Ārsti, kas izmeklējuši viņa sirdi, bijuši pārsteigti par viņas labo stāvokli. Sevišķi par to brīnījies nelaiķis Dr. Fridrichsons, kurš atzinis, ka Zvejnieks esot pirmais smagatlēts un vispār sportists ar tik labu sirdi. - Jau pašā sākumā ārsti brīdinājuši Zvejnieku, ka sports, sevišķi smagatlētika ļoti bojājot sirdi. Tad nu arī Zvejnieks sācis sevišķu vērību piegriezt sirdij un izstrādājis pat īpašu «sirds aizsardzības metodi», kuras pamatos licis kādas japāņu sistēmas noteikumus. Ar tiem iepazinies krievu mediciniskā literatūrā. «Kāda tad ir šī jūsu «sirds aizsardzības metode?» «Tā nebūt nav tik sarežģīta. Pēc ikviena treniņa vai sacīkstes jāizpilda vairāki speciāli vingrojumi tad jānoguļas uz muguras un jāizplēš rokas.» Alberts Zvejnieks nepieder tiem, kuri, pārejot sava mūža otrā pusē, jau gudro par «bēgšanu no sporta». Zvejniekam gan tikai 31 gads, tomēr jau tagad viņš noteikti pasaka, ka ar sportu nodarbošoties līdz pat nāves stundai. Sports tapis par labsirdīgā un sirsnīgā daugavpilieša dzīves neatņemamu sastāvdaļu un viņš nemaz nevar iedomāties, ka spētu bez viņa dzīvot. Šī kaislīgā nodošanās sportam tomēr nav nomākusi Zvejnieka tieksmes pēc mākslas, sevišķi pēc labas mūzikas.  - tā rakstīja "Stadions" - 1934

Krišjānis Kundziņš

(19.03.1905. - 23.02.1993., Rīgā)

Olimpiskie sasniegumi: XI 1936 Berlīne Cīņas sports - 5 vieta

Citi sasniegumi cīņas sportā: Piedalījies 1935.g. Kopenhāgenā, 1937.g. Parīzē, 1938.g. Tallinā un 1939.gada Oslo  Eiropas čempionātos. Seškārtējs Latvijas meistars ("spalvas" svarā -1931., 1932., 1935., 1936,.1937.g., vieglajā svarā - 1940., 1942.g.). Latvijas olimpiādes uzvarētājs 1931., 1935., 1939.g., vicečempions 1930., 1933., 1934., 1938.g. PSRS čempionātos - 1946.g. Rostovā - 7 vieta, 1947.g. Maskavā - 4.vieta.

Cīkstonis, cīņas treneris un tiesnesis Krišjānis Kundziņš dzimis Rīgā. Jaunības gadus aizvadījis Čiekurkalnā. Ar sportu sācis nodarboties 15 gadu vecumā, pirmā aizraušanās futbols, arī bendijs (hokejs ar bumbiņu). Pēc Rīgas 4. vidusskolas beigšanas, iestājas V. Olava komercskolā, sāk strādāt V. Ķuzes fabrikā par konfekšu meistaru. 1923. gadā K. Kundziņš nodibina "Ķuzes" futbola komandu. Pirmie nozīmīgie panākumi sportā: 1923.gadā, spēlējot "Rīgas futbola kluba" III komandas sastāvā - valsts čempiona tituls, 1924.gadā RFK I sastāvā - Latvijas meistars bendijā. 1924. gadā iestājies sporta biedrībā "Krauze", un kopš tā laika pievēršas grieķu - romiešu cīņai.

1946. gadā - Vissavienības "Dinamo" čempions. 1947. gadā ieguvis PSRS sporta meistara nosaukumu. K. Kundziņš ir viens no brīvās cīņas un sambo pamatlicējiem Latvijā. 1946. gadā nodibinājis pirmo brīvās cīņas sekciju Latvijā pie sporta biedrības "Dinamo". 1951. gadā "Dinamo" Centrālās padomes izlases sastāvā kļuvis par PSRS kausa īpašnieku brīvajā cīņā. Aizvadījis vairāk nekā 1000 cīņu. Aktīvās sporta gaitas beidzis 1953. gadā. Vissavienības kategorijas tiesnesis kopš 1951. gada. Trenera stāžs - 33 gadi (sporta biedrībās "Dinamo", "Darba rezerves", "Daugava" un republikas izlasē). Sagatavojis 25 sporta meistarus - I. Klintsonu, V. Kolosovu, V. Freidenfeldu un daudzus citus. Sarakstījis divas grāmatas par klasisko cīņu (1944. un 1961. gadā). 1953. gadā, pēc ūdenslīdēju kursu beigšanas, sācis strādāt glābšanas dienestā. Zem ūdens pavadījis ap 1300 stundu. 1957. gadā ar PSRS Augstākās Padomes lēmumu piešķirta medaļa "Par slīcēju glābšanu". Glābšanas stacijas "Bābelīte" priekšnieks līdz 1990. gadam. Bijis konditors, treneris, glābšanas stacijas uzraugs Bābelītes ezerā. Aktīvi iesaistījās LOK atjaunošanā. 1994.gadā K.Kundzina vārdā nosaukta Rīgas Brīvās cīņas skola. Sporta klubs - LAS

Aktīvi piedalījies LOK atjaunošanā. 1989. gadā piešķirts Latvijas Nopelniem bagātā trenera goda nosaukums. 1994. gadā Rīgā K.Kundziņa vārdā nosaukta Cīņas sporta skola. Krišjānis Kundziņš miris 1993.gada 23.februārī Rīgā.

Imants Klintsons

(dz.1947.gada 13.janvārī Rīgā ) - PSRS čempions 1971; 1973; 1974 gadā. 2.vieta 1969.g. un 1972.g., 3.vieta 1970.g., tautu spartakiādē 1971.g. -2.vieta. Uzvarējis septiņos augstākās kategorijas turnīros

Absolvējis Latvijas Valsts fiziskā kultūras institūtu. Pavisam Klintsonu ģimenē bija desmit bērni, septiņi puikas - Imants Klintsons jaunākais. Četri brāļi nodarbojās ar cīņu, trīs kļuva par Latvijas čempioniem. Sācis trenēties 12 gadu vecumā. Trenējies uzreiz pie diviem sporta biedrības "Dinamo" treneriem - Staņislava Purpliša un vecmeistara Krišjāņa Kundziņa - piecas reizes nedēļā, kā arī individuālie rīta treniņi un basketbols. Latvijas izlasē treneris bija Haims Kogans. 20 gada vecumā kļuvis par PSRS čempionu, cīņā pieveica pieckārtēju PSRS čempionu. PSRS Tautu spartakiādē 1971.gadā I.Klintsons izcīnīja 2.vietu. Ilgus gadus (no 1982. līdz 1998.gadam) strādājis Latvijas Universitātē par vecāko pasniedzēju. Desmit gadus bijis Latvijas izlases cīņas komandas kapteinis, piecus gadus vadījis Grieķu-romiešu federāciju un Latvijas cīņas asociāciju, vēlāk atbildējis arī par sieviešu cīņas sportu. Vairākus gadus strādājis par treneri Zviedrijā. Puča dienās I.Klintsons ar Latvijas Universitātes cīkstoņu komandu apsargāja Augstākās Padomes jumtu. Rīgas pašvaldības policists, pensionārs, Latvijas Olimpiešu sociālā fonda mūža stipendiāts. Darbs lauku mājās, vaļasprieks - medības. Raksta grāmatu "Cīņa ārpus un uz paklāja". Dēls Sandis.

Žurnāls "Sports" 252 rakstīja: "Uz mūsu sarunu 65 gadus vecais Imants Klintsons ierodas staltu stāju Rīgas pašvaldības policista uniformā, un viņa vārdi - visa mana dzīve ir viena cīņa - šķiet pašsaprotami. Tomēr aiz tiem slēpjas arī gluži burtiska nozīme. Septiņdesmitajos gados Klintsons bija izcils cīkstonis. Viņš trīs reizes kļuva par PSRS čempionu, uzvarēja septiņos augstākās kategorijas turnīros, pārspēja trīs olimpiskos čempionus, divus pasaules čempionus, bet ne reizi nepiedalījās ne olimpiskajās spēlēs, ne pasaules čempionātos. Tolaik grieķu-romiešu cīņā padomju meistari bija labākie pasaulē un konkurence 235 miljonu lielās valsts meistarsacīkstēs bija lielāka nekā dažās pasaules cīkstoņu sacensībās. Kāpēc Imants neieguva tiesības pārstāvēt valsti, kuras čempions viņš bija trīs reizes? Iemesli visdažādākie, arī tas, ka viņš savulaik nepiekrita pārcelties uz dzīvi Maskavā. Kad bija jāizvēlas starp sportistu, kurš dzīvoja Krievijā, un citas republikas pārstāvi, ārpusniekam, lai viņu iekļautu PSRS izlasē, vajadzēja būt galvas tiesu pārākam. Turklāt Imanta svara kategorijā (līdz 74 kg) galvenais sāncensis bija krievu sportists - pieckārtējs pasaules čempions Viktors Igumenovs (Viktors kādā to laiku intervijā par Imantu: "Viņš bija varens, neticami stiprs, reizē tehnisks un reaktīvs cīkstonis.."), kura treneris bija arī valstsvienības galvenais treneris. Skaidrs, ka vienmēr atradās iemesli, lai latviešu puisi atstātu mājās. Te noklīda dokumenti, te nebija kādas uzziņas... Imants arī nebija nekāds pakalpiņš. Viņš atceras, ka reiz kādās lielās sacensībās ārzemēs iesildījies melnajā treniņtērpā ar uzrakstu LATVIJA uz muguras. Nepagājušas ne pāris minūtes, kad izlases atbildīgais darbonis bijis klāt un gandrīz ar varu vilcis treniņtērpu nost. Nelīdzējušas atrunas, ka jānodzen svars un lieka treniņtērpa neesot, - melnajā sarakstā iekšā. Imants nesūkstās, ka, dzīvojot citos laikos, Latvijai, iespējams, tiktu kāda olimpiskā vai pasaules meistarsacīkšu medaļa. Kas bijis, tas bijis - tādi laiki.

TOREIZ: Grieķu-romiešu (PSRS to dēvēja par klasisko cīņu) cīkstonis, LVFKI absolvents. TAGAD: Rīgas pašvaldības policists, pensionārs, Latvijas Olimpiešu sociālā fonda mūža stipendiāts.

TOREIZ: Pie stieņa ar labo roku varēju pievilkties piecas, ar kreiso - trīs reizes. TAGAD: Pilnā policista ekipējumā ar abām rokām pie stieņa varu pievilkties kādas padsmit reizes, atspiesties balstā guļus - 65 reizes. Pētot sirds kardiogrammu, ārsti netic manam personas kodam. Man dod par 30 gadiem mazāk.

AUGUMS, SVARS - TOREIZ: 1,70 m, svars 80 kg. TAGAD: 1,70 m, svars 90 kg.

TOREIZ: Precējies, sieva Natālija, 1978. gadā piedzima dēls Sandis. TAGAD: Šķīries. Ir draudzene juriste un policiste Līga, dēls Sandis (33).

GAITAS SPORTĀ - TOREIZ: Man nebija citas izejas, jo mani vecākie brāļi nodarbojās ar cīņu. Pavisam mēs bijām desmit bērni, septiņi puikas - es biju jaunākais. Četri nodarbojās ar cīņu, trīs no mums kļuva par Latvijas čempioniem. Protams, zināju, ka ir arī citi sporta veidi, pamēģināju pat riteņbraukšanu, boksu, bet tas man nederēja. Oficiāli sāku trenēties 12 gadu vecumā, taču jau kopš mazām dienām mana dzīve pagāja sporta zālē un laukumos. Man likās, ka cīņa ir visīstākais sporta veids vīriem. Cīņa prasa ne tikai spēku, bet arī veiklību, šahista domāšanu. Man patīk šahs. Reiz, kad spēlēju ar slaveno basketbola treneri un teicamo šahistu Raimondu Karnīti, viņš brīnījās: kas jums tas par sporta veidu, saķeras un stīvējas. Mums basketbolā gan uzreiz ir strīdus bumba... Cīņa ar to atšķiras, ka nevienu brīdi tu nevari atslābt, jo jādomā gājiens uz priekšu, jāparedz katra pretinieka kustība. Panākumi vēlmi trenēties tikai palielināja, jo nekad nebiju ar mieru zaudēt. Dienas skolā mācījos līdz 16 gadiem, tad bija jāsāk strādāt, jo mūsu lielajā ģimenē citādi nevarēja. Trenējos kā apsēsts uzreiz pie diviem treneriem - Staņislava Purpliša un vecmeistara Krišjāņa Kundziņa. Ieklausieties, uz paklāja nedēļā izgāju piecas reizes, katru dienu bija pamatīgs rīta treniņš! Ne rāma skraidīšana, bet sprints, lēcieni. Dzīvoju Šmerļa priedēs; kad kaut kur zāģēja kokus, nospēru pa baļķēnam, ievilku grāvī un no rītiem ar to vingrinājos - cilāju, metu atliecoties, kamēr miza nost. Bieži vakaros, kad bija iespēja tikt sporta zālē, spēlēju bumbu līdz nakts melnumam. Piecpadsmitgadīgs puika būdams, jau spēju pieveikt vienu otru lielo vīru. TAGAD: Joprojām domāju, ka cīņa ir vīru sports. Vismaz pamatiemaņas jāapgūst katram - ja nu jāaizstāv meitene, jāskrien kādam palīgā? Ar datora peli neko līdzēt nevarēsi... Ilgus gadus (no 1982. līdz 1998. g.) strādāju Latvijas Universitātē par vecāko pasniedzēju, lektoru. Atceros, ka uz fiziskajiem treniņiem labprāt nāca kāds topošais teologs. Viņš trenējās, taču sacensībās iziet uz paklāja atteicās, jo reliģija neļaujot. Domāju, ka tas bija pārprasti, jo vēlāk viņš tomēr itin sekmīgi cīnījās, un ceru, ka izauga par drošu un pārliecinātu mācītāju. Pie manis trenējušies arī vēlākie politiķi, deputāti. Piemērām, Ingmārs Līdaka pat pie medaļas tika. Desmit gadus biju Latvijas izlases cīņas komandas kapteinis, piecus gadus vadīju Grieķu-romiešu federāciju un Latvijas cīņas asociāciju, vēlāk, kad tā pārtapa par federāciju, atbildēju arī par sieviešu cīņu. Neesmu pārliecināts, ka meitenēm tā būtu piemērotākā nodarbe, bet, ja ļoti patīk... Atceros, reiz pasaules čempionāta noslēguma ballē skatījos uz krāšņajām dāmām un īsti negribējās ticēt, ka vēl rīta pusē viņām uz paklāja sviedri un asinis gājušas pa gaisu. Lai nu kā, bet mana audzēkne Zane Rūtenberga izcīnīja 9. vietu pasaulē. Vairākus gadus nostrādāju par treneri Zviedrijā. Bija iespēja strādāt vēl, taču mājas sauca atpakaļ. Vēl neesmu atmetis domu par Imanta Klintsona cīņassporta klubu (statūti jau ir), taču tas prasa ne tikai uzņēmību, bet dažādu labvēlīgu apstākļu sakritību un drošu finansiālo pamatu.

MĒRĶI - TOREIZ: Visaugstākie. Pirmais bija sporta meistara tituls jeb klucis,kā mēs toreiz šo nozīmīti saucām. Tad vēlējos uzvarēt Latvijā, Padomju Savienībā. Viens no maniem treneriem - Staņislavs Purplišs - vienmēr uzsvēra, ka pie tāda ieguldītā darba arī mērķiem jābūt visaugstākajiem. Protams, gribēju sasniegt pašas virsotnes, bet neizdevās. Neliegšos, ka sākumā labs stimuls bija ēdināšanas taloni, ko saņēma labākie jaunie sportisti. Laikā, kad pēc cukura bija jāstāv rindā un baltmaizes nebija vispār, mēs kā kundziņi ēdām kafejnīcā. Neslēpšu - kad sāku braukāt uz ārzemēm, tas bija arī labs bizness (toreiz gan tādu vārdu nelietojām). Kādu šņabi, kafijas pupiņas, ikru bundžu uz turieni, atpakaļ - ārzemju lupatas, kuras šeit varēja labi pārdot, jo veikalā jau neko dabūt nevarēja. Tā gada laikā varēja tikt pie automašīnas. Algas sportistiem jau nekādas lielās nebija, oficiāli vispār padomju sportists neko nepelnīja, skaitījās sporta instruktors, kura vienīgais darba pienākums bija trenēties. Ziedu laikos alga bija līdzvērtīga armijas pulkveža atalgojumam. TAGAD: Krietni nodzīvot mūžu. Censties būt vajadzīgam, neļauties slinkumam. Man ir tīri laba pensija, taču prieku sagādā darbs. Gan policijā, gan savās lauku mājās. Ja neesmu kārtīgi pagalmā iesvīdis, tad jūtos dienu zaudējis. Cik iespējams, sekoju cīņas sportam. Neapskaužu tagadējos trenerus, jo zinu, cik grūti mūsu pašreizējā sabiedrībā atrast jauniešus, kas būtu gatavi, spēkus nežēlojot, trenēties tik smagā sporta veidā. Daudz vieglāk sevi ir izteikt pie datora vai tusiņos. Prieks, ka tomēr ik pa brīdim rodas kāds, kas startē pasaules, Eiropas meistarsacīkstēs vai olimpiskajās spēlēs.

VĒRTĪBAS - TOREIZ: Vienmēr esmu uzskatījis, ka pamatvērtības ir neatlaidība, mērķtiecība, godīgums. Savulaik (droši vien arī tagad) treneri dažkārt iepriekš sarunāja sev un savam audzēknim izdevīgu cīņas iznākumu. Reiz arī PSRS junioru meistarsacīkstēs piekritu cīņu ar baltkrievu beigt neizšķirti (mūsdienās neizšķirtu vairs nav), jo tad mums abiem būtu medaļas. Sākumā atdevu punktus un gaidīju, ka pēc norunas viņš ļaus tos atspēlēt, bet nekā. Pārtraukumā mans treneris prasa, kas par lietu, bet pretinieka treneris teic, ka viņa puisis ietiepies un norunu negrib pildīt. Sāku cīnīties pa īstam, bet laika bija par maz, lai saņemtu atpakaļ uzdāvināto. Vairāk uz tādām avantūrām neparakstījos. TAGAD: Nekas nav mainījies. Cenšos būt godīgs vienmēr, varbūt dažkārt esmu pārāk tiešs, bet tāds ir mans raksturs. Iespējams, ka būtu to krietni pabojājis, jo savulaik startēju Saeimas vēlēšanās. Par laimi, netiku, jo brīnos, ka agrāk tik lādzīgie vīri un sievas, pēc laiciņa pie kaut kādām svirām tikuši, kļūst gandrīz vai par tautas ienaidniekiem. Kāds rakstnieks esot teicis, ka lielā politika ir kā prieka māja: kas lielāka emma, tā augstāk tiek.

PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES - TOREIZ: Vienmēr esmu centies paļauties uz saviem spēkiem. Arī meklējot sabiedrotos. Padomju laikā svarīga bija pazīšanās un gaļas izcirtējs bija tavs labākais draugs, jo veikala plauktos gaļa bija reti. Man, augošam puisim, cīkstonim, šis pārtikas produkts (varēju noēst veselu vistu, citreiz notiesāju astoņas karbonādes) bija vajadzīgs, un es pratu nodibināt vajadzīgos sakarus. Var to saukt arī par neatlaidību, apķērību, spēju iegūt cilvēku labvēlību. TAGAD: Joprojām cenšos visu darīt un organizēt pats. Pazīšanos labā nozīmē joprojām vērtēju augsti. Kad manam draugam, gleznotājam Uldim Zemzarim vajadzēja uznest klavieres, viņš zvanīja man, es - saviem cīkstoņiem, un klavieres bija augšā. LIELĀKĀ NEVEIKSME - TOREIZ un TAGAD: Par neveiksmēm negribu runāt. Tās, kas ir bijušas, vairs neizlabot. Galvenais no tām mācīties un vairs nepieļaut.

LIELĀKĀ VEIKSME - TOREIZ: Spilgti atceros, kad 20 gada vecumā uzvarēju pieckārtēju PSRS čempionu. Biju kā spārnos, un tas man deva lielu stimulu turpmākajās sporta gaitās. TAGAD: Mājas dzīve, mani lauki, arī darbs pašvaldības policijā, kuru cenšos pildīt pēc godīgas cīņas likumiem, kas atbilst likuma normatīvajiem aktiem.

DIENAS REŽĪMS - TOREIZ: Viss bija pakļauts treniņiem. Agra celšanās, treniņi ar maksimālu slodzi trīs reizes dienā. Vakaros, kad citi staigāja pa ballītēm, man par visu svarīgāks bija miegs, jo sportistam ir jāguļ pietiekami. TAGAD: Ceļos agri, jo man darbs sākas astoņos. Agrāk policistiem bija darbs maiņās: dienu nostrādā - vairākas brīvas, tad bija variācijas, tagad katru dienu astoņas stundas. Brīvdienās parasti braucam uz savu lauku īpašumu. Strādāju, būvēju, jo mājas jau nekad nebūs gatavas. Sportoju pāris reizes nedēļā veselības dēļ, patīk slēpot, peldēt, aiziet uz trenažieru zāli. Ja kāda kustību diena izkrīt, nejūtos lāgā.

VAĻASPRIEKS - TOREIZ: Reiz kāds brīnījās, ka man, cīkstonim, patīk māksla, es pat kolekcionējot gleznas. Man sporta gaitās bija daudz draugu mākslinieku aprindās. Es Purvciemā dzīvoju mājā, kuras augšstāvā bija mākslinieku darbnīcas, tajās bieži viesojos. Savulaik tēlnieks Igors Vasiļjevs pat veidoja manu krūšutēlu, Uldis Zemzaris gleznoja. TAGAD: Joprojām patīk māksla. Tiesa, vairāki mani draugi mākslinieki jau aizgājuši, par viņiem man atgādina viņu dāvātie darbi. Darbs manās lauku mājās, medības. Turpinu rakstīt grāmatu Cīņa ārpus un uz paklāja." Autori: Juris Bērziņš Soms

(Attēlā no kreisās:  Imants Klintsons, treneris Krišjānis Kundziņš, pasaules čempions Oļegs Karavajevs (Krievija) un treneris Alberts Zvejnieks.)

Atlēti, kas nesuši Latvijas vārdu pasaulē - amatieri un profesionāļi

Jānis Arvīds Kavals 
Dzimis 1905.23.10. Tērvetes novada Augstkalnes (Mežmuižas) pagastā, miris 1945.21.05. represijās Astrahaņas nometnē Staļingradas apg. Pārstāvējis 1.Jelgavas Sporta biedrību, "Krauze", PDSK, LAS.  1929.g., 1931.g. un 1934.g. Eiropas čempionātu dalībnieks. 1931.g. Eiropas čempionātā Prāgā izcīnīja 3.vietu. Latvijas meistars GR cīņā vidējā svarā 1931., 1932.,1934., 1935.g.  Otrās vietas izcīnītas 4X,  3.vieta - 1X. Latvijas Olimpiādes čempions, 2X otrā vieta, 1X trešā vieta. Apbalvots ar L.S.O.A. goda zīmi "Par nopelniem" (1933). Strādājis Latvijas policijā. Apcietināts 1940.10.dec. "par piedalīšanos sarkanās armijas sagaidītāju piekaušanā". Brālis Augusts Kavals - pazīstams soļotājs Jelgavā. Viens no tehniskākajiem 30-to gadu Latvijas cīkstoņiem.

Gvido Meijers (1876 - 1942)

Pirmais, starptautisku atzinību guvušais latviešu atlēts. Pēterburgas spēcīgākais atlēts svarabumbu celšanā 1895, 1896 un 1897.gados. Viņš bija pirmais Viskrievijas čempions grāfa Ribopjēra Pēterburgas manēžā notikušajā čempionātā 1897.g.   - uzvarētājs svarabumbu celšanas 5 disciplīnu kopsummā, apsteidzot Rīdziniekus Aleksandru Lāsu un Oļģertu Edelmani. Paralēli  notika Viskrievijas čempionāts franču cīņā. Viskrievijas čempionātos 1899.g. - 2.vieta, 1900.g. - 2.vieta svaru celšanā un 1.vieta boksā. 1898.gada Vīnes pasaules čempionātā - 2.vieta spiešanā stāvus. Boksu apguva pie Ernesto Lustallo un piecus gadus bija dažādu amatieru boksa čempionātu uzvarētājs. Viņa uzstādītie rekordi svaru celšanā pārsniedza 1896 g. olimpisko spēļu labākos rezultātus . Profesionāļos nepārgāja, jo bija materiāli nodrošināts. 20-30 gados bija pasniedzējs Pēterburgas fiziskās kultūras institūtā. Mirst blokādes laikā 1942 g. maijā. Apglabāts Serafimovskas kapsētā. Augums - 185 cm, svars - 118 kg, krūšu apkārtmērs - 121 cm, bicepsi - 45 cm, kakls - 45 cm, viduklis - 69 cm.

Georgs  Baumanis  ( arī Georg Bauman)

(01.09.1892. Pēterburga - 02.1934. Šanhaja) - Latvietis - pirmais pasaules meistars grieķu- romiešu cīņā 1913. gadā Breslavā (Vācijā)

Sportiskie sasniegumi: 1912.g. Stokholmas Olimpiādes dalībnieks - divi zaudējumi, Viskrievijas 1913.g. olimpiādes čempions,  1913.g. Baltijas čempions, 1914.g. Krievijas čempions, 1914.g. Viskrievijas olimpiādes vicečempions. Atlētisma konkursu laureāts (174 cm, 75 kg).

Baumanis, kaut ari startēja no Pēterpils krievu sporta biedrības Herkuless , vēlāk no "Sanitas", pēc tautības bija latvietis. (Atsevišķos vēstures avotos gan minēts, ka viņam bijusi Igaunijas vai Krievijas izcelsme). Protams, toreizējā sporta presē viņš visur atzīmēts kā krievs. Visa plašā cara impērija toreiz bija devusi tikai divus pasaules meistarus. Tie bija: mūsu tautietis G. Baumanis grieķu-romiešu cīņā un maskavietis Struņņikovs - slidskriešanā. Tanī pat 1913. gadā Kijevā notika t. s. Viskrievijas Olimpiāde, kur jaunais pasaules meistars G. Baumanis piedzīvoja pilnīgi negaidītu un sevišķi nepatīkamu pārsteigumu - viņš zaudēja cīņu savam tautietim Aleksandram Miezītim, tam pašam, kurš pasniedza rīta vingrošanu Rīgas radiofonā. Šis Baumaņa zaudējums bija liels pārsteigums arī sacīkšu tiesnešiem - tika iesniegts protests par itkā neatļauta paņēmiena pielietošanu un, galu galā, cīņa bija jāatkārto. Otrreizējā sastapšanās beidzās ar Baumaņa uzvaru 24. minūtē un galīgā klasifikācijā Miezītis ieguva tikai 3. vietu. Vēl jāpiezīmē, ka Miezītis lai gan spalvsvars, bet bija spiests cīnīties vieglā svara kategorijā tāpēc, ka visi dalībnieki tika sadalīti tikai trijās kategorijās - vieglā, vidējā un smagā. Mūsu vecmeistaram Rūdolfam Ronim arī reiz bijusi izdevība "saķerties "ar Baumani - viņu cīņa palikusi neizšķirta. Ronis par Baumani, kā cīkstoni, atsaucas ļoti atzinīgi - tas esot bijis lokans un paņēmieniem bagāts, sevišķi labs viņam bijis tilts. Savus panākumus guvis, ne ar spēka, bet tehnikas palīdzību. Pirmajā pasaules karā bijis kara lidotājs, poručiks, Georga krustu kavalieris. 1922.g. emigrē uz Harbinu. 1924 un 1926.g. vēl piedalās sacensībās un cirkus cīņās Ķīnā un Japānā. Mirst 41.g.v. Šanhajā.  Bija sieva un meita.

Oļģerts Edelmans  - Rīga

1897.gada Viskrievijas smagatlētikas čempionāta 3.vietas ieguvējs franču cīņā un 3.vietas ieguvējs svarabumbu celšanā. Cīņas notika bez svaru kategorijām, katrs cīnījās ar katru līdz uzvarai. Uzvarētāju noskaidroja saskaitot uzvaras. 1898.gada Viskrievijas čempionāta 3.v. ieguvējs svaru celšanā - raušana, grūšana un spiešana ar vienu un abām rokām.

Eduards Ulpe  - Rīga

Cīkstonis, smagatlēts. Latvijas un Krievijas cīņas un svarcelšanas čempionātu dalībnieks, spēka žonglieris un demonstrētājs cirkus izrādēs.

Emīls Griķis            (Jūrmala  14.12.1888. - 21.03.1971. )

20 - 30.gadu populārs cīkstonis. Profesionāļu rangā piedalījies daudzos Eiropas valstu un Krievijas cīņas čempionātos, kuros izcīnījis ne mazums uzvaru un guvis godalgas. Bijis A.Ļebedeva cirkus cīņas trupas dalībnieks.  Aktīvs dažāda ranga Latvijas cīņas šovu dalībnieks apveltīts ar milzu spēku, miermīlīgs, neprecējies, vāju cīņas tehniku. Oficiāli Eiropā aizvadījis 40 profesionālās cīņas - 10 uzvaras, 13 zaudējumi. Īpaši patikuši turnīri Voroņežā, Austrijā, Vācijā, Čehijā un Polijā. Viņa pretinieki ir Kurt Zehe, Toni Jansing, Karl Pohlfuß, Gustav Czaja, Gustav Budrus, Gustav Fristensky, Ludwig Dose, Max Krauser, Franz Kawan, Feodor Tornow, Teodor Sztekker, Ludwig Stoll, Hadji Weinura, Albert Raago, Adi Berber, Gustav Motyka, August Ahrens, Max Vogtmann, Josef Vavra un citi. Čekisti, viņu apcietinot un izsūtot no viņa trīsstāvu mājas Dubultos izzaguši viņa medaļas un balvas.

Nikolajs Lapčinskis ( - 01.05.1966.) ( Nico Lapschinski )

Pazīstamākais no trīs brāļu - cīkstoņu saimes. Arī Aleksandrs un Viktors bija cīkstoņi un smagatlēti. 1914.gada Krievijas čempionātā Rīgā izcīna 2.vietu franču cīņā. Cīnijies gan amatieru, gan profesionāļu statusā Latvijas, Krievijas un Eiropas arēnās - Liepājā, Rīgā, štutgartē, Katovicē, Varšavā, Minhenē, Berlīnē, Vroclavā, Cīrihē, Brandenburgā, Prenzlavā, Krēfeldē, Desavā, Freiburgā, Brēmenē, Gelzenkirhenē, Šcecinē, Dancigā, Vīnē, Ķelnē, Vurcburgā, Sārbrikenē, Kotbusā, Lībekā, Hetingenē, Nirbergā, Kasselē u.c. Atlētisma konkursu godalgoto vietu ieguvējs. Pēc aktīvo sporta gaitu beigšanas - sporta treneris, funkcionārs. Vēlāk pievērsies šaušanas sportam. 

Jānis Spāre ( ЯН СПАРРЕ )  (1891 - 1962)  - svarcēlājs,  bokseris, vieglatlēts, ātrslidotājs. Arī cīkstonis - izmēģinājis spēkus arī uz paklājiem, taču vairāk patikusi svarcelšana.

Dzimis strādīgā zemnieku ģimenē - kopā 5 brāļi un 5 māsas. Pēc Remtes lauksaimniecības skolas beigšanas sāk strādāt Plauža un Saulīša mehāniskajās darbnīcās, tad pāriet uz Otto Erbes meh. rūpnīcu. Brāļu un darbabiedru mudināts sāk cilāt svaru bumbas un aizraujas ar ātrslidošanu. Par boļševiku skrejlapu izplatīšanu "Union" strādnieku vidū nonāk policijas melnajā sarakstā. Zaudē darbu un nolemj doties uz Maskavu, kur sāk strādāt brāļu Bromleju rūpnīcā un uzsāk treniņus pie Otto Maijera. Laikā no 1912 - 1941.gadam kļūst par 17-kārtēju Krievijas un vēlāk arī PSRS čempionu, 23 reizes bijis Maskavas čempions, 29 pasaules rekordu autors. Bijis tiesnesis 1952 un 1960 gada Olimpiskajās spēlēs. Dēls - arī Jānis Spāre - populārs sporta komentētājs PSRS.

Kārlis Freibergs - (08.03.1889 - 25.02.1973) cīkstonis, svarcēlājs, bokseris

Ar smagatlētiku sāk nodarboties biedrībā "Marss". No 1916 - 1920.g. dzīvo Maskavā. 1914. gada Krievijas čempions svaru celšanā, 1915.gada Krievijas čempions franču cīņā smagajā svarā un 2.v. svarcelšanā. 1916.g. Krievijas čempionātos izcīnījis 3.v. svarcelšanā un 1.vietu boksā. 1918.g.  Krievijas impērijas čempionātā - 1.vieta franču cīņā un 1.vieta svarcelšanā. 1920.g. Maskavas pirmsolimpiādes sacensībās cīņā 2.vieta. Attēlos - kopā ar draugiem, treniņu un sacensību partneriem, Latvijas un arī Krievijas tā laika labākajiem smagatlētiem - daudzkārtējo Krievijas čempionu un pasaules rekordistu Jāni Krauzi un Olimpisko čempionu, vicečempionu, pasaules rekordistu, daudzkārtējo Krievijas čempionu Alfrēdu Neilandu.

Fricis Blumbergs ( Edmunds Rasso )   ( 14.03.1887 - 02.06.1970 )

Franču cīņas meistars. 1906.g. ieguvis 1. vietu Viskrievijas čempionātā svaru celšanā Pēterburgā - ar vienu roku uzskrūvējot 112 kg.  Piedalījies Eiropas valstu, Krievijas un Rīgas cirkus cīņu čempionātos. Ivana Ļebedeva cirkus cīkstoņu trupas dalībnieks. Baltijas čempions svarcelšanā un grieķu-romiešu cīņā (1910-1913). Vairāku atlētisma konkursu godalgoto vietu ieguvējs. Parametri: augums - 178 cm, krūtis - 118 cm, bicepss - 43 cm, kakls - 46 cm, gurni - 67 cm, svars - 101 kg. Vairākkārt cīnijies Voroņežā - 1909, 1914, 1918 un 1919.gados. Pēdējo reizi Krievijā cīnijies 1923.gadā Maskavā. Atgriezies Latvijā, Rīgā savās mājās. Līdz 2.pasaules karam cīnijies arī dažādos Eiropas turnīros - Berlīnē, Maskavā, Helsinkos, Pēterburgā, Rīgā u.c.

Alfreds Kārlis Neilands (10.10.1895.Valga - 16.11.1966. Tallina)

Svarcēlajs, arī cīkstonis - vairāku Pēterburgas cīņas čempionātu dalībnieks.

Alfrēds Neilands dzimis  ormaņa Juhana Neilanda ģimenē. Arī viņa brāļi Voldemārs (1893-1976) un Feliks (1902-1966) Neilandi bija svarcēlāji. Gadsimta sākumā ģimene pārceļas no Valgas uz Rīgu. Sāk apmeklēt kluba "Marss" streniņus Voldemāra Cekula vadībā. Trenējās sporta biedrības "Marss" smagatlētikas sekcijā. Frontes līnija tuvojās Rīgai 16.g.v. dodas studēt uz Pēterburgu kur turpina treniņus klubos "Kalev" un "Sanitas" . Kļūst par Krievijas čempionu 1913, 1914, 1915, 1916, 1917.g. un rekordistu svarcelšanā.  1913. gadā, būdams 18 gadus vecs, Alfrēds uzstādīja piecus Viskrievijas svarcelšanas rekordus.1914. gadā, vēl pārstāvot Rīgu, viņš izcīnīja otro vietu 18. un 19. Viskrievijas svarcelšanas čempionātos un bija pirmais Rīgā notikušajā 2. Viskrievijas olimpiādē. Jau kā Petrogradas pārstāvis viņš uzvarēja Viskrievijas 20. (1915) un 21. (1916) čempionātā. Pēc pirmā pasaules kara, kurā bija armijas šoferis Kaukāzā un boļševiku apvērsuma Pēterburgā, atgriežas Rīgā. 1919. gadā Alfrēds Neilands pārcēlās dzīvot uz Tallinu, kur igauņi organizē komandu dalībai olimpiskajās spēlēs. 1920.g. Antverpenes olimpiskajās spēlēs kļūst par pirmo Igaunijas ( ne Latvijas . . .) Olimpisko čempionu -257,5 (72,5 +75 +110) kg. 1922.gada pasaules čempions Tallinā. 1924.g. Parīzes olimpiādē izcīna sudraba medaļu. Alfrēds Neilands uzstādījis 12 pasaules, 14 olimpiskos un 45 Igaunijas rekordus.    Viņš bija tehnikas novators -kā pirmais svarcelšanā izmantoja piesēdienu, stieņa tvērienā īkšķi piespieda ar pirkstiem. Pēc 1924. gada olimpiskām spēlēm Neilands aizgāja no aktīvā sporta un vēlāk strādāja par biznesmeni dzimtajā pilsētā Valgā - viņam piederēja makšķerēšanas piederumu veikals. Pēc tā nacionalizācijas 1940.g. dzīvoja dažādās Igaunijas vietās, strādāja dažādu dzērienu ražošanas nozarē. Vēlāk atgriezies sportā - strādājis par treneri, bijis sacensību tiesnesis.

Jānis Krūmiņš ( 22.10.1899.  - 23.08.1960.) Rīga

Dzimis Krustpilī, pārstāvējis policijas sporta klubu. Uz paklāja sevi vienmēr pozicionējis kā Latvijas cīkstoni. Izcīnījis godalgotās vietas Latvijas un starptautiskos turnīros gan amatieru, gan profesionāļu rangā franču cīņā. Laikā no 1934 - 1942.g. aizvadījis 57 profesionālās cīņas dažādās Eiropas valstīs - Vācijā, Francijā, Alžīrijā, Tunisijā u.c. No tām 24 uzvaras, 11 zaudējumi. Svars - 102.kg. augums - 181 cm. 1933.g. Berlīnes čempionāta uzvarētājs. 1934.g. Cīrihe - 2.v. , 1935.g. Lozanna - 1.v. , Bāzeles, Ščecinas, Saragosas, Rīgas, Magdeburgas, Frankfurtes,  Vesbādenes, Lībekas, Anabergas, Freiburgas, Minhenes, Ķelnes, Vīnes, Hanoveres, Berlīnes, Varšavas, Budgoščas, Tallinas, Vroclavas, Prāgas, Hamburgas, Liepājas, Kenigsbergas, Štutgartes, Bāzeles, Tallinas u.c. čempionātu dalībnieks.

Jānis Linaus ( 21.11.1888. Latvija - 11.11.1940. Anglija)  (arī Jack Linow, Ivan Linow )

Profesionāls cīkstonis un aktieris ASV.  No 1918 - 1933.g. aizvadījis 118 profesionālās cīņas ar 48 uzvarām un 28 zaudējumiem. Laikā no 1921-1935.g. filmējies ap 40 ASV filmās.

Jānis Jēkabsons (1879-1946) ( arī Jakobsons,  Якоб Якобсон)

Jānis 19. gs. nogalē bija Krievijas impērijā pazīstams stiprinieks, cīkstonis. Kādā viņa medaļā iegravētais veltījums apliecina atlētu spēkošanos Jekaterinburgā 1897. g. 12. martā, bet uz citām medaļām datējumi - 1903., 1905. un 1907. g. Tajos laikos lielu publikas uzmanību piesaistīja cirka arēna ar svarcelšanu, dažādu triku demonstrējumiem (ķēžu saraušana, dzelzs stieņa liekšana u. tml.) un cīkstoņu spēkošanos. Ieskatu šajā profesijā sniedz cīkstoņa Ļena vēstule no Tambovas 1911. g.: viņš mēnesi strādājis Penzā, bet ar 28. februāri piedalīsies Krilova cirka izrādēs Tambovā, kur atbraucis arī kolēģis Dmitrijevs un sūta Jakobsonam sveicienu. Kādas bija šīs izrādes, to vēstī afiša: "Sensācija! Jakobsona kunga benefice - Dzīvais tilts vai Par mata tiesu no nāves! Sensācija! Tikai šodien, savas benefices dienā, Jakobsona kungs izpildīs šos sensacionālos numurus! Pār beneficianta Jakobsona krūtīm pārjās trīs jātnieki un visbeidzot pārbrauks ekipāža ar pasažieriem! Nav Krievijā otra tāda atlēta, kurš riskētu ar šo numuru, kuru viņi paši dēvē par Atlēta nāvi!". Tautā populārās (un rīkotājiem ienesīgās) izrādes notika arī ārpus telpām. Piemēram, Čusovas rūpnīcas kalpotāju ģimeņu Saviesīgās biedrības dārzā 1910. g. vasarā arī Jakobsons bijis cīkstoņu pulkā - spēkojoties gan ar amatieratlētiem (apsolot vienu rubli katram, kurš izturēs vienu minūti, un 25 rubļus katram, kurš izturētu 10 minūtes), gan ar līdzvērtīgiem sava laika profesionāļiem franču cīņā; un vēl šī pasākuma afiša vēstī: "20. gadsimta Samsons - pasaules čempions svaru bumbu celšanā Jakobsons" demonstrēs dažādus atlētiskus trikus, saliecot dzelzs stieni - gan rokās, gan ap kaklu un vidukli, gan turot zobos". Šādā visai ekstrēmā veidā viņš ne tikai nopelnīja sev dienišķo iztiku, bet arī spēja izveidot iekrājumus nākotnei. Kad pēc vēdera plēves plīsuma sportista un cirkus artista gaitas nācās izbeigt, J. Jakobsons nopirka simtgadīgo māju Skultes (blakus Pļavniekkalna skolai), apņēma sievu Mariju (vietējo, no Ģibžu stūra Akmeņsalā), un drīz ģimeni papildināja arī meita un trīs dēli. (no Ķekavas muzeja materiāliem ).

Augusts Hehts (1893 - 1936)

Pateicoties Hehta panākumiem 20.gs. 20.gados smagatlētika, bokss, cīņas sports un svarcelšana Aucē bija populārākie sporta veidi. Sacensības Maskavā 1918.gadā beidzās ar spožu latviešu sportista triumfu. A.Hehts izcīnīja 1.vietas grieķu-romiešu cīņās un boksā smagajā svarā , kā arī 2 .vietu akmens grūšanā.
Pēc pirmā pasaules kara, kad A.Hehts no Krievijas atgriezās Latvijā, viņš līdz 1925.gadam bija profesionāls cīkstonis, 1922./23.gada sezonā starp profesionālajiem cīkstoņiem viņš izcīnīja "Latvijas pirmcīkstoņa'' nosaukumu. 1925.gadā, pēc laulībām ar Almu Sperliņu, viņš pārcēlās uz dzīvi Aucē, kur iegādājās zemes gabalu, uzcēla māju (tagadējā Aspazijas laukumā 9) un nodibināja savu privāto gaļas pārstrādes uzņēmumu. Mūžībā Augusts Hehts aizgāja 1936.gadā un ir apglabāts Sniķerkalna kapsētā.

Pēterburgas sp.b. LATVIJA  1918.g. rīkotajā čempionātā iegūst 2.vietu finālā cīnoties neizšķirti ar Požello. 1918.gada Viskrievijas čempions franču cīņā un boksā smagajā svarā, latviešu strēlnieks. Pāriet profesionāļos. Brīvajos brīžos apmāca cīņas mākslā strēlniekus un rīko  viņiem sacensības. Kopā ar citiem latviešu spēka mitriķiem  un draugiem R.Roni, Normanu, J. Jordānu uzstājās Tambovas, Voroņežas, Rjazaņas, Samāras, Ufas, Permas un Omskas cirkos. Dažkārt cīnās kā "Melnā maska". 1922.g. cīnās Liepājas cirkā. Cīņas maniere ir mierīga un pārliecinoša. 

Moše Posmans ( arī Pasmanis, Mark Posman)  (25.04.1905. Rēzekne - 1942. )

Profesionāls cīkstonis, smagatlēts. Vairāku Rīgas un starptautisku profesionālo brīvās un franču cīņas turnīru dalībnieks un godalgoto vietu ieguvējs Parīzē, Beļģijā, Tunisijā, Alžīrijā, Vācijā, Ungārijā, Itālijā, Dienvidamerikā, Krievijā  - Maskavā, Pēterburgā, Kijivā, Novgorodā u.c. 1935.g.  -  1939.g. Vairākos starptautiskos turnīros cīnījies arī ar otru labāko ebreju izcelsmes Latvijas cīkstoni Elijas Jakobsonu un Jāni Krūmiņu.

Krišs Pīrāgs (       - 29.08.1906.)

Profesionāls cīkstonis, smagatlēts. Vairāku Rīgas, Pēterburgas u.c.  čempionātu un turnīru dalībnieks. Dobeles novada, Bikstu pagasta "Pīlādžu"māju saimnieks.

Mārtiņš Žagars   ( arī Dimetry Martinoff, Dmitrij Martinov )

Rīdzinieks no Iļģuciema, amatieru un profesionāls cīkstonis un smagatlēts. Pirmajās amatieru un profesionāļu sacensībās sāk piedalīties kopš 1912.g. Piedalās daudzos cīņas turnīros Krievijā. 1915 -1916.gadam aktīvi piedalās dažādos turnīros Eiropā. Pirmā pasaules kara gadus pavada Ķīnā, Harbinā, kur piedalās dažādos cīņas turnīros. 1920.g. uzvar Tokijas čempionātā. 1923.g. no Jokohamas Japānā kopā ar Karlu Požello dodas iekarot Ameriku. Aptuveni pus gadu piepelnās piedaloties dažādos spēka demonstrācijas šovos velkot, nesot, ceļot dažādus smagumus. Līdz 1924.g. cīņas turnīros sevi reklamējis kā krievu no Sibīrijas. Guvis godalgas Amerikas turnīros "catch" cīņā Kalifornijā, Oregonā smagajā svarā. Cīnījies ar tā laika slavenākajiem Amerikas cīkstoņiem - Luisu, Šikatu, Sentelu, Zbiško u.c. Mēģina kļūt par ASV pilsoni. 1928.g. 44.gadu vecumā atgriežas Eiropā, lai vēl 15 gadus piedalītos dažādos turnīros un cīņas šovos. Patstāvīgs trīsdesmito gadu Rīgas čempionātu dalībnieks. Izcīnījis uzvaras un godalgas Maskavas, Sibīrijas  u.c. Krievijas turnīros. No 1924 - 1940.g. cīnoties Eiropā reklamē sevi kā bijušo pasaules čempionu no Bulgārijas, piedalās turnīros Austrijā, Gruzijā, Čehijā, Ungārijā, Polijā, Ukrainā, Šveicē, Igaunijā, Slovākijā u.c. Uzvar vairākos turnīros( t.sk. Vīnē, Zagrebā, Budapeštā, Čehijā ), izcīna 10 otrās vietas - arī 1930.g. pasaules čempionātā Budapeštā, 4 trešās vietas - arī 1930.g. Eiropas čempionātā Prāgā, 2 ceturtās vietas.

Indriķis Krūze  ( Valgunde - Zaļenieki ) - viens no redzamākajiem biedrības SSS cīkstoņiem, Zaļenieku nodaļas pārstāvis. Vairākkārtējs biedrības Latvijas čempions un godalgoto vietu ieguvējs grieķu-romiešu cīņā. Starptautisku sacensību dalībnieks Somijā. Panākumiem bagātākais brāļu Krūzes ģimenes sportists. Kopā ar brāļiem Juri un Jāni guvis godalgas arī citās cīņas, svarcelšanas un vieglatlētikas sacensībās. ( Foto no ģimenes arhīva )

Hugo Edgars Arnovics  (1892 - 1919) - smagatlēts, 1 Rīgas atlētu kluba biedrs, amatieru sacensību gadalgoto vietu ieguvējs cīņā un smagatlētikā. Pirmās Viskrievijas olimpiādes Kijevā 1913.g.  dalībnieks un godalgotās vietas ieguvējs grieķu-romiešu cīņā.

Artūrs Zedats  - kluba " Marss" smagatlēts. Pirmās Krievijas olimpiādes čempions svaru celšanā svara kategorijā līdz 82,5 kg.  Sacensības notika Kijevā 1913. gada 24. augustā. 1914.g. 16 februārī Rīgā viņš kļūst par Viskrievijas čempionu svarcelšanā svara kategorijā līdz 75 kg. 1914.g. 6.jūlijā kļūst par 2. Krievijas olimpiādes čempionu svarcelšanā svara kategorijā līdz 75 kg. Iegūst arī galveno balvu - kausu par atlētiskāko ķermeni. Vairākkārtējs dažādu sacensību uzvarētājs un godalgu ieguvējs svaru celšanā, cīņā un atlētismā. Vēlāk kļūst par cirka spēka žonglieri apceļojot daudzus Eiropas cirkus. Izrādēs kā vingrotājas iesaista sievu (dānieti) un meitu. Vēlāk negadījumos abas iet bojā.

Latvijas atlēti - godalgoto vietu ieguvēji Latvijas, Viskrievijas un starptautiskās sacensībās cīņā, svaru celšanā, atlētismā