Olimpieši
Latvijas cīkstoņi - Olimpisko spēļu dalībnieki brīvajā un grieķu romiešu cīņā
1912.gada olimpiāde Stokholmā
Attēlā: Krievijas delegācija Stokholmā - labajā pusē latvieši, kreisajā igauņi, centrā Krievijas sportisti. Fonā kuģis, uz kura olimpieši dzīvoja. Krievijas komandas sastāvā piedalījās 3 Latvijas cīkstoņi. ( Piedalījās arī Georgs Baumanis - divi zaudējumi Somijas cīkstoņiem, kuram gan vēstures avoti piedēvē Igaunijas vai Krievijas pārstāvniecību ).
Aleksandrs Miezītis
( 30.11.1889.Rīgā - apt.1946.g.Noriļskā )
Olimpiskajās spēlēs grieķu-romiešu cīņā 55 līdz 60 kg Izstājās 2.kārtā (divi zaudējumi - Hetmaram un Makenzi ). 3.vieta Viskrievijas sporta spēlēs (1913.g.) un 3.vieta Krievijas čempionātā 1914.g. Krievijas atlētikas čempionātā Pēterburgā 1915.g. - galvenā balva. .Krievijas meistarsacīkšu uzvarētājs grieķu romiešu cīņā un boksā vieglajā svarā (1918.g.), Maskavas meistarsacīkšu uzvarētājs (1915.g.).
Dzimis Rīgā, galdnieka Pētera Miezīša un viņa sievas Otīlijas dzimušas Mendes deviņu bērnu ģimenē. Tajā laikā vairāki atlēti aktīvi interesējās arī par austrumu cīņas veidiem. Tas sporta cīnītājiem deva iespēju pilnveidoties arī kaujas mākslā (tuvcīņā). A.Miezītis bija viens no pazīstamākajiem šīs mākslas popularizētājiem Latvijā. 1935.gadā Rīgā viņš nodibināja džiu-džitsu klubu un II Pasaules kara laikā vadīja fiziskās audzināšanas un tuvcīņas nodarbības Latviešu Leģiona instruktoru un vada komandieru skolā (Bolderājā). Visvaldis Lācis (mūsdienās pazīstamais publicists, 9. un 10. Saeimas deputāts), kurš tolaik mācījās šajā skolā, 80.gadu beigās man pastāstīja:".. Miezītis, maza auguma ņiprs vīrs, mums karavīriem demonstrēja džitsu cīņas mākslu, gāžot gar zemi kā pelavmaisus augumā par sevi krietni raženākus tēvaiņus..".
Latvijas Smagatlētikas savienības valdes loceklis. LS0A olimpiskās vienības treneris smagatlētikā. Fiziskās audzināšanas instruktors policijā. Strādājis par treneri 1.Rīgas Atlētu klubā. Vadījis rīta vingrošanu Rīgas Radiofonā. Sporta klubi: 1 .Rīgas Atlētu klubs. Sporta gaitu sākumā pārstāvēja 1.RAK grieķu romiešu cīņā. Latviešu strēlnieks. Sportot sāk 1904. gadā izveidotajā jaunekļu pulciņā "Labā griba" ("Guter Wille") kopā ar mūsu olimpiskās kustības aizsācēju - riteņbraucēju Jāni Dikmani un citiem pirmajiem kustēties gribošiem latviešu censoņiem. 1907. gadā pirmo reizi startēja sacensībās. Vēlāk nāk dzīves lielākais notikums - vispasaules olimpiāde Stokholmā 1912. gadā. Startēja "vieglajos" svaros - kategorijā no 55 līdz 60 kg, bet izstājās 2. kārtā, piedzīvojot divus zaudējumus pret dāni Verneru Hetmaru (Verner Hetmar) un britu Džordžu Makenzi (George MacKenzie). 1913. gadā Aleksandrs kļūst par Maskavas "pirmcīkstoni" jeb uzvarētāju. Piedalās divās Viskrievijas olimpiskajās sacīkstēs (Krievijas olimpiādēs) 1913. gadā Kijevā un 1914. gadā Rīgā. Pirmais pasaules karš aizved Aleksandru uz Krieviju. No 1915. gada līdz 1920. gadam daudz un sekmīgi startē dažādās sacensībās, t. sk., arī boksā. Aleksandrs ir Krievijas atlētu čempionāta - galvenās balvas ieguvējs Petrogradā 1915. gadā. Tajā pašā gadā piedalās un uzvar Maskavas meistarsacīkstēs. 1916. gadā jau ir Krievijas meistarsacīkšu uzvarētājs spalvas svarā. Kā daudzi latviešu sportisti, bēgļu gaitās nonākušie, darbojās Zamoskvoreckas sporta klubā. Ap 1918. gadu - latviešu strēlnieks - artelērists. No 1916. gada ir Maskavas, vēlāk arī Krievijas Smagatlētikas savienības priekšsēdis. 1921. gadā - pēc deviņiem gadiem - atgriežas Latvijā. Divdesmito gadu sākumā strādā Jaunekļu Kristīgā savienībā (YMCA) par instruktoru. Darbojas Latvijas Smagatlētikas savienības valdē. 1935. gadā Rīgā A. Miezīts nodibina džiu džitsa klubu, darbojas Latvijas Sporta organizāciju apvienībā kā olimpiskās vienības treneris smagatlētikā, strādā par Fiziskās audzināšanas instruktoru policijā, arī treneris 1. Rīgas Atlētu klubā. Vada rīta vingrošanu Rīgas radiofonā. Otrā pasaules kara laikā - fiziskās audzināšanas un tuvcīņas nodarbību vadītājs Latviešu leģiona instruktoru un vada komandieru skolā Bolderājā. Kara beigās krīt gūstā Kēnigsbergā, iet bojā Noriļlagas nometnē Krasnojarskas apgabalā ap 1946. gadu. Aleksandra Miezīša brālis - Jūlijs Miezīts (25.VI 1892 - 24. VII 1971, Tasmānija) ir Rīgā pazīstams sporta piederumu ražotājs un tirgotājs.
Jānis Polis
(12.01.1893., Matīšu pag. - 29.09.1953., Rīga)
Kopš brīža, kad 1.Rīgas atlētu klubā iestājās abi draugi Jāņi - Polis un Krauze tas kļuva plaši pazīstams visā Krievijas impērijā. Viņi bija izcilākie šī kluba reprezentanti - tā rakstīja kluba rakstvedis Vilis Lācis.
Olimpisko spēļu dalībnieks 1912. gadā Stokholmā - svarā līdz 74.kg aizvada 3 cīņas - zaudē Kokotovičam ( Austrija ), uzvar Bekonu ( Anglija ) un zaudē Jokinenam ( Somija). Krievijas delegācijā bija iekļauti 28 sportisti no Rīgas, Vidzemes, Kurzemes un Zemgales. Savā otrajā olimpiādē 1924. gadā Parīzē Jānis pārstāvēja jau Latvijas valsts vienību svarā līdz 96.kg.- aizvada 4 cīņas un dala 5/7 vietu. Baltijas provinču meistara nosaukums, zelta un sudraba medaļa Viskrievijas olimpiādē 1913. un 1914. gadā. Krievijas čempions (1913.g.), I Viskrievijas olimpisko sacīkšu uzvarētājs (1913.g.), 2.vieta Viskrievijas olimpiskajās sacīkstēs (1914.g.). Baltijas provinces meistars (1912., 1913.g.). Seškārtējs Latvijas meistars smagajā svarā (1920.-1925.g.). Startējis 1921.gada Helsinku un 1923.g Vīnes pasaules čempionātā - 2.vieta. 1926.gadā pārgāja profesionāļos, izcīnījis "Eiropas meistara" titulu. Vēlāk kādu laiku bija Latvijas valsts vienības cīkstoņu treneris. Trīsdesmitajos gados arī veiksmīgi cīnījās profesionāļu sabiedrībā. Pirmais pasaules karš trīs brāļus Poļus aizveda uz fronti, bet Jānis Krauze pārcēlās uz Petrogradu, kur kopīgiem latviešu, igauņu un somu sportistu spēkiem 1917.gadā nodibināja Sporta un izglītības biedrību "Latvija". Treneris biedrībā "Krauze". Trīsdesmito gadu vidū bijis Latvijas cīkstoņu valstsvienības treneris, vadījis sportistus Berlīnes olimpiskajās spēlēs (1936.g.). Pēc Otrā pasaules kara strādājis Rīgas Centrāltirgū. ( Plašāka informācija sadaļā Latvijas cīkstoņi )
Nikolajs Fārnasts
(01.10.1885. - ,,,)
1912.gada Olimpiskajās spēlēs svara kategorijā virs 82,5 kg, izstājās 2.kārtā
(divi zaudējumi - Neseram (Vācija) un Barretam ( Anglija ) - "nogulēja" cīņu. Baltijas provinces čempions (1907.g.). 1.Rīgas Atlētu klubs. Vēlāk arī vairāku profesionālo turnīru dalībnieks.
1924.gada olimpiāde Parīzē
146 sportisti no 22 valstīm izgāja uz olimpiskā paklāja. Tātad arī seši latvieši. Vieglsvars
Rūdolfs Ronis iesāka un turpināja lieliski. Pirmajā cīņā sīva uzvara
pēc punktiem pār beļģi Kristofelu, tad uz pleciem nolikts turks Fuada,
tad pārspēts arī kaimiņš igaunis Prakss. Ceturtā cīņa - ar ungāru
Kereštešu- jau notika kā iespējamās zelta medaļas apspīdēta. Bet...
tiesneši pēc sīvas spēkošanās lēma par labu ungāram. Latvieši cēlās
lielā sašutumā: te nav nekādas taisnības, uzvara pienākas Ronim!!! Tika
iesniegts oficiāls protests, kurš tika oficiāli noraidīts. Tad Rūdolfs
Ronis, kurš nebūt nebija zaudējis izredzes uz vismaz bronzas medaļu,
lepnā kārtā uz nākamo, piekto cīņu vispār neizgāja. Ar viņu
solidarizējās arī Jānis Polis un Arnolds Baumanis, tāpat neierodoties uz
savām kārtējām cīņām. Baumanim
bija viena uzvara divās cīņās; tālākā perspektīva neskaidra, taču
nekādā ziņā ne bezcerīga. Savukārt Polim situācija pirms lepnības bija
pavisam skaidra un cerīga. Pēc zaudējuma dānim Larsenam uz pleciem
nospiests itālis Gjuria, uzveikts beļģis Potjē, un jāiet pēc bronzas
medaļas pret ungāru (atkal ungāru!) Bado. Šī iespēja tika ar paša lēmumu
izjaukta, pazaudēta - it kā solidaritātes dēļ...
Pastāv gan arī cita
versija. Pēc tās mūsu cīkstoņus no turpmākām sacensībām atsaukuši
Latvijas cīkstoņu komandas pārstāvji un tiesneši Arnolds Paulockis un
Pēteris Josts. Toties Latvijas delegācijas vadītājs, LOK priekšsēdis
Jānis Dikmanis, bija pārskaities: kā ir pieļautas tik radikālas,
izšķirīgas izdarības bez jelkādas sazināšanās ar viņu. "Nepiedodama
rīcība!"-- tā Dikmanis.
Piedalās 6 Latvijas komandas cīkstoņi:
Alberts Krievs
(08.09.1902.- 1971.)
Augusts Alberts Krievs dzimis Rīgā, virpotāja Jāņa Roberta Krieva un viņa sievas Paulīnes dzimušas Rudzītes ģimenē.
Pārstāvējis sporta klubu "Krauze". Olimpiskajās spēlēs svara kategorijā līdz 58 kg izstājās 2.kārtā
(divi zaudējumi). Divkārtējs Latvijas meistars: 1923.g. - vieglajā svarā, 1925.g. -
"spalvas" svarā. Sporta klubs - "Krauze". Ja nebija plecu uzvaras, tad Olimpiskajās spēlēs cīņas ilga 20 minūtes. Pēc diviem zaudējumiem bija jāizstājas. 25 dalībnieku konkurencē Alberts Krievs zaudēja holandietim un ungārietim.
"Starp
mums, Austrālijā, nav vairs neatkarīgās Latvijas kādreiz teicamais
meistars grieķu-romiesu ciņā Alberts Krievs. Viņa lielākās meistarības
laiks bija tagad tālie divdesmitie gadi: Alb. Krievs, startējot no
smagatlētu kluba Krauze, bija Latvijas meistars grieku-romiešu cīņā
vieglajā svarā 1923. gadā un spalvas svarā 1925.gadā. Tajā pašā 1925.
gadā vinš reprezentēja Latviju arī mūsu pašā pirmajā valstu sacīkstē
minētajā sporta veidā, kad Igaunija sacensībā Rīgā pārspēja Latviju 21 -
15. Krauze bija smagatlētikas entuziastu dibināts klubs, godinot
latviešu pirmo pasaules rekordistu svaru celšanā Jāni Krauzi, kas savus
ievērojamākos rezultātus sasniedza laikā starp 1913. un 1915. gadu,
vēlāk aizejot pāragrā nāvē. Krauzieši nepavisam nebija turīgi ļaudis,
bet ar ārkārtēju sīkstumu turēja savu klubu pie dzīvības līdz pat
trīsdesmito gadu vidum. Krauzes telpas daudzkārt bija tikpat šauras, cik
lētas. Taču tur trenējās tādi vīri kā vēlākais Eiropas čempions
E.Bietags u. c. Pat divdesmito gadu beigu posma latviešu labākais
basketbolists Rūdolfs Junciņš gāja uz Krauzi pacīkstēties, lai
basketbola spēlei "dabūtu muskuļus mazliet augšā". Arī A. Krievs sava
sportista laika labākajos gados reprezentēja Krauzi.
Pēc vecā meistara Alb. Krieva nāves Austrālijā vairs palicis tikai viens
neatkarīgas Latvijas laika izcils cīkstonis - Viktors Andrejs Melburnā.
Viņa labais laiks bija trīsdesmitie gadi. Alberta Krieva dēls - gleznotājs Džems Krīvs."
Miris 1971. gadā Sidnejā, Austrālijā.
Avots: Austrālijas latvietis, 23.07.1971
Arnolds Baumanis
(03.05.1901. - ...)
Dzimis Vīķu muižā - Gusta Baumaņa un Līzes dzimušas Lūses ģimenē (pēc pases datiem - Vecates pagastā). Pārstāvējis sporta klubu "Krauze". Piedalījies 1924. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Parīzē. Startēja svara kategorijā līdz 82,5 kg, izstājās 3. kārtā. Trīs reizes uzvarējis Latvijas čempionātā pussmagajā svarā (1924, 1932, 1933). Sieva - Lība Līna dzimusi Ikvild, dēls - Alfreds (dzimis 1920. gadā Petrogradā). Šķīries 1925. gadā. Arestēts 1940. gada oktobrī kā aizsargs.
Olimpiskie sasniegumi - Piedalījies VIII OS (1924.g.): svara kategorijā līdz 82,5 kg izstājās
3.kārtā (viena uzvara, viens zaudējums, 3.kārtā atteicās no cīņas). Citi sasniegumi sportā: Trīskārtējs Latvijas meistars pussmagajā svarā (1924., 1932., 1933.g.).Sporta klubs - "Krauze".
Jānis Polis
Savā otrajā olimpiādē 1924. gadā Parīzē Jānis pārstāvēja jau Latvijas valsts vienību svarā līdz 96.kg.- aizvada 4 cīņas un dala 5/7vietu. ( Plašāka informācija sadaļā Latvijas cīkstoņi )Jānis Rudzītis
( 17.11.1903. - 5.11.1967.)
Dzimis Aizputes apriņķa Ziemupes pagasta Saraiķu muižas kalpa Miķeļa Rudzīša un viņa sievas Margietas ģimenē. Pēc profesijas bija galdnieks. Rīgā viņam piederēja galdnieku darbnīca, kas pasūtījumus izpildīja arī Latvijas Universitātei un Kara ministrijai. Jānis Rudzītis bija 1924. gada vasaras olimpisko spēļu
dalībnieks. Viņš startēja grieķu-romiešu cīņā svara kategorijā līdz 66
kg. Šajā kategorijā bija 27 dalībnieki. Rudzītis izstājās otrajā kārtā
(pirmajā kārtā pēc punktiem zaudēja Austrijas cīkstonim Kārlim Mezulianam, otrajā kārtā - dānim Pēterim Ēriksenam), pārsniedzot soda punktu limitu. Rudzītis
bija trīskārtīgs Latvijas meistars grieķu-romiešu cīņā - 1924. gadā
spalvas svarā, 1934. un 1935. gadā vieglajā svarā. Nodarbojies arī ar svarcelšanu, 1922. gada Latvijas meistars vieglajā svarā. Kopš 1925.g. viens no SSS Bīvības vārtu nodaļas vadītājiem, LSDSP biedrs. Sacensībās pārstāvēja sporta klubu "Krauze". Kara beigās devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Tur dzīvoja Gēstahtas bēgļu nometnē "Saule". Bija nometnes tehniskais vadītājs. Vēlāk emigrēja uz Austrāliju, dzīvoja Viktorijas štata pilsētā Balaratā un strādāja par namdari. Sporta klubi - "Krauze", LAS, SSS.
Kārlis Vilciņš
(01.11.1892., Jumprava - 07.05.1972., Rīga)
Dzimis Lieljumpravas "Jaunsiļķēnu" kalpa Andreja Vilciņa un viņa sievas Ilzes ģimenē. Vilciņš bija 1924. gada vasaras olimpisko spēļu
dalībnieks. Piedalījās grieķu-romiešu cīņas sacensībās vidējā svarā
(līdz 74 kg). Izstājās trešajā kārtā, pirmajā kārtā viņš uzvarēja, bet
otrajā un trešajā zaudēja. Vilciņš bijis pieckārtējs Latvijas
meistars - 1922., 1925.un 1931. gadā pussmagajā; 1929. un 1933. gadā
vidējā svarā. Startējis no sporta klubiem - 1. Rīgas Atlētu klubs, ASK,
RJSK un "Krauze". Vilciņš sacensībās piedalījies līdz pat 1945. gadam. Bijis arī cīņas sporta tiesnesis. Sieva Līna dzimusi Benefelds (šķīries 1936. gadā). 1938. gadā precējies otrreiz ar Valdu dzimušu Zaķīti. Strādājis ķīmiskajā tīrītavā, Rīgas ostā un Rīgas Vidzemes kolhoza tirgū. Sporta klubi - 1.Rīgas Atlētu klubs, ASK, RJSK, "Krauze"
Lūk, ko par K. Vilciņu raksta viņa dzīvesbiedre Lūcija: Kārlis Andreja dēls Vilciņš dzimis 1892. gada 1. novembrī tagadējā Ogres rajona Jumpravas ciemā. Māte nomira, kad Kārlim bija septiņi gadi, bet tēvs kad zēnam bija desmit. Bija jāsāk pašam pelnīt iztika. Ģimenē bija pieci bērni. Trīs vecākie jau paši varēja par sevi noteikt, bet Kārli audzināšanā, tas ir, par ganu, pieņēma sveši cilvēki. Mazāko brālīti vārda vistiešākajā no zīmē pagasts lika uz solīšanu, kurš lētāk paņems, tam pagasts arī atdos. Tā sākās Kārļa darba gaitas. Līdz 17 gadu vecumam viņš strādāja pie saimniekiem ka gans un puisis. Pēc 17 gadu sasniegšanas pārceļas uz dzīvi Rīgā un sāk strādāt Mīlgrāvi veikalā par noliktavas strādnieku. Sasniedzis 20 gadus, uzsāk mācīties par dzelzsgriezēju un no darba brīvajā laikā apmeklē «Ziemeļblāzmas» kori. Kārlis bija liels dziesmu un mūzikas mīļotājs. 1914. gadā Kārlis pārceļas uz dzīvi Igaunijā, jo no Rīgas uz Tallinu evakuējas kuģu būvētava. Tuvojoties frontei, kuģu būves strādniekus evakuēja uz Novorosijsku. Šeit viņš no strādāja līdz 1920. gadam. Šajā gadā, kad latviešu bēgļi sāka atgriezties dzimtenē, arī Kārlis brauca atpakaļ uz Rīgu un sāka strādāt ostā transporta darbus. No 1934. gada līdz 1944. strādāja ķīmiskajā tīrītavā, bet no 1944. gada 15. decembra • Rīgas kolhozu tirgū par gaļas izcirtēju. Vidzemes kolhozu tirgū viņš nostrādāja līdz 1972. gada 8. martam. Divus mēnešus Kārlis slimoja. Ļaunā slimība, zarnu vēzis, pārtrauca viņa dzīves gaitas 1972. gada 7. maijā. Jau būdams ganu zēns, Kārlis klusībā bija sapņojis kļūt par stiprinieku un, ejot pagasta skolā, bija ar citiem zēniem mērojies spēkiem. Klasiskajai cīņai viņš pievēršas 1916. gadā Igaunijā. Pirmais viņa cīņas biedrs un uzmundrinātājs bija Kristapovičs, arī no Rīgas. Kārlis piedalījās pirmajā olimpiādē Igaunijā 1917. gadā. Viņš ņēmis dalību cīņās Somijā, Zviedrijā un astotajā olimpiādē Parīzē. Kārlis bija pirmās Vissavienības spartakiādes dalībnieks un aizbrauca uz sacensībām nelegāli. Viņš ir ieguvis daudz godalgoto vietu vietējās sacensībās un arī starptautiskus apbalvojumus. To visu viņš ir sasniedzis ar neatlaidību, uzvaras gribu un centību, pateicoties savam spēkam un apbrīnojamai veselībai. Kārlis nodzīvoja turpat 80 gadu un savā dzīvē nebija izsmēķējis neviena papirosa.
Rūdolfs Ronis
( 07.03.1897., Igaunijā - 30.03.1970., Rīga)
Augstākie sasniegumi sportā: Olimpiskajās
spēlēs Parīzē 1924.g. - grieķu-romiešu cīņā svara kategorijā līdz 67,5
kg izstājās 5.kārtā - trīs uzvaras, viens
zaudējums - pēc punktiem dalīta 6./9.vieta. Pasaules
vicečempions vieglajā svarā (1921.g. Helsinki), 4.vieta Eiropas
čempionātā vidējā svarā (1926.g.). Astoņkārtējs Latvijas
meistars pussmagajā (1920., 1921., 1923., 1926.g.), vidējā (1924.,
1928.,
1930.g.) un vieglajā svarā (1925.g.). Pieckārtējs Latvijas Olimpiādes
čempions. Krievijas čempions 1916.g. un 1918.g. Krievijas vicečempions
Pēterburgā 1917.g. Pēterburgas čempions 1918.g.
1916.g. grupa latviešu sportistu Vītiņš, Ronis, Svilpe, Josts u.c. Pēterburgā nodibināja sporta biedrību "Latvija", kuru uzskata par pirmsākumu vēlākajai atlētu vidū populārajai sporta biedrībai "Krauze". Vadījis sporta biedrības "Krauze" Rūjienas nodaļu, sporta tiesnesis. Sporta klubi - "Krauze", RPDSK, "Kalev" . ( Plašāka informācija sadaļā Latvijas cīkstoņi )
1928.gada olimpiāde Amsterdamā
Latviju pārstāv 2 cīkstoņi:
Alberts Zvejnieks
( 28.12.1902., Daugavpils apriņķis - 30.11.1987., Rīga)
Olimpiskie sasniegumi: IX 1928 Amsterdama cīņas sports Grieķu-Romiešu cīņa 84 līdz 96 kg Izstājās 3.kārtā (viena uzvara, divi zaudējumi. .Latvijas delegācijas karognesējs IX olimpiādes spēlēs Amsterdamā (1928.g.). XI 1936 Berlīne Cīņas sports Grieķu-Romiešu cīņa 84 līdz 96 kg Izstājās 3.kārtā (viena uzvara, divi zaudējumi)
Citi sasniegumi sportā: 3.vietas ieguvējs smagajā svarā Eiropas čempionātos 1934. un 1935.gadā. Startējis arī 1926., 1929., 1931.g.Seškārtējs Latvijas meistars smagajā svarā (1926.-1929., 1932., 1933.g.). Sporta klubs - 2.Rīgas Atlētu klubs. Absolvējis Latvijas Tautas universitātes Fiziskās audzināšanas institūtu (1940.g.). Strādājis par fiziskās audzināšanas skolotāju un pasniedzēju LVFKI smagatlētikas katedrā. Treneris. PSRS Goda tiesnesis. Kopš 1988.gada notiek A.Zvejnieka piemiņas turnīrs. ( Plašāka informācija sadaļā Latvijas cīkstoņi )
Kārlis Pētersons
Dz. 30.11.1900., Rūjienā
Olimpiskie sasniegumi: IX 1928 Amsterdama: Cīņas sports Grieķu-Romiešu cīņa 74 līdz 84 kg Izstājās 3.kārtā (viena uzvara, divi zaudējumi).
Citi sasniegumi
sportā: Latvijas meistars pussmagajā (1927.-1930.g.) un smagajā svarā (1936.,1937.g.). Izglītība
un nodarbošanās: Latvijas armijas virsnieks, vadījis ASK smagatlētikas sekciju. Sporta
klubi - "Krauze", ASK. Rūjienā tika dibināta biedrības "Krauze" nodaļa, kurā izauga daudzi slaveni Latvijas cīkstoņi - Edvīns Bietags, Kārlis Pētersons, Pāvels Atars, Augusts Ķīsis, Ādolfs Mednis, Edgars Kics, Jānis Kics u.c. Kārlis Pētersons - septiņkārtējs Latvijas meistars grieķu-romiešu cīņā. Grieķu-romiešu cīņas atlētu pirmajās rindās jau vairāk kā divpadsmit gadus turas smagatlēts Kārlis Pētersons. Sākumā labākos panākumus viņš gūst pussmagā svarā, bet pēdējos gados viņš -izveidojies par smagsvaru, kura spējas mērojamas ar internacionālu mērauklu. Vietējās sacīk stēs viņš vienmēr ir pirmo triju smagsva ru vidū. Bez tam Pētersons labus panākumus guvis arī otrā smagatlētikas nozarē - svaru celšanā. Ar sportu viņš sāk nodarboties 15 gadu vecumā. Toreiz zēna sirdslieta ir futbols, skriešana, lēkšana. Sistemātiski ar sportu Pētersons sāk no darboties 1920. g., kad tam ir deviņpadsmit gadu. Rūjienas ģimnāzijā viņš iepazīstas tuvāk ar vingrošanu uz rīkiem un svaru celšanu. Par smagātlētiku jaunekli iein teresē Rūjienā uz sacīkstēm izbraukušais Jānis Polis, vēlāk Ronis v.c, kas tur no dibināja «Krauzes» nodaļu. Krauziešos arī Pētersons izmēģinās lau šanās sportā. Sākumā tam parasti jākrīt uz pleciem ne tikai Roņa mestam, bet arī gandrīz visi iesācēji to pieveic. Bet Pē tersons par to daudz neskumst, viņu in teresē nevis uzvara, bet pati grieķu-ro miešu cīņa. Pamazām jau viens otrs pre tinieks dabū liekties Pētersona priekšā. Panākumi modina pašapziņu un dod uz mudinājumu trenēties cītīgāk. 1923. g. Pētersons iet izpildīt savu pil soņapienākumu - karadienestu. Kara vīra gaitas tam iekrīt sākt Rīgā. Arī metropolē viņš turpina trenēties, iestājo ties Armijas sporta klubā. Tajā pat gadā piedalās pirmās l sacīkstēs. Tās ir armijas meistarsacīkstēs, kur Pētersons pussmagā svarā izcīna pirmo vietu un armijas meis tara titulu. Šis panākums atklātās sacīkstēs dod jaunajam cīkstonim jaunu sparu. Armijas meistarsacīkstēm seko starts Latvijas meistarsacīkstēs. Pēdējās konkurence ir krietni spēcīga, un armijas meistaram nā kas liekties Baumaņa un Zvejnieka priek šā un tā palikt bez vietas. Nākošie gadi paiet rūpīgos treniņos un grieķu-romiešu cīņas studijās. Tas dod gaidītos, augļus, un 1926. g. Pētersons iz cīna pirmo reizi Latvijas meistara titulu pussmagā svarā. Nākošā gadā šo sporta titulu viņš sek mīgāk aizstāv un patur veselus piecus ga dus no vietas.
1932. g. sacīkstēs Latvijas meistars vā rīgi samežģī kāju, kādēļ divus gadus ne startē grieķu - romiešu cīņā. Bet bez sporta nodarbībām sportists nevar iztikt, tādēļ viņš atgriežas pie otra iemīļotā sporta veida - svaru celšanas un gūst arī te ievērojamus panākumus, Starp citu viņš
izcīna arī Latvijas meistara nosaukumu smagā svarā par 1932. g., sasniedzot abrocīgā grūšanā 125 kg, spiešanā - 97,5 un raušanā 87,5 kg.1934. g. viņš atgriežas uz paklāja. Nu viņam nākas cīnīties smagā svarā. Latvijas meistarsacīkstēs viņš paliek otrā vietā. Pirmais ir Bietags, bet trešais Zvejnieks. 1935. g. Pētersons meistarsacīkstēs ne startē, bet 1936. g. viņš ir atkal Latvijas meistars. Par tādu viņš kļūst finālā, pie veicot Zvejnieku pēc punktiem. Sevi par smagsvaru meistaru Pētersons apliecina arī 1937. g., noliekot uz pleciem Zvejnieku, Mendziņu un Skuju . uzvarot pēc punktiem. Rīgas meistartitulu pussmagā svarā K. Pētersons turēja no 1926. līdz 1931. g., bet smagā svarā - no 1934. g. līdz 1937. g. Viņš trīs reizes piedalījies arī olimpis kās sacīkstēs, 1927. un 1931. g. pussmagā svarā tam piekrīt olimpiskā meistara gods, bet 1935. g., startējot smagā svarā, viņš spiests atzīt Bietaga pārākumu un apmierināties ar otro vietu. K. Pētersons sešas reizes aizstāvējis Latvijas krāsas valstu sacīkstēs ar Igauniju. Visi starti ar valsts krāsām uz krūtīm viņam bija sekmīgi, - tie deva pie cas-uzvaras! . Tikai 1925. g., kad cīņa valsts komandā bija pirmā Pētersona cīņa ārzemēs, viņš zaudēja. Valsts komandā viņš startēja pussmagā svarā. 1928. g. Pētersons ir mūsu smagatlētu izlases sastāvā, kas brauc uz: olimpiādi Amsterdamā. Tur viņš pussmagā svarā paliek sestā vietā ar divām uzvarām un diviem .zaudējumiem. Gadu vēlāk viņš piedalās Eiropas meis tarsacīkstēs Dortmundā un savā svarā iekāro ceturto vietu. Tāpat ceturtais viņš ir 1931. g. Eiropas meistarsacīkstēs Prāgā.
Vairākkārt viņš sekmīgi cīnījies ASK un igauņu klubu sacīkstēs Tallinā un Tartū. . Savas sportiskās ' formas uzturēšanai seržants Pētersons trenējas trīs reizes ne dēļā. Vasaru viņš skrien laukumā, lec un vingro brīvās kustības, bet ziemu trenē jas telpās, kur slīpējas paņēmienos, vingro ar medicīnas bumbu v. t. t. Treniņus Viņš izdara parasti vakaros un tiem nododas 2-3 stundas. Kopš 1934. g. K. Pētersonam uzticēts vadīt Armijas sporta kluba smagatlētu sekciju, ko Viņš veic ar lielu lietpratību. Bez tam viņš . arī" trenē AŠK šmagatlētus grieķu - romiešu cīņā un savas bagā tīgās zināšanas un pieredzējumus izmanto jaunās atlētu paaudzes sagatavošanā. Patlaban Pētersons ir teicamā formā, do mā vēl daudzus gadus būt aktīvs smagat lētikas sportā un cītīgi gatavojas Eiropas meistarsacīkstēm , Tallinā, kas notiks ap rīlī. Eiropas meistarsacīkstēs viņš cer pie dalīties • pussmagā svarā, nodzenot svaru
enerģiskos treniņos. K. Pētersona ilgā darbība smagatlētikā, enerģija, sportista intelliģence un labā forma dod iemeslu sagaidīt arī nākotnē no viņa līdzšinējos, kā arī vēl lielākus panākumus uz grieķu-romiešu cīņas paklāja. (daļa materiāla no: Fiziskā kultūra un sports - 1938.g.)
1936.gada olimpiāde Berlīnē
Piedalās 3 Latvijas cīkstoņi
Alberts Zvejnieks
(28.12.1902., Daugavpils apriņķis - 30.11.1987., Rīga)
Savās otrajās olimpiskajās spēlēs Alberts Zvejnieks Grieķu-Romiešu cīņa 84 līdz 96 kg Izstājās 3.kārtā (viena uzvara, divi zaudējumi). ( Plašāka informācija sadaļā Latvijas cīkstoņi )
Edvīns Bietags
(28.02.1908., Rūjienā - 29.09.1983., Jūrmalā)
Olimpisko spēļu sudraba medaļas ieguvējs 1936.g. Berlīnē grieķu-romiešu cīņā svara kategorijā līdz 87 kg (četras uzvaras, viens zaudējums). Tas ir augstākais latviešu cīkstoņu sasniegums olimpiskajās spēlēs ! Sacensību pirmajās četrās cīņās E. Bietags izcīnīja uzvaras pār vācieti Verneru Zēlenbinderu, igauni Augustu Neo, ungāru Ģulu Bobisu un turku Mustafu Avcioglu. Fināla cīņā par Olimpisko zelta medaļu viņa pretinieks bija zviedrs Aksels Kadjērs, kuru E. Bietags bija uzvarējis Eiropas čempionātā Romā, 1934. gadā. Berlīnē tiesneši lēma par labu zviedram, kad pēc 15 minūšu cīņas neviens no cīkstoņiem nebija guvis acīmredzamu pārsvaru, un Edvīns Bietags kļuva par Olimpiskās sudraba medaļas laureātu.
Eiropas čempions - 1934.g., 1939.g. - 5.vieta, startējis arī 1935. un 1938.g. Seškārtējs Latvijas meistars smagajā svarā (1930., 1931., 1934., 1935., 1938., 1940.g.).
Sporta klubi - "Krauze", Latvijas boksa klubs, LAS. Treneri - Rūdolfs Ronis, Jānis Polis. Vēlāk LAS grieķu romiešu cīņas sekcijas vadītājs. ( Plašāka informācija sadaļā Latvijas cīkstoņi )
Krišjānis Kundziņš
(19.03.1905. - 23.02.1993., Rīgā)
Olimpiskie sasniegumi: XI 1936 Berlīne
Cīņas sports - 5 vieta
Citi
sasniegumi cīņas sportā: Piedalījies 1935.g. Kopenhāgenā, 1937.g.
Parīzē, 1938.g. Tallinā un 1939.gada Oslo Eiropas čempionātos.
Seškārtējs
Latvijas meistars ("spalvas" svarā -1931., 1932., 1935., 1936,.1937.g.,
vieglajā svarā - 1940., 1942.g.). Latvijas olimpiādes uzvarētājs 1931.,
1935., 1939.g., vicečempions 1930., 1933., 1934., 1938.g. PSRS
čempionātos - 1946.g. Rostovā - 7 vieta, 1947.g. Maskavā - 4.vieta. ( Papildus informācija sadaļā Latvijas cīkstoņi )
1905. gada marta otrā pusē - 19. martā, Rīgā, Čiekurkalnā dzimis viens no Latvijas izcilākajiem grieķu - romiešu stila meistariem - Krišjānis Kundziņš. Titulu jau netrūka: Olimpietis, 5. vietas ieguvējs XI Berlīnes olimpiādes spēlēs, startējis Eiropas meistarsacīkstēs (Kopenhāgena, 1935; Parīze, 1937; Tallina, 1938; Oslo, 1939). Latvijas meistars spalvas svarā (1931, 1932, 1935, 1936, 1937) un vieglajā svarā (1940). Latvijas olimpiāžu uzvarētājs (1931, 1935, 1939), PSRS čempionātu dalībnieks - 7. vieta (Rostova pie Donas, 1946) un 4. vieta (Maskava, 1947). Garās sarunas par sportu, dzīvi, palaidnībām un nopietnībām sākās atmodas sākumā - 1988. gadā un noslēdzās līdz ar K. Kundziņa aiziešanu 23. februārī 1993. gadā. Kundziņa Cīņas sporta skolas pirmā direktore Inga Freidenfelde teikusi: "Kundziņš apbūra visus, anekdotiskie un jautrie nostāsti par viņu un ap viņu virmoja visapkārt. Viņam piemita fantastiska degtspēja." Arī stāstītāja talants. Mēs varam būt priecīgi, ka viņš sarunās nav bijis noraidošs. Šeit uzrakstītais tapis, pateicoties meistara atmiņām par dzīvi un sportu, saglabājot notikumus tādus, kādi tie tika stāstīti un pierakstīti. Cik tas vareni skan "Grieķu romiešu stila meistars!" Meistars viņš tiešām bija. Nelielo svaru kategorijā - diapazonā no 58 kg līdz 65 kg. Vieni šīs svaru kategorijas vīrus pieskaitīja gaiļu svaram, citi - spalvas svaram. Taču viņi bija aktīvi, uzbrūkoši, kustīgi un ... vīrišķīgi. Tēvs, Pēteris Kundziņš (dz. 1877.), ar māti, Annu Cīruli (dz. 1875.), satikās Zemgalē - Rundāles pusē. Muižas kalpone ar lauku puisi. Pēc kara dienesta pieciem gadiem, abi pārcēlās uz dzīvi Rīgā. 1904. gadā apprecējās un nogruntējās Čiekurkalnā. Dzīvoja Čiekurkalna 3. šķērslīnijā Nr. 17, "kortelī" Nr. 5. Pēteris Kundziņš bija lieltirgotājs. Viņam bieži nācās dzirdēt: "Kur tad tavs dēls ar tik prastu sportu noņemas." Cīkstoņus toreiz saukāja par čīkstoņiem. Tēvs pavisam negribēja, ka puika laužas. Cīņas sportu zobgaļi sauca par fūrmaņu sportu. Pat tā laika sporta autoritāte Voldemārs Cekuls tā arī teica: "Prastu puiku - strādnieku sports." Smalkie sporti bija teniss, vieglatlētika un cita mazāk netīrie ... Toties futbols vecajam Kundziņam dikti patika.
Skolas gadi 1913./1914. gadā Krišs mācījās pilsētas galvenā arhitekta Reinholda Šmēlinga projektētajā palīdzības biedrības "Gaisma" elementārskolā Pletenbergas ielā. Pirmajam pasaules karam sākoties, tēvu mobilizēja. Viņš nonāca Krievijā - Pleskavas apgabala pilsētiņā Neveļā. 1914. gadā uz Neveļu pārcēlās visa ģimene. Te arī skolā gāja, kas atradās pie klostera. Vēlāk apmeklēja ebreju skolu (līdz 1919. gadam). Pēc kara ģimene atgriezās Rīgā, turpat Čiekurkalnā. Krišs iestājās Čiekurkalna pamatskolas 5. klasē. Tur nomācījās divus gadus. Lūk, atmiņu fragments: "Mēs, Čiekurkalna puikas, bijām slikti ģērbti. Solīdākie - ar smalkiem uzvalku krāgiem un šlipsēm. Skolā pirmā diena ... Priekšā sēdēja Oskars Bārda. Aizmugurē Tačuks - liķiera fabrikanta Jēkaba Otlana atvase. Viņa lieltirgotava atradās pretī Alberta Salamonska cirkam - Pauluči ielā (tag. Merķeļa ielā). Tačuks matemātikas stundā pie klases audzinātājas Neiburgas knibinājās man ap kaklu un apsaukājās: "Ei, čiekurkalniet, ko sēdi muti pavēris!" Tad es stundas laikā strauji pielecu kājās, pagriezos un cirtu pliķi Tačuka vaigā. Pēc tās reizes visi palikām vislabākie draugi. Visā Čiekurkalnā nevienam puikam neļāvu sevi apcelt. Tāpēc draugi aizveda uz to laušanos." 1921. gadā pamatskolā nodibinājās sporta pulciņš "Orients". Pulciņā nodarbojās ar vieglatlētiku. Skrēja ap skolu, bet galvenais bija futbols. Bumbu nebija. Līdzekļu nebija ne pašiem, ne sportam. Divi uzņēmīgi jauni puiši - Krišjānis kopā ar pulciņa priekšsēdētāju Kārli Salmiņu aizgāja uz YMCA (Jaunekļu kristīgo savienību). Tur iedeva futbola bumbu, kas bija no brezenta. Uzaicināja spēlēt arī Rīgas skolu sacensībās, kas notika Mežaparkā skautu laukumā. Kājbumbu sāka spēlēt pamatskolā. Dzīve bija skaista, rūpju maz, jo tēvs 1920. gadā kopā ar Augustu Janumu Mārstaļa ielā 25 atvēra koloniālpreču lieltirgotavu. 1922. gadā iestājās 4. vidusskolā, Gaiziņa ielā. Aizgāja tur mācīties, jo skolā bija komerczinību klase. Tā kā tēvs nodarbojās ar veikaliem, tad gribēja, lai ģimenē būtu vēl viens veikalnieks. Pēc gada Krišs iestājās Rīgas Futbola klubā (RFK), jo viņa klasē mācījās Oskars Bārda - viens no četriem brāļiem futbolistiem. Krišs spēlēja RFK 3. komandā un bija komandas rezervē. Kluba devīze bija - "Futbols futbolistiem - futbolisti futbolam!" Uzmundrinoši! Tajā pašā gadā 3. komanda izcīnīja 2. vietu. Tā bija pirmā medaļa. Krišs spēlēja arī 4. vidusskolas izlases komandā. Viņš saņēma diplomu par sasniegumu futbolā, ko tēvs ielika zelta rāmī. RFK sastāvā kā vārtsargs spēlēja arī bendiju - hokeju ar bumbiņu.
Saldā pasaule Sports bija tik lipīgs, ka jau 1923. gada
pavasarī no 4. vidusskolas izstājās. 1924. gada 2. jūlijā, tēva ierunāts,
iestājās Vilhelma Ķuzes saldumu fabrikā kā konfekšu meistara māceklis. Augusts
Raubens (vēlākais izcilais basketbola speciālists padomju gados) kopā ar
Krišjāni noorganizēja futbola komandu. Jaunie sanāca un spēlēja. Sports Ķuzes
fabrikā "iefiltrējās" uz palikšanu. 1928. gadā fabrikas Kultūras un bibliotēkas
komisija pārauga par "V. Ķuzes fabrikas darbinieku kultūras biedrību". Vēlāk -
1933. gadā sports ienāca oficiāli: biedrība mainīja nosaukumu "V. Ķuzes
darbinieku un sporta biedrība". Futbols progresēja ļoti strauji, Ķuzes komanda
1934. gadā aizgāja līdz virslīgai ar centra uzbrucēju Albertu Šeibeli
priekšgalā. Apaļīgais, labsirdīgais vīrs - šokolādes karalis V. Ķuze deva
apģērbu, sporta inventāru un galu galā darbu un iespējas. Viņam tā bija laba
reklāma. Krišjānim prātā palika Ķuzes vārdi: "Ja tu reiz paliksi par meistaru,
tu nekad neaizmirsti, ka tu kādreiz esi bijis strādnieks." Četrus gadus Krišs
bija māceklis: mazgāja grīdas, spodrināja katlus, pat zaga brūkleņu "zapti",
lai ar to spodrinātu īstos vara katlus. Berzt nedrīkstēja, lai nepaliek švīkas.
Tad meistara palīgs. "Es ar Ķuzi ļoti labi satiku. Mēs vienmēr aprunājāmies. No
rītiem nodaļā vienmēr roku deva." Fabrikā bija četras nodaļas: šokolādes,
biskvītu, mīksto karameļu un cieto karameļu nodaļa, ap 200 strādājošo, koris,
bibliotēka, orķestris, laba ēdnīca, atpūtas māja darbiniekiem Murjāņu pusē,
futbola un basketbola komanda. Te nostrādāja līdz aiziešanai armijā. Krišjānis aizgāja uz Rīgas 6. Kājnieku pulka 2. rotu, kur
iecēla par mantzini. Iesauca armijā 1928. gada 9. februārī. 1929. gada 26. augustā
jau bija brīvs cilvēks. Pa dienesta laiku spalvas svarā kļuva par Armijas
sporta kluba meistaru. Pēc tam aizgāja strādāt pie otra saldumnieka -
Ernesta Mežita. Viņa kafijas, kakao un konfekšu "impērija" atradās Daugavgrīvas
ielā 10. Viņš maksāja divas mēnešu algas laikā, kad Krišjānis vēl
atradās karadienestā. Tikai tāpēc, lai Krišs ietu pie viņa par meistaru.
Pašlepnums neļāva iet pie Ķuzes par palīgu. Tēvs bija labs draugs Mežitim, jo
viņš no saldumnieka savai lieltirgotavai pirka kafiju. 1937. gadā, kad Mežits
bankrotēja, Ķuze atpakaļ neņēma, sakot: "Tas, kas reiz no manis aizgājis, to
vairāk atpakaļ neņemu." Krišjāņa pirmais cīņas paklāja "skolotājs" bija Arvīds
Jēkabsons (1927. un 1928. gada Latvijas meistars vieglajā svarā), darbojās
biedrībā "Krauze". Pirmās ugunskristības - 1925. gada biedrības
meistarsacīkstes. Krišs bija trenējies nepilnus divus
mēnešus. Savas dzīves pirmajā cīņā ar Paulu Budovski (1907 - 1994)
zaudēja 30 sekundēs. Un tomēr 2. vieta. Viņš lauzās septiņus gadus un viņam
nebija nevienas pirmās vietas. Krišam no 1930. gada sākās tie labākie
cildināšanas laiki un laušanās gāja no rokas. 1935. gadā tēvs iegādājās māju Brīvības gatvē
ielā 135. Tēva pirktajai mājai, uzbūvēja piebūvi, lai Krišjānim un viņa sievai
Martai būtu kur dzīvot. Krišjānis jau bija apprecējies. Pēc 1936. gada
olimpiādes pārgāja dzīvot pie tēva. 1935. gadā Latvijas Smagtlētikas
savienība komandēja uz Eiropas meistarsacīkstēm Kopenhāgenā. Tas bija aprīļa
13. datumā, kad uz kuģa "Nidaross" uzkāpa latviešu valsts vienības labākie
spēki: Arnolds Kalniņš, Edvīns Bietags, Alberts Zvejnieks, Jānis Beinarovičš,
Kārlis Jespars un Krišjānis kopā ar cirka zirgiem devās ceļā uz Dāniju -
kontinenta meistarsacīkstēm. Preču kuģi bija lētāki nekā pasažieru. Bez A.
Zvejnieka bronzas medaļas, pārējiem lielu veiksmju nebija. Lielākais panākums - Berlīnes olimpiskās spēles 1936. gadā četras dienas
augustā (6. - 9. augusts) 19 dalībnieki no 19 valstīm cīnījās par medaļām svaru
kategorijā līdz 61 kg. Krišjānis Kundziņš cīnījās braši: pirmā
uzvara efektīvā cīņā ar metienu uz pleciem
pār beļģi Škerpevisi 8 min. 10 sek.. Otrā cīņā ar itāli
Bordžia - zaudējums pēc punktiem. Otra uzvara
pār grieķi Birisu un zaudējums pēc punktiem nākamajam olimpiskajam čempionam
turkam - Erkanam. Gala
rezultātā izcīnīta - 5. vieta. Pēc spēlēm Kundziņš žurnālistiem tomēr bija
spiests atzīt: "Latvijā mēs cīnāmies pārāk gļēvi. Jābūt enerģiskākiem, daudz
asākiem, ātrākiem. Rīgā neesmu tā nostrādājies, kā še, olimpiskā turnīrā." 10 000 suminātāju pulcējās Rīgas stacijā: uz rokām no
vilciena iznesa olimpiešus E. Bietagu, A. Bubenko, V. Vītolu un K. Kundziņu,
lai tos aiznestu līdz automobiļiem. Pēc vētrainās sumināšanas Rīgas stacijā un
oficiālās pieņemšanas Latvijas Sporta biedrības telpās Valdemāra ielā katrs
devās uz savu pusi: Krišjānis Kundziņš uz Grāvmuižas ielu Pārdaugavā, bet Edvīns
Bietags - uz Jūrmalu - arodbiedrības atpūtas māju Jaundubultos... Vēlāk
Sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš apsolīja, ja vien būs kādas darba
grūtības, viņš palīdzēs. Solījumu turēja un palīdzēja iekārtoties Rīgas
Centrālajā Slimo kasē par kontrolieri.
Viltīgās lapsas stāsts jeb Kundziņa "knifi" Viņa laika biedri meklēja vārdus un notikumus, lai kaut kā atklātu viltnieka noslēpumus. Vieglsvara cīkstoņa Edgara Kica (1911 - 1998), vēl viena Latvijas meistara atmiņas, kuras 1988. gadā pierakstīja dzejniece, rakstniece un mūsdienās arī politiķe Eva Mārtuža: "Galvenais paņēmiens tā saucamā atslēga. Tas ir, kad paņem roku no muguras puses, atlauž uz muguru un piespiež galvu. Un ved pretinieku apkārt pa paklāju. To vajadzēja redzēt. Tad bija vakars. Vēl sliktāk par vakaru... Viņu jau tā nevarēja nolikt, ka cīņa beidzās ar traumām. Krišam kauli bija tik spēcīgi, ka nenāc par tuvu. Krišs bija Krišs, viņu tā nepaņemsi uz muļķi, viņam bija savs stils, sava taktika." Bija viņam savi knifi, kurus varēja saukt arī par rituāliem, kurus Kundziņš rūpīgi ievēroja pirms starta: pirmais - iepriekšējā vakarā pēc nomazgāšanās iesmērējās ar kādu eļļu. Otrā dienā uz paklāja tikko sāk cīnīties, tā sāk svīst un eļļa uzsāk savu viltīgo gājienu... Pretinieks satver, bet ķermenis slīd ārā no rokām. Otrais - ja redzēja sievieti pirms cīņas, tad tā bija laba zīme. Trešais - uz paklāja nekad negāja pirmais un nekad sasveicinoties, stingri nesatvēra pretinieka roku. Ceturtais - ņēma ūdeni mutē pirms starta, lai noņemtu satraukumu un cīņas laikā mute nekalstu. "Kad tu lauzies, tad jādara tā, lai pretiniekam jādomā tikai par aizsargāšanos. Tomēr, ja pretī iznāca vīrs ar tievām rociņām kā cīsiņi, tad es šausmīgi baidījos, jo tāds tevi paņem ar tehniku un izturību", Kundziņš smaidot kavējās atmiņās.
Pēckara gadi 1940. gadā tēvam lieltirgotavu atņēma. Par politiku
Krišjānis nerunāja, klusēja, jo ģimeni izsūtīja. Rudenī K. Kundziņu pārcēla uz
Rīgas Centrālās piensaimniecības savienības piena kombinātu Valmieras ielā par
konfekšu, kondensētā piena un saldējumu meistaru. Vācu okupācijas gados
gatavoja vācu armijai kondensēto pienu. Kombinātā nostrādāja līdz 1952. gadam,
kad pārgāja uz sporta biedrību "Dinamo" par štata treneri. 1946. gadā - Vissavienības "Dinamo" čempions.
1947. gadā ieguvis PSRS sporta meistara nosaukumu. K. Kundziņš ir viens no
brīvās cīņas un sambo attīstītājiem Latvijā. 1946. gadā Kundziņš izveidoja
brīvās cīņas sekciju sporta biedrībā "Dinamo". 1951. gadā "Dinamo"
Centrālās padomes izlases sastāvā kļuvis par PSRS kausa īpašnieku brīvajā cīņā.
Aizvadījis vairāk nekā 1000 cīņu. Aktīvās sporta gaitas beidzis 1953. gadā.
Vissavienības kategorijas tiesnesis kopš 1951. gada. Trenera stāžs - 33 gadi (sporta biedrībās
"Dinamo", "Darba rezerves", "Daugava" un
republikas izlasē). Sagatavojis 25 sporta meistarus, viņu vidū - Imants
Klintsons, Vladimirs Kolosovs, Visvaldis Freidenfelds un daudzi citi.
Sarakstījis divas grāmatas par klasisko cīņu (1944, 1961). 1989. gadā piešķirts
Latvijas Nopelniem bagātā trenera Goda nosaukums. Glābšanas stacija - otrās mājas 1953. gadā, pēc ūdenslīdēju kursu beigšanas, sāka strādāt
glābšanas dienestā. Stacijas uzraugs Bābelītes ezerā. Zem ūdens pavadījis ap
1300 stundu. 1957. gadā ar PSRS Augstākās Padomes lēmumu piešķirta medaļa "Par
slīcēju glābšanu". Glābšanas stacijas "Bābelīte" priekšnieks līdz 1990. gadam. Aktīvi iesaistījās Latvijas Olimpiskās komitejas
atjaunošanā. Drīz pēc viņa nāves - 1994. gadā, Rīgā izveidoja K. Kundziņa vārdā
nosaukto Rīgas Cīņas sporta skolu. Mazmeita atcerējās, kā Krišs jau cienījamā vecumā pie loga
vingrojis. Viņam patika dzīvnieki, arī viņa baltais kaķis, patika runāt pa
telefonu. Bieži pats gāja ciemos, un aicināja viesos. Viņam patika garšīgi
paēst. Viņa kolēģis Viesturs Saulītis par Krišjāni Kundziņu savā laikā teica:
"Viņš varēja visu un priecājās par visu." Viņa dzīve bija lieliska! Ja pat uz
paklāja plecus noberza līdz asinīm. ( LSM )
1992.gada olimpiāde Barselonā
Eduards Žukovs
Dzimis - 21.01.1972., Daugavpils
Treneri - V.Kožemjakins, Valentīns Kondratenko
Olimpiskie sasniegumi: XXV 1992 Barselona
Cīņas sports Brīvā cīņa vīrieši 60 līdz 66 kg 11./12. vieta- viena uzvara, trīs zaudējumi. Citi sasniegumi sportā: Starts Eiropas čempionātos: 1992.g. - 6.vieta, 1995.g. - 12.vieta (68 kg), 1996.g. - 22.vieta (68 kg). Pasaules čempionātā 1994.g. - 11.vieta. Latvijas čempions 1992., 1993., 1996., 1997.g., sudrabs - 1991.g., bronza - 1990. un 1998.g.
Izglītība un nodarbošanās - Absolvējis Daugavpils 4.vidusskolu (1989.g.) un DPI (1994.g.). Dzīvo ASV
1996.gada olimpiāde Atlantā
Aigars Jansons
Dz. 27.01.1971., Siguldā
Treneri - Tālivaldis Ģēvele, Vladimirs Škirpo, Imants Klintsons.
Olimpiskie sasniegumi: XXVI 1996 Atlanta Cīņas sports Grieķu-Romiešu cīņa 55 līdz 60 kg 9.vieta. Citi sasniegumi sportā - Pasaules čempionāti: 1993. g. - izstājās 1.kārtā svara kategorijā līdz 57 kg, 1994.g. - 14.vieta (57 kg), 1995.g. - izstājās 1. kārtā (57 kg), 1997.g. - 21. vieta (58 kg), 1998.g. - 16.vieta (58 kg), 1999.g. - 11. vieta (58 kg).Starts Eiropas čempionātos: 1993.g. - izstājās 1. kārtā (57 kg), 1994.g. - 10.vieta (57 kg), 1995.g. - 13.vieta (57 kg), 1996.g. - 6.vieta (57 kg), 1997.g. - izstājās 2.kārtā (58 kg).Pieckārtējs Latvijas čempions svara kategorijās līdz 62 kg (1993. - 1996.g.) un līdz 63 kg (1997.g.).
Izglītība un nodarbošanās - Absolvējis MSI (1990.g.). Treneris - Kiruna, Zviedrija
2000.gada olimpiāde Sidnejā
Igors Samušonoks
Dzimis: 06.11.1972., Rīga
Treneri: Visvaldis Freidenfelds. Olimpiskie sasniegumi: XXVII 2000 Sidneja Cīņas sports Grieķu-Romiešu cīņa 74 līdz 84 kg 11.vieta
Citi sasniegumi sportā: Divkārtējs PSRS jauniešu čempions. Pasaules junioru čempions (1990.g.). Eiropas junioru čempions 1992.g. Eiropas vicečempions svara kategorijā Iīdz 85kg (1999.g.).Starts pasaules čempionātos: 1993.g. - 13.vieta, 1994.g. -15.vieta, 1997.g. -16.vieta, 1999.g. -17.vieta, 2003.g. - 17.vieta. Starts Eiropas čempionātos: 1994.g. - 10.vieta, 1995.g. - 7.vieta, 1996.g. - 11 .vieta, 1997.g. -10.vieta, 1998.g. - 11 .vieta, 1999.g. - 2.vieta. Pasaules čempions veterāniem 2023.g. Desmitkārtējs Latvijas čempions. Absolvējis Rīgas 89.vidusskolu un LSPA (1994.g.)
2004.gada olimpiāde Atēnas
Igors Kostins
Dz. 27.11.1981., Rīga, Latvija
Treneri: Andrejs Trubeckojs
Olimpiskie sasniegumi: XXVIII 2004 Atēnas Cīņas sports Grieķu-Romiešu cīņa 84 līdz 96 kg 18.vieta
Citi sasniegumi sportā: WC - 2003.g. - 17. vieta, 2002.g. - 21. vieta,WJC - 2000.g. - 13. vieta, 2001.g. - 23. vieta, EC - 2002.g. - 23. vieta, 2003.g. - 19. vieta. Daudzkārtējs Latvijas čempions GR cīņā, arī MMA cīkstonis.
2012.gada olimpiāde Londona
Armands Zvirbulis
Dz. - 11.09.1987., Gulbene, Latvija
Treneri - Dzintars Abakoks, Visvaldis Freidenfelds. Olimpiskie sasniegumi: XXX 2012 Londona Cīņas sports Brīvā cīņa vīrieši 74 līdz 84 kg 10.vieta
Citi sasniegumi sportā - čempionātu pieredze: 2015.g.- EČ 10.vieta, 2014.g.- EČ 19.vieta, 2013.g.- EČ 9.vieta, 2012.g.- EČ 5.vieta, 2011.g.- PČ 5.vieta, 2010.g.- EČ 9.vieta, 2010.g.- PČ 20.vieta, 2009.g.- EČ 16.vieta, 2009.g.- PČ 19.vieta, 2008.g.- EČ 18.vieta, 2007.g.- EČ junioriem 1.vieta, 2006.g.- EČ junioriem 7.vieta, 2006.g.- PČ junioriem 14.vieta, 2005.g.- PČ U-20 9.vieta, 2004.g.- EČ kadetiem 17.-19.vieta. Astoņkārtējs Latvijas čempions. LCF prezidents (2019.g.).
Anastasija Grigorjeva
Dz. 12.05.1990., Daugavpils, Latvija
Treneri -Ļubova Kopilova, Sergejs Kursītis, Armands Zvvirbulis
Olimpiskie sasniegumi: XXXI 2016 Riodežaneiro Cīņas sports Brīvā cīņa sievietes 55 līdz 63 kg 8.vieta XXX 2012 Londona Cīņas sports Brīvā cīņa sievietes 55 līdz 63 kg 9.vieta
Citi sasniegumi sportā: 2017.g. PČ-3.vieta, EČ 2.vieta, 2016.g.- EČ 1.vieta, 2015.g.- EČ 3.vieta, 2014.g.- PČ 3.vieta, 2014.g.- EČ 1.vieta, 2013.g.- EČ 1.vieta, 2013.g.- Golden Grand Prix 1.vieta, 2012.g.- EČ 2.vieta, 2012.g.- Golden Grand prix 1., 2.,3.vietas, 2011.g.- EČ 7.vieta, 2011.g.- PČ 15.vieta, 2010.g.- EČ 1.vieta, 2010.g.- EČ junioriem 3.vieta, 2010.g.- PČ junioriem 15.vieta, 2009.g.- EČ 8.vieta, 2009.g.- EČ junioriem 2.vieta, 2009.g.- PČ junioriem 2.vieta, 2009.g.- PČ 21.vieta, 2008.g.- EČ 8.vieta, 2008.g.- EČ junioriem 1.vieta, 2008.g.- PČ junioriem 5.vieta, 2007.g.- EČ 7.vieta, 2007.g.- EČ kadetiem 2.vieta, 2007.g.- PČ junioriem 17.vieta, 2006.g.- EČ kadetiem 15.vieta. Daudzkārtēja Latvijas čempione. Intereses: jāšana ar zirgiem, teniss. Sporta veida izvēle: laimīga nejaušība
2016.gada olimpiāde Riodežaneiro
Anastasija Grigorjeva
Sieviešu cīņa - līdz 63 kg - 8.vieta