Cīņas sporta pirmsākumi Latvijā

Ieskats sporta cīņas aizsākumos Latvijā

Līdzīgi kā citām tautām, arī latviešiem gadsimtu gaitā ne reizi vien ir nācies celties un doties aizstāvēt savu zemi no svešiem iekarotājiem. Gūt panākumus cīņās palīdzējis viņu cīņasgars un labās fiziskās dotības. Ciltīs un kopienās tika piekoptas karamākslu iemaņas, prasmes cīnīties ar un bez ieročiem. Par mūsu senču cīņasmākslām ir saglabājušās maz liecību - daudzie kari, mēri un svešie valdītāji ir dažādi centušies visu latvisko iznīcināt. Pietiekami droši var apgalvot, ka dažādos tautas svētkos neiztika arī bez fiziskā spēka un izveicības sacensībām. Notika arī cīkstēšanās jeb laušanās sacīkstes. Krustnešu sarakstītā "Atskaņu hronika" mums vēsta par kādu XIII.gs. notikušu cīņas epizodi starp vācu krustnesi Markvartu un zemgaļu vadoni Viesturu, kad Markvartam pēkšņā uzbrukumā izdevās pārsteigt atpūtā esošo Viestura vienību. Markvarts jāšus devās virsū zemgaļu vadonim, kas tobrīd sēdēja pie ugunskura . Viesturs savai aizsardzībai paguva pagrābt no ugunskura degošu pagali, īsā tuvcīņā ar bruņoto jātnieku izsita viņam zobus un padarīja Markvartu par rīcībnespējīgu. Šis un citi vēsturiskos aprakstos minētie gadījumi liecina par mūsu senču drosmi un labi izkoptām individuālām prasmēm cīnīties ar un bez ieročiem. Šādu prasmju izkopšana ir iespējama vidē, kur jau no agras bērnības ir cieņā dažādas atjautības, spēka, veiklības un izturības sacensības. Kā liecina publikācijas latviešu "Dienas Lapas" etnogrāfiskajos pielikumos, pat vēl XIX gadsimta beigās gadatirgu un dažādu citu tautas saietu laikā bija populāra t.s. spēkošanās un izveicības izmēģināšana, kurā ietilpa: laušanās, sišanās(dūru cīņa), smagumu celšana, virves vilkšana, jāšana un dažādas tautas spēles(piemēram, vēl pirmskara Latvijas laukos populārā-ripas sišana), kur varēja piedalīties visi, kas vēlējās. Lielāku popularitāti šīs nodarbes ieguva viduslaikos, kad gadatirgos ieradās ceļojošo cirku trupas, kuru programmā parasti bija arī spēka demonstrētāju priekšnesumi un cīkstoņu paraugcīņas. Arī Latvijā 19. gadsimta otrajā pusē kļuva arvien vairāk cilvēku, kas bija redzējuši cīkstoņu cirka šovus un vēlējās paši apgūt šādas iemaņas. Lielākajās pilsētās organizējās pirmās atlētu apvienības. Tautas saietu reizēs organizējās spēka sacensības - labības maisu vai svaru bumbu celšanā, zirgu noturēšanā, cīkstēšanās sacensībās. Par pirmo sporta biedrību Latvijā uzskata 1862. gadā dibināto Rīgas vingrotāju biedrību. Rīgas atlētu klubs nodibinājās 1890.gadā. Vēlāk to sāk dēvēt par 1.Rīgas atlētu klubu. Jaunie sportisti pulcējās Salamonska cirka mazajā zālītē, vēlāk pārcēlās uz Amatieru biedrības zāli Ķēniņa ielā. Rīgas atlētu klubs izstrādāja treniņa programmu svarcēlājiem un noteica kluba biedra pienākumu normu: abrocīgā grūšanā - 150 mārciņas, pirmā klasē - 175, otrā - 200, trešā - 225 mārciņas (1 mārciņa ir 0,428 kg.). Kluba žetonu varēja saņemt tikai tas dalībnieks, kas normu izpildīja trīs gadus pēc kārtas. Sākot ar 1899.gadu, klubs pievērsās arī boksam, vieglatlētikai, paukošanai un riteņbraukšanai. Klubs pārcēlās uz Nikolaja ģimnāzija zāli (tagad Rīgas Valsts tehnikuma ēka Kr. Valdemāra ielā 1c), vēlāk uz citām telpām. Ap 1900.gadu jau bija reģistrētas ap 40 dažādas sporta biedrības un klubi.

Alberta Solomonska Rīgas cirks tika atklāts 1888. gada 29. decembrī Rīgā. Tā ir viena no vecākajiem cirka ēkām Eiropā. Līdz ēkas uzcelšanai izrādes notika teltīs. 20-30 gadu laikrakstu "Sporta pasaule" un "Latvijas Kareivis" daži raksti, kā arī afišas par cīņas turnīriem cirka arēnā un citviet Latvijā.

Latvijā kopš seniem laikiem lielā cieņā bija vīru spēks un cīņas spars. Pirmo reizi svešu zemju atlēti tika redzēti 19. gadsimta sākumā, kad Rīgā viesojās un spēku demonstrēja tirolietis no Insbrukas Karls Rapo, "Eiropas cirka tēva" - kurzemnieka Kristofa de Baha trupa "Circus gymnasticus", itāļu hērakls Tobiass Kvaljardi un Jozefs Liphards ar savu grupu . Rīgas cirka tradīciju aizsākumi datējami ar 1783. gadu, no kura saglabājušās pirmās viesizrāžu programmas, bet pirmie īsteni vērienīgie cirka uzvedumi bijuši vien 1831. gadā, kad rīdzinieki varēja noskatīties, piemēram, kā sieviete dejo baletu uz zirga. "Dzīvnieks klausīja vīrieša pavēlēm, kurš atradās manēžas vidū. Dejotāja veica lielo saltomortāli. Pēc tam zirga mugurā sēdās vīrietis. Sākās grandioza šķēršļu pārvarēšana. No kulisēm parādījās meitene, kura precīzi iešāva bultu mērķī. Apoteozē visa manēža piepildījās ar zirgiem. Bija arī dekorācijas: apli ieskāva kolonnas. Tika spēlēts kaut kas līdzīgs dona Kihota sižetam.

Rīgas pilsētas iestādes 19. gadsimta septiņdesmito gadu sākumā atļāvušas uzņēmējam, cirka māksliniekam un zirgu dresētājam Albertam Salamonskim uzcelt Rīgā cirku. Salamonskis savu karjeru cirkā sāka 1862. gadā kā jātnieks lielajā Renca cirkā Berlīnē, bet drīz vien no trupas aizgāja un 1873. gadā nodibināja pats savu cirku. 1879. gadā viņš aizbrauca uz Krieviju un jau rudenī Maskavā būvēja stacionāru cirku Cvetnoja bulvārī, bet pēc tam ķērās klāt Odesai un Rīgai. 1880. gadā viņš lūdza atļauju cirka būvei Dubultos. Celtne atradās netālu no Dubultu stacijas Lielupes malā, un te viesojās arī slavenais klauns un zvēru dresētājs Vladimirs Durovs. Savukārt 1874. gadā Salamonskis uzbūvēja pagaidu cirka koka ēku Rīgā, kur uzstājās ārzemnieki, izklaidējot vietējos skatītājus ar priekšnesumiem "Blusas", "Cilvēki bez kauliem", "Dzīvie skeleti" u. c. Taču jau 1888. gadā pēc pirmā akadēmiski izglītotā latviešu arhitekta Jāņa Baumaņa projekta koka ēkas vietā uzbūvēja mūra celtni, kas bija pirmais un arvien ir vienīgais stacionārais cirks visā Baltijā, un mūsdienās šī ēka ir atzīta par valsts nozīmes arhitektūras pieminekli.

Ar Salamonska cirku saistās izcilu personību vārdi. Viens no latviešu cirka pamatlicējiem - Trofims Meiers (1875.-1968. Grīziņkalnā ) ar pseidonīmu Mifords Reims manēžā rādīja oriģinālus spēka demonstrējumus. Tas notika 1899. gadā. Viņš uzskatāms par latviešu nacionālā cirka tēvu. Lai tas būtu iespējams, šim "lieliskajam atlētam un smagsvara žonglierim" bija jāpieņem pseidonīms, lai nebūtu nojaušama viņa latviskā izcelsme. Rezultātā viņš pārtapa par Mifortu Reimu - viņš vienkārši uzrakstīja savu vārdu un uzvārdu otrādi. Līdzīgi rīkojās arī citi vietējie mākslinieki - gaisa akrobāts Sanseti patiesībā bija Balodis, Mocardo bija Šabans, Larsons - Virkauss, bet viens no slavenākajiem ekvilibristiem Rīgas cirka sākotnējā vēsturē Bretini bija vēlākais cirka direktors Roberts Cinovskis. Trofims Meiers jeb Miforts Reims cirka afišās tika dēvēts par "pirmo atlētu uz drāšu striķa - Reima kungu". Savas karjeras sākumā viņš mēdza rādīt pat trīs numurus vienā vakarā. Žurnāla "Karogs" 1975. gada 1. septembra numurā Ģirts Dzenītis apraksta kādu afišu, kurā uzskaitīti Reima triki: "Ar kājām izspieda stieni, žonglēja uz drāts, visādās variācijās mētāja čuguna bumbas. Miesas svars 202 mārciņas, ar labo roku spieda 250, grūda 280 mārciņas. Uz kājām turēja dzelzs stieni, tur sasēdās četras madmuazeles, un tad cēla augšā. Lauzās ar visādiem spēka vīriem grieķu romiešu stilā." Viņu uzskata arī par pirmo latviešu profesionālo cīkstoni - viņš pirmais no Latvijas pārstāvēja Rīgu pirmajos cīņas turnīros. Ar citu zemju trenētajiem profiem viņam konkurēt bija pagrūti. Izrādēs viņš žonglēja ar svaru bumbām un nenostieptas virves, kuru zobos turēja divi spēkavīri,  ar kājām cilāja svaru stieni, mētāja svaru bumbas. 

Arī Solomonska cirkus izrādēs, līdzās dažāda spēka demonstrējumiem, programmā arvien biežāk tika iekļauta franču cīņa starp kādu no manēžas profesionāļiem un vietējo cīkstoni, kuram tika dota iespēja pārbaudīt savu spēku. Arī latviešu stiprinieki izvēlējās profesionālo cīkstoņu karjeru. Viņu vidū - Mārtiņš Žagars  (Dmitrijs Martinovs), Trofims Meiers (Miforts Reims), Kārlis Mikulis, Jānis Rozentāls, Augusts Hehts, Eduards Ulpe, Jānis Lutcs, Jānis Kentelis, Alfrēds Jordāns (Altons), Jānis Svilpe, Kristaps Veilands-Šulcs, Jānis Martinsons, Ādolfs Ruciņš, Emīls Griķis, Jānis Krūmiņš, Edmunds Blumbergs-Rasso, Jānis Polis, Jānis Leskinovičs, Voldemārs Baltgalvis, Emīls Grīnis, Staņislavs Ozoliņš, Leonards Ozoliņš un daudzi citi. 19. gadsimta beigās Eiropā un arī Rīgā publiku arvien vairāk sāka izklaidēt grieķu-romiešu cīņas, ko savā cirka programmā 1894. gadā ieviesa arī Salamonskis. Šajā sporta veidā, kas tika pārvērsts par atrakciju, panākumus guvuši arī latviešu izcelsmes cīkstoņi. Latviešu cirka vēstures lappusēs lasāms: "Lielajā cirka čempionātu uzplūdu laikā Ziepniekkalnā - tāpat kā pagājušā gadsimta beigās Grīziņkalnā - pa vakariem trenējās spēcīgi puiši. Ziepniekkalniešu apmācītājs bija atlētiskais Šabans (Mocardo), vēlāk padomju cirkos pazīstamais spēka žonglieris un suņu dresētājs. 1908. gadā viņu pieņēma profesionāļos. Viņš cīnījās Krievijas čempionātos un demonstrēja spēka numurus kopā ar Montrelli (īstajā vārdā Žanis Balodis), kas gāja bojā Pirmā pasaules kara laikā Olaines purvā. No 1908. līdz 1915. gadam cirka čempionātos gan Rīgā, gan Krievijā piedalījās rīdzinieks Jūlijs Cīrulis, viņa kolēģis bija Klementijs Buls. Rīgas, Liepājas un Daugavpils profesionālo cīņu čempionātu dalībnieku vidū lasām latviešu uzvārdus - Kārkliņš, Kalniņš, Glāzers, Jēkabsons, Feldmanis, Vanags u.c. Par publikas mīluļiem kļuva gan Āgenskalna zēns Ivans Romanovs, gan Jānis Spuls no Latgales. Trīdesmitajos gados Rīgas cirkus čempionātos dalībnieku vidū redzam Leskinoviču, Martinsonu, Krūmiņu, Griķi, Rolandu, Blumbergu Rasso, Vilni u.c., taču grieķu-romiešu cīņas tomēr nav uzskatāmas par Rīgas cirka galveno vizītkarti. 1914.g. Daugavpilī notiek Latvijā pirmais sieviešu cīņu čempionāts.

1894. gadā tika nodibināts Rīgas atlētu klubs, sportisti sākotnēji pulcējās Salamonska cirka mazajā zālītē, vēlāk pārcēlās uz Amatnieku biedrības vingrošanas zāli Ķēniņu ielā 30.

1897. gadā Krievijas Impērijas pirmajā smagatlētikas čempionātā Pēterburgā Rīgas atlētu kluba sportists Oļģerts Edelmanis izcīnīja trešo vietu franču cīņā (grieķu-romiešu cīņas nosaukums tālaika Krievijā), bet svaru celšanā Gvido Meijers, Aleksandrs Lāss un Oļģerts Edelmanis ieguva visas trīs godalgotās vietas. 1898. gada čempionātā Oļģerts Edelmanis svaru celšanā bija trešais. 1899. gadā klubs pārcēlās uz Nikolaja ģimnāzijas vingrotavu (tagad Krišjāņa Valdemāra ielā 1c), vēlāk uz Peldu ielu 27.

1901. gadā Rīgā notika Baltijas guberņu čempionāts profesionāliem cīkstoņiem, kurā piedalījās arī igauņu cīkstoņi Georgs Lūrihs un Aleksandrs Abergs. Šajā laikā nodibināja arī Jelgavas Atlētu biedrību (1901), 2. Rīgas Atlētu klubu (1902) un Sporta un atlētikas klubu "Herakls" (1906). No 1907. gada notika Baltijas meistarsacīkstes cīņas sportā. 1912. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Krievijas Impērijas komandas sastāvā piedalījās Jānis Polis (smagsvars), Aleksandrs Miezītis (spalvas svars) un Nikolajs Fārnasts.

1913. gadā nodibināja Rīgas Smagatlētikas līgu, kas iekļāvās Krievijas Impērijas Smagatlētikas savienībā ar astoņām biedrībām. 1913. gada Pirmajā Viskrievijas olimpiādē Kijivā franču cīņā uzvarēja Jānis Polis un Voldemārs Šmidbergs. 1914. gada Viskrievijas olimpiādē Rīgā franču cīņā otrās vietas izcīnīja Alfrēds Jordāns, Lembergs, Plūme, Lapčinskis, trešās vietas ieguva Miezītis un Vērsēns.

Pēc Pirmā pasaules kara 1921. gadā nodibināja Latvijas smagatlētikas savienību ar svarcelšanas, cīņas sporta un boksa sekcijām. Tajā pašā gadā Latvijas Smagatlētikas savienību uzņēma Starptautiskajā Smagatlētikas savienībā (FILA). 1921. gada Smagatlētikas pasaules meistarsacīkstēs Helsinkos Rūdolfs Ronis bija otrais labākais vieglajā svarā.

Rīgas Atlētu klubs atsāka darbību Vingrošanas biedrības namā, bet 1924. gadā pārcēlās uz Cēsu ielu 43. Pirmais Latvijas čempionāts grieķu-romiešu cīņā notika 1922. gadā Rīgā. 1926. gada septembrī Rīgas Salamonska cirkā notika 1926. gada Eiropas čempionāts cīņas sportā, kurā piedalījās 35 atlēti no septiņām valstīm. 1934. gada Eiropas meistarsacīkstēs Romā uzvarēja Edvīns Bietags. 1936. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Edvīns Bietags pussmagajā svara kategorijā izcīnīja olimpisko sudraba medaļu un Krišjānis Kundziņš ieguva 5. vietu spalvas svarā. Pazīstamākie tālaika Latvijas cīņas sporta pārstāvji bija Mārtiņš Žagars, Alfrēds Jordāns, Kārlis Mikulis, Jānis Rozentāls, Augusts Hehts, Jānis Svilpe, Kristaps Veilands-Šulcs, Jānis Martinsons, Ādolfs Ruciņš, Emīls Griķis, Jānis Krūmiņš, Jānis Krauze, Kārlis Vītiņš, Edmunds Blumbergs-Rasso, Klementijs Buļs, Jānis Spuļs, Aleksandrs Miezītis, Jānis Spāre, Jānis Grāve, Kārlis Freibergs, Jānis Polis, Jānis Leskinovičs, Rūdolfs Ronis, Jānis Kavals, Edvīns Bietags, Krišjānis Kundziņš un Alberts Zvejnieks. Pēc Latvijas okupācijas Aleksandrs Miezītis un Jānis Arvīds Kavals gāja bojā Gulaga nometnēs. Viktors Andrejs, Alberts Krievs, Jānis Rudzītis un Pāvels Atars devās bēgļu gaitās uz Vāciju, vēlāk uz Austrāliju un Venecuēlu.

Akims Ņikitins (1843. gadā1917. gada 21. aprīlī), kurš Maskavā Triumfa (tagadējā Majakovska) laukumā 1911. gadā uzcēla pamatīgu cirka ēku, visos čempionātos uzaicināja arī latviešu spēkavīrus un svarcēlājus. Izskatīgākie demonstrēja muskulatūru, vērtēja publika. Viens no spēcīgākajiem tā laika latviešiem bija Jānis Krauze. Viņa vārdā nosaukti vairāki smagatlētikas klubi, taču leģendārais sportists cirka čempionātos nepiedalījās. Viņš palika uzticīgs amatierismam. Vēl lielāku svaru spēja pacelt rīdzinieks Kārlis Mikulis. Par viņu rakstīts tik maz laikam tādēļ, ka jau 1911. gada 30. decembrī fenomenālā spēka īpašnieks mira. Kārlis Mikulis (dzimis 1886. gadā) cirka programmās ar vienu roku cēla vairāk par septiņiem pudiem. Būdams slims ar tīfu, viņš tad, kad temperatūra sasniedza jau 41 grādu, zemapziņā izskrēja uz ielas un valstījās sniegā. Abpusējais plaušu iekaisums bija pāragrās nāves cēlonis .Krievu cirkos lāča spēku demonstrēja Dmitrijs Martinovs. Viņa 120 kilogramu ķermenis atgādināja hidraulisko spiedi: zem tā neviens nevēlējās pakļūt. Dmitrijs Martinovs ar parādīšanos vien iedvesa bailes partneros, tāpēc cīņā ar viņu raidīja pat vairākus vīrus. Kas gadījās pa ceļam, tos Dmitrijs Martinovs svaidīja kā malkas pagales. Publikai šīs ainas gaužām patika, un smagsvars ātri kļuva par Krievijas cirku mīluli. Viņa īstais vārds ir Mārtiņš Žagars (1879. gada 6. aprīlī 1971. gada 6. jūlijā). No Iļģuciema. Pazīstamais sporta vēsturnieks Vissavienības kategorijas tiesnesis Voldemārs Šmidbergs (1893.gada 3. novembrī 1975. gada12. jūnijā) savulaik ir apkopojis sīkākas ziņas par kādreizējiem slavenajiem profesionālajiem cīkstoņiem. Cirka čempionātos piedalījušies Augusts Rogenbaums (1887.gada 7. decembrī 1971. gada11. janvārī), Emīls Griķis (1888.gada 14. decembrī 1971. gada21. martā), Kārlis Freibergs(1889. gada 8. marts 1973. gada 25. februārī), Francis Rūsa (1891. gada 6. aprīlī 1974. gada 6. jūlijā), Kārlis Vilciņš (1892.gada 1. decembrī 1972. gada7. maijā), Ēriks Kristapovičs (1894.gada 8 martā 1972. gada2. novembrī), Pēteris Simsons (1895. gada 27. janvārī 1974.gada 22. jūnijā), Fricis Blumbergs (pseidonīms Edmunds Raso, 1886.1970. gada 2. jūnijā), Teodors Sīpols (1895. gadā 12. februārī), Jūlijs Rolands (1895 gada 17. jūnijā), Rūdolfs Ronis (1897. gada7. martā 1970. gada 3. martā), Valentīns Segliņš (1897. gada20. decembrī), Ansis Vilnis (1900.gada 21. janvārī), Kristaps Veilands-Šulcs (1685. gada 3. martā), Jānis Leskinovičs (1892. gada8. novembrī 1959. gada 15. jūlijā), Otto Millers (1893. gada7. novembrī 1965. gada 7. septembrī), Jānis Polis (1892.1953.), Ādams Ruciņš (1890. gada 20. augustā 1969. gada2. martā), Maksims Švafs, Jūlijs Cīrulis, Štāls, Vanags, Kļaviņš, Tiezenhauzens un daudzi citi.

Gadsimtu mijā izveidojās vairākas stiprinieku biedrības - Jelgavas Atlētu biedrība (1901), 2.Rīgas Atlētu klubs (1902, 2. RAK), Sporta un atlētikas klubs - "Herakls" (1906). Kādu laiku darbojās arī 3. Rīgas Atlētu klubs. 1901.gada 11.augustā Rīgā ar varietē direktora A.Neilanda gādību pirmo reizi notika sacīkstes profesionāliem cīkstoņiem par Baltijas guberņas čempiona nosaukumu. Kopā ar dažiem latviešu spēka vīriem turnīrā piedalījās arī pasaules slavenie igauņi -Georgs Lūrihs un Aleksandrs Abergs. Abi cīkstoņi bija bieži viesi profesionāļu turnīros Rīgā, Liepājā un Daugavpilī. Fenomenālā igauņu cīkstoņa - pasaules profesionāļu čempiona (1907, 1909, 1910) A. Aberga uzvaru apjūsmotāji, galvenokārt Rīgas igauņi, 1907. gadā atrada mājvietu Atlētu klubam "Aberg". 1913.gadā nodibināja Rīgas Smagatlētikas līgu, kas iekļāvās Krievijas Smagatlētikas savienībā ar astoņām biedrībām. Atlētisko sporta veidu popularitāte un panākumi Baltijas provinču un Krievijas sacīkstēs noteica to, ka Rīga kā nozīmīgs smagatlētikas 1 centrs palika arī turpmākajos gados, kas ļāva sekmīgi startēt arī vēlāk.

Rīgas 1.atlētu kluba biedru grupa. Centrā Jānis Krauze

1. Rīgas Atlētu Klubs

Līdz 19. g. s. sākumam Baltijas valstīs nebija nevienas smagatlētikas organizācijās un līdz ar to - organizētu smagatlētu. lecienīti tajos laikos bija cirki, kuros svešu zemju "spēka vīri" demonstrēja vienu otru spēka un izveicības numuru. 1889. gada beigās Rīgā viesojās cirka trupa, kurā neiztrūka arī ārzemju atlētu grupa, kas izpildīja dažādus spēka un veiklības numurus. Pulciņam rīdzinieku, kas pastāvīgi apmeklēja cirku, radās doma, vai arī viņi nevarētu nodarboties ar tā laika "spēlka numuriem". Un tiešām! Deviņi šī sporta veida mīļotāji, sākot ar 1889. gadu katru nedēļu divas reizes pulcējās Salamonska cirka mazajā istabā, lai nodotos svaru celšanai, bet ne jau tagadējā veidā. Jā, bet kāpēc tieši svaru celšanai, t. i. resp. bumbu cilāšanai? Atbilde tikai viena: šis sporta veids neprasīja plašas telpas un bumbu iegāde savukārt neprasīja lielus līdzekļus. 1890. gadā sporta mīļotāju pulciņš kļuva vēl kuplāks, tā kā radās nepieciešamība dibināt pastāvīgu organizāciju - Rīgas atlētikas klubu. Līdz ar to vecās telpas kļuva par šaurām un klubs pārgāja bij. Amatnieku biedrības vingrošanas zālē (Ķēniņu ielā 30). Karnata vadībā klubs uzsāka enerģisku darbību. Dalībnieku rīcībā bez svaru ceļamām bumbām bija ar pirmā svaru ceļamā stanga, kuras abos galos bumbveidīgi akmeņu gabali. Šī svaru ceļamā stanga vēl šo baltu dienu apbrīnojama klubā, kā kluba iesākuma relikvija - simbols. Ar katru gadu biedru skaits aug. Nodarbību vakari, kas vēlāk tika nosaukti par stiprināšanās vakariem, top jo sevišķi patīkami, kad viesos ierodas pilsētas teātra mākslinieki, kuri kopīgi ar kluba biedriem uzstājas ar dažādiem humoristiskiem un muzikāliem priekšnesumiem. Ar laiku klubā sāka izveidoties viens otrs labs spēks, kādēļ radās doma, ka klubam jānodibina RAK mirušā goda biedra V. Meijera balva svaru cēlājiem. Šajā balvā iegravē kluba meistara vārdus. Sasniegumi jārāda arī plašākai sabiedrībai, lai arī pārējo sabiedrību saistītu un ieinteresētu piekopt sportu. Tā 18912. g. kluba biedri uzstājās četros sarīkojumos, no kuriem divi notika Rīgā, viens - Jelgavā un viens - Liepājā. Nodarbības tika izvestas bez jebkādas sistēmas, vadoties tikai no redzētā cirkū. Par labāko svaru cēlāju klubā uzskatīja to, kas gaisā virs galvas varēja pacelt lielāko svaru, un to ar lielu troksni mest lejā. Šādas «sportošanās" sekas bija tās, ka bija jāatstāj telpas, kuras atrada Vingrošanas biedrībā. šeit sporta ļaudis nevarēja justies brīvi. 1893. g. klubā jau 62 biedri, no kuriem daži, kā Lāss, Jēgers un Inbēns izcēlās ar savu kolosālo stāju, bet Lenios, Edelmans un Ulpe ar labi attīstīto muskulatūru. Redzot, ka bez plānveidīgas treniņu programmas nav sasniedzami panākumi, sāka izstrādāt treniņa programmu un dalībniekus sadalīt, kā arī noteikt klašu normas (pēc vācu sistēmas). Tā, piem.: abrocīgā grūšanā - pienākuma norma 150 mārc.; I. kl. - 1715; 11. - 200; 111. - 025, bet X. k>l. - 360. Līdz šim klubs darbojās bez statūtiem, kuru nepieciešamība kļuva arvien lielāka. Statūtu izstrādāšanu uzņēmās Dr. Volfrāms un Krimlbergs. 1893. g.6. septembrī klubam notika pirmā pilnsapulce, kura pieņēma statūtu projektu. Tā paša gada 3. oktobrī notika pirmās kluba sacensības, kuras klubam ir kļuvusi par tradīciju. Nākošā gada 30. janvārī klubam ir savs priekšsēdis - Dr. Volfrāms, kas ir pirmais. Kā vingrošanas vadītāju sapulce ievēl O. Edelmani, kas jo lielu vērību piegriež vingrojumiem ar vieglām hantelēm. Izcīnīt godalgu klubā nebija viegla lieta. Lai to saņemtu, tad sasniegums bija 3 gadus no vietas jānotur, pie kam pārbaude notika četras reizes gadā. Ja arī godalgu saņēma, tad tā bija tikai žetons, bet nevis kauss, kā tagad. 1894. g. 8. martā klubā viesojās pasaules slavenais atlēts Pitlasinskis. Jo liels notikums kluba dzīvē bija 1896. gadā, kad tika iegādāts paklājs no jūras zālēm. legādātā paklāja biezums bija 2 cm, turpretim tagadējā paklāja biezums - 15 cm. Uz šo «aizvēsturisko" paklāju savā laikā trenējušies tādi spēka vīri, kā Hakenšmits, Lūrihs, Abergs u. c. Šis paklājs vēl tagad redzams klubā kā vecās grieķu-romiešu paaudzes dārga "pērle". Līdz ar paklāja iegādāšanu sākās jo rosīga darbība arī laušanās nozarē. Šajā pašā gadā iestājās T. Kanševskis, kas ar lielu entūziasmu nododas svaru celšanai. Krievijā atlētikas sports ieiet jaunā gultnē, jo radies izcilus darbinieks - Dr. Krajevskis. Dr. Krajeviskis, kas skaitās Pēterpils atlētikas kluba priekšsēdis, ar lielu dedzību un tēva mīlestību gādā par smagatlētiem, atbalstot tos pat materiāli. Dr. Krajevska gādību sajūt arī rīdzinieki. Tā 1897. gadā Pēterpilī notiekošā čempionātā tiek aicināti arī Rīgas atlētikas kluba atlēti. Lai godam pastāvētu, klubs, pēc cītīgas izlases, sūta 0.Edelmani svaru celšanā un laušanā, bet Lasu tikai svaru celšanā. Zināms tikai, ka abu starts bijis sekmīgs. Pēc ilgākas gaidīšanas, 1897. g. 2. decembrī, klubs saņēma apstiprinātus statūtus zem nosaukuma Rīgas atlētikas klubs. Tā tad, pagājuši četri gadi, līdz Krievijas valdība apstiprināja statūtus, kuru apstiprināšanā savs nopelns piekrīt arī Dr. Krajevskim. Sākot ar 1899. g., klubs bez svaru celšanas un laušanās sāk piegriezt vērību arī - boksam, vieglatlētikai, paukošanai un riteņbraukšanai. Paukošanu vada no Vīnes iebraukušais Frēzingers, kas ap sevi pulcina jo prāvu pulciņu šī sporta cienītāju. Riteņbraucējiem nodarbības notiek zālē, nevis ātrbraukšanā, bet gan daiļbraukšanā, kurā viens otrs kluba biedrs sasniedza ap brīnojamu virtuozitāti. Kluba telpas paliek par šaurām un klubs pāriet Nikolaja ģimnāzijas virngrotavā (tagad Valsts tehnikums), bet izrādās, ka šī telpu izvēle bijusi neizdevīga, jo tā laika izglītības kuratoriem nepatika, ka atlēti notur savus treniņus "svētās ģimnāzijas telpās", un rezultātā - klubam jāmeklē jaunas telpas, kuras atrod Peldu ielā Nr. 27. 1904. g.  R. Lāss, Jelgavā, abrocīgā spiešanā, sasniedz 170 kg (275 mārc). Tanī laikā līdz pat 1914. g. svaru celšanu piekopa pēc vācu sistēmas, t. i., uz krūtīm svaru ņemt varēja 2 -3 paņēmieniem, tas pats bija atļauts arī no krūtīm līdz svara fiksēšanai. 1904. g. klubs zaudē savu ilggadīgo priekšsēdi Dr. Volframu. Tagad kluba vadību uzņemas priekšsēža biedrs T. Kanševskis. Šā gada 3. oktobra notiekošā sarīkojumā, notika grieķu-romiešu cīņa starp Viskrievijas amatieru meistaru vidējā svarā H. Seebergu un Rīgas atlētikas kluba favorītu K.Graneri. Cīņa, kura bija abpusīgi neatlaidīga un līdzvērtīga, beidzās neizšķirti. Baltijas čempionātā svaru celšanā un grieķu-romiešu cīņā, kas notika 1905. gada aprīlī, dalību ņēma arī kluba biedrs K.Grauers. K. Grauers pēc neatlaidīgas cīņas uzvarēja visu svaru klašu meistarus, izcīnot skanīgo Baltijas amatiera meistarlauzēja tituli par 1905. g. šajā pašā gadā T. Kanševskis labo pastāvošo R. Lāsa Baltijas rekordu abrocīgā grūšanā no 300 mārc. (120 kg) uz 305 mārc. (122 kg). Ar 1907. g. kluba jaunā mītne ir Kr. Barona ielā 30. Februārī notiekošā Baltijas čempionātā svaru celšanā un grieķu-romiešu cīņā, kluba biedri gūst jo teicamus panākumus. Tā E.Blumbergs 9 paņēmienos (abrocīgā grūšanā, spiešana, raušana; ar kreiso roku - grūšanā, spiešana, raušana; ar labo roku grūšanā, spiešana, raušana) sasniedz 1850 mārc. (740 kg) un iegūst meistartitulu. Grieķu-romiešu cīņā meistartituli izcīna N. Fārnasts. Pēc gada E. Blumbergs izcīna pirmo vietu Viskrievijas čempionātā, Pēterpilī. E. Blumbergs «padodas kārdinājumam" un vēlāk kļūst profesionāls. 1907. gadā - kluba priekšsēža amatā ievēl T.Kanševski, bet sporta laukā uzsāk darboties 3 jaunas sporta biedrības, un tās ir - 2. Rīgas atlētu klubs, Atlētikas un sporta klubs Heraklis un Atlētu klubs "Aribergs".Lai pastrīpotu, ka tieši Rīgas atlētikas klubs ir sācis pirmais nodarboties ar smagatlētikas sportu, kluba vadība nolemj turpmāk saukties par - Pimais Rīgas Atlētikas Klubs. Sākot ar 1907. g., katru gadu notiek Baltijas meistarsacīkstēs, uz kurām kluba biedri jo nopietni gatavojas. Tā 1908. g. meistara nosaukumu grieķu-romiešu cīņā izcīna S.Kuzņecovs, bet nākošā gadā - M. Pficners. 1910. un 1911. g. kluba biedriem čempionātā neveicas, jo pārāki izrādījās 2. RAK biedri A. Lapčinskis un E. Meiers. Ar 1910.g. klubs piegriež vērību arī ūdenssportam un it īpaši peldēšanai, kur kā labākie būtu mināmi brāļi Janerti. 1912. g. kluba dzīvē ir "laimes gads, jo kluba rindās ir tādi spēka vīri, kā Jānis Krauze un Jānis Polis, kuri liek par sevi daudz, jo daudz runāt. Kanševska vietā par priekšsēdi. 1912. gadā nāk Dr. A. Blūmens. 1912. g.  Notiekošā Baltijas čempionātā uzvaras izcīna 1. RAK biedri - J. Polis grieķu-romiešu cīņā un J. Krauze svaru celšanā, sasniedzot 9 paņēmienos 1780 mārc. (712 kg). Arī nākošā gadā Baltijas meistarsacīkstēs grieķu-romiešu cīņā uzvar J.Polis, bet svaru celšanā J. Krauze, sasniedzot 9 paņēmienos 2192 mārc. (876,8 kg), līdz ar to abrocīgā grūšanā uzstādot jaunu Baltijas rekordu - 372,5 mārc. (149 kg). Jāaizrāda, ka kopsumma 2192 mārc. ir augstākais sasniegums, kas sasniegts Baltijas meistarsacīkstēs. Otrā vietā ar 1850 mārc. - E. Blumbergs (1. RAK), trešā - K. Antipovs (1. RAK) ar 1697 mārc. (678,8 kg), kas sasniegts 1924. gadā. Viskrievijas .meistarsacīkstēs, kas notika 1913. g. 11. martā Pēterpilī, J. Krauze un J. Polis guva meistartituļus, J. Krauze pie tam vēl uzstādīja Krievijas rekordu grūšanā ar labo roku - 209 mārc. (107,6 kg). Jāsaka, kopš J. Krauze un J. Polis sastāvēja klubā, kluba vārds bija pazīstams visā Krievijā. Arī jaunā paaadze, aizrauta no abu panākumiem, nodevās ar lielu centību
sportam, tā kā kluba treniņu vakari bija jo kupli apmeklēti 1914. g. Londonā notiekošās amatieru meistarsacīkstēs kluba biedrs K. Grauers guva jo teicamus panākumus, izcīnot savā svarā meistarnosaukumu. 1914. gadā nodibinājās šaušanas sekcija, it kā paredzot lielāko iznīcības karu pasaulē. Kara sekas jūt arī klubs. Kluba biedru rindas top arvienu retākas. Kara dienestā tiek iesaukta arī daļa no kluba vadības. Kluba inventāru nodod glabāšanā uzticamās rokās un pati darbība izbeigta. Izkaisīti pa plašo Krieviju, kluba biedri sasaucas un mēģina pat uzsākt darbību, bet panākumu nav. Kluba 25 gadu pastāvēšanas jubileja paiet klusībā, jo domātās jubilejas svinībās Kurskā ierodas tikai daži biedri. Pēc Latvijas valsts proklamēšanas - 1919. gadā, klubs mēģina uzsākt darbību, bet nesekmīgi, jo viņpus Daugavas glūn ienaidnieka rēgs, bet Rīgā plīst granātas. 1921. gada 5. aprīlī klubs notur pirmo pilnsapulci, kurā dalību ņēma jo kupls skaits veco un jauno biedru. Par kluba priekšsēdi ievēl J. Dalicu. Klubs savu mītni izrauga Vingrošanas biedrībā. Ar lielu dedzību un enerģiju kluba biedri ķeras pie kluba darbības un inventāra atjaunošanas, kas kara gados stipri paputējis. Pēckara pirmās 'kluba
meistarsacīkstēs grieķu-romiešu cīņā meistarnosaukumu izcīna F. Bucholcs, bet svaru celšanā - F. Grauers, sasniedzot 9 paņēmienos 1547,5 mārc. (619 kg). Klubs ņem jo aktīvu dalību dažādu savienību dibināšanā, kā arī pašā savienības darbībā. 1921. g. klubam, pēc kluba biedra E. Reimaņa zīmējuma, izgatavo karogu, kas ir pirmais karogs kopš kluba nodibināšanas. Kluba vecie biedri jo cītīgi nododas treniņiem, kuri savas zināšanas neliedz arī klātnākušiem biedriem. Kluba krāsas jo sekmīgi aizstāv K. Vilciņš grieķu-romiešu cīņā, kas 1922. g. Latvijas meistarsacīkstēs pussmagā svarā izcīna meistarnosaukumu. Kara gados sistā rēta nav tik ātri sadziedējama, jo nāk klāt arvienu jaunas vajadzības. Ar 1923. g. par kluba priekšsēdi nāk inž. K. Grauers. Jāpārstrādā ir statūti, jo vecie statūti neatbilst vairs laika garam.
Kluba biedri Freibergs, K. Antipovs un K.Fridrichsons gūst jo teicamus panākumus svaru celšanā, uzstādot vairākus Latvijas rekordus. Ar 1924. g. klubs pāriet uz Cēsu ielu Nr. 43, kur sabija līdz 1986. g. šajā gadā klubs zaudē vienu no saviem enerģiskākiem darbiniekiem - 0. Edelmani. Jo patīkamu pārsteigumu klubam sagādā Meijera dāvinājums svaru cēlējiem - mūžīgi ceļojošā balva - sudraba svaru bumba, kurā iegravējams ikgadējais kluba meistars
svaru celšanā. 1924. g. Latvijas meistarsacīkstēs kluba 'biedri Kortlāns, Reichmans un J.Rudzīts izcīna meistarnosaukumus - pirmie divi svaru celšanā, bet J. Rudzīts grieķu-romiešu cīņā. Ar 1935. g. kluba priekšgalā atkal inž. K. Grauers. 1936. g. klulbs zaudē savu tēvu -T.Kanševski, kas ar savu entuziasmu aizrāvis sev līdz pārējos kluba biedrus....(Vilis Lācis. 1. RAK sekretārs)

1889.gada nogalē vienā no Rīgas cirka palīgtelpām sanāca pulciņš jaunekļu. Tie bija "vīri, kas sevī spēkus juta un vēlējās tos vēl vairāk vairot", tāpēc sāka pa vakariem vingrināties svaru bumbu celšanā un cīkstēšanās mākslā. Tie bija Hugo, Jegrafs un Osvalds Engelhardi, Aleksandrs Karnats, Ludvigs Krauze, Jēkabs Dzenis un citi. Vēl pēc gada censoņiem pievienojās R.Lāss, J.Zaks, O.Jēgers un A.Vaserionovs. Tā dzima ideja par smagās atlētikas kluba izveidošanu, kuram deva nosaukumu Rīgas Atlētu klubs (Rigaer Athletik-Club), kas vēlākos gados līdz ar citu atlētu klubu izveidošanos, tika norādīts kā pirmais atlētu klubs Rīgā.

Par savām mājām klubu uzskatīja ne tikai vietējie vācieši, kas cienīja fizisko kultūru, bet arī latvieši, kas izcēlās ar lielu spēku. Biedru vidū bija fenomenālais latvju atlēts - viens no stiprākajiem svaru bumbu cēlājiem pasaulē Jānis Krauze (1894-1919). Viņš bija arī Pēterburgas "Herkuless" kluba priekšnieka vietnieks un Fiziskās attīstības biedrības "Sanitas" biedrs.
1913.gada jūlijā jauneklis devās uz pasaules meistarsacīkstēm Breslavā (tag. Vroclava), kur sasniedza trešo labāko rezultātu smagsvaru vidū. Pirmā pasaules čempionātu medaļa Latvijas sporta vēsturē! Kaut arī zem Krievijas impērijas karoga. Tā paša gada vācu žurnāls "Athletik" rakstīja: "Krievijas pārstāvis Jānis Krauze izcēlās ar veiklību un korektu stāju. Šis jaunais un lieliski veidotais atlēts sajūsmināja visus ar savām saskaņotajām kustībām un fenomenālo spēku, kas bija jūtams katrā svara celšanas paņēmienā." Vairāku pasaules rekordu īpašniekam piederēja arī Krievijas meistara tituls no 1915.gada līdz 1917.gadam.
Pirmie 1912. gada olimpisko spēļu dalībnieki Stokholmā grieķu romiešu cīņā - Nikolajs Farnasts, Jānis Polis, Aleksandrs Miezīts bija šī kluba reprezentanti.
Otra izcila figūra 1. RAK - cīkstonis Jānis Polis (1893 - 1953) - Viskrievijas meistars (1913), uzvarētājs I Viskrievijas olimpiskajās sacīkstēs Kijevā 1913. gadā un sudraba medaļas ieguvējs otrajā olimpiādē 1914. gadā Rīgā. Baltijas guberņas meistars (1912, 1913).
1914. gada aprīlī 1. RAK rīkoja īpašu godināšanu saviem biedriem Jānim Krauzem un Jānim Polim - kluba spožākajām zvaigznēm. Jau pēc Pirmā pasaules kara J. Polis kā Latvijas valsts sportists startēja pasaules meistarsacīkstēs 1921. gadā Helsinkos un trīs gadus vēlāk savās otrajās olimpiskajās spēlēs Parīzē 1924. gadā, kur izcīnīja 5. - 7. vietu. 1926. gadā beidza amatiera gaitas un pārgāja profesionālajā cīņas sportā, kļūstot par Eiropas čempionu. Bija treneris sporta biedrībā "Krauze" un Latvijas valsts vienības treneris un vadītājs XI Olimpiādes spēlēs Berlīnē 1936. gadā.   ( Latvijas sporta muzejs )

Latvijas sporta vēsturē ar terminu "smagatlētika" 20. gs. Sākumā apzīmēja profesionāļu un amatieru svaru celšanu, grieķu-romiešu cīņu, amerikāņu-brīvo cīņu, angļu boksu, franču boksu, džiudžitsu un džudo. Smagatlētikas vēsture ietver šo sporta veidu attīstību, Latvijas iedzīvotāju pieredzi, mācīšanās metodikas, sporta veida tehnikas, treniņu rīkus, lietotos terminus, sportistu dienas režīmu, uzturu, sacensību noteikumus un citas raksturīgās īpatnības. Smagatlētika jo plaši tika izmantota zēnu un jauniešu vispusīgai fiziskajai attīstībai, sagatavošanai militārajam dienestam, kā arī topošo virsnieku un instruktoru apmācībā. Viens no laušanās veidiem (tā Latvijā dēvēja cīņas sporta veidus), ar kuru mūsu zemē līdz otrajam pasaules karam nodarbojās profesionāļi un amatieri, ir brīvā cīņa. Dažādos latviešu periodikas izdevumos šis cīņas veids tika apzīmēts ar terminiem catch-as-catch-can, brīvā jeb amerikāņu cīņa, brīvā cīņa, brīvstila cīņa. Latviešu konversācijas vārdnīcā (1939-1940) - catch as­ catch ­can (ķer kā vari) - angļu un amerikāņu brīvā cīņa, bet par brīvo cīņu vārdnīcas autori bija nosaukuši Šveices t.s. schwingen un suisse libre cīņu. Par brīvās cīņas dzimteni tiek uzskatīta Anglija. Jau 18. gs. tur eksistēja vairāki cīņas veidi ar saviem sacensību noteikumiem. Pazīstamākie no tiem nāca no Kamberlendas, Vestmorlendas, Lankašīras, Kornvalas un Devonšīras grāfistes. 19. gs. angļiem ieceļojot Amerikā, tur nokļūst arī angļu cīņas veidi. Tajā pašā laikā Eiropā bija vērojams profesionālās franču cīņas (tagad grieķu-romiešu cīņa) popularitātes periods. Franču cīņas čempionāti profesionāļiem notika galvenokārt cirkos. Cirku trupas un profesionālie cīkstoņi ceļoja pa pasauli, piedaloties cīņu čempionātos dažādās valstīs, arī Amerikā. Uz Ameriku laimes meklējumos devās cilvēki no daudzām Eiropas valstīm, tādējādi franču cīņu iepazina arī Amerikā. Saplūstot angļu nacionālajiem cīņas veidiem, franču cīņai un atsevišķu Ziemeļamerikas indiāņu cilšu (piemēram, irokēzu) cīņu tehnikām, izveidojās cīņas veids, kurš tika saukts par "catch as ­catch ­can". Šis cīņas veids tālāk attīstījās divos virzienos, proti, amatieriem un pro-fesionāļiem. Amatieru virziens Ziemeļamerikas koledžu un universitāšu studentu un sportistu amatieru vidū guva tik lielu popularitāti un plašu attīstību, ka šo cīņas sporta veidu iekļāva 1904. gada olimpiskajās spēlēs, kas notika ASV , Sentluisā. Cīņas norisinājās septiņās svaru kategorijās. Olimpiskā komiteja nodēvēja šo cīņas sporta veidu par brīvo cīņu (free style). Brīvā cīņa netika iekļauta 1912. gada olimpiskajās spēlēs. Profesionāļu catch ­as ­cacth ­can ­virziens attīstījās cirka vidē, kur mērķis bija ar šo cīņu piesaistīt, aizraut un izklaidēt publiku, lai gūtu pēc iespējas lielāku peļņu. Profesionāļu cīņas notika bez svara kategorijām. Pakāpeniski attīstoties abiem catch ­as ­cacth­ can virzieniem, tie atgriezās Eiropā, kur no 20. gs. 20. gadiem kļuva aizvien populārāki. 1898. gadā Krievijā iznāk barona Kistera sarakstītā pirmā grāmata krievu valodā, kas izklāsta brīvās cīņas paņēmienus un sacensību noteikumus. Savukārt jau 20. gs. sākumā Pēterburgā un Maskavā atsevišķi atlētikas pulciņi un klubi piedāvāja apmācīt brīvajā cīņā interesentus. 1889. gadā vairāki atlētiskā sporta cienītāji divreiz nedēļā, pa vakariem sanāca Rīgas Salamonska cirka palīgtelpās uz "stiprināšanos"- vingrināties svaru bumbu celšanā un cīkstēšanās mākslā. 1894.g.vietējo atlētisma entuziastu pulciņš jau pārtapa par Rīgas atlētu klubu. Tā biedru vidū dažādos laikos bija gan atlēti ar starptautisku sacensību pieredzi, gan tādi, kā slavenais operdziedātājs Ādolfs Kaktiņš. Kā liecina mūsdienu dziedāšanas meistaru komentāri, A.Kaktiņa aizraušanās ar atlētismu nebija nejauša - tā vistiešākajā veidā labvēlīgi ietekmēja viņa izcilos panākumus uz skatuves gan balss gan stājas ziņā. Daudzi kluba dalībnieki vēlāk kļuva par izciliem latviešu spēkavīriem un 19. gs. beigās uzstājās ceļojošo cirku arēnās Krievijā, un pirmie ievērojamākie panākumi tika gūti Krievijas amatieru čempionātos.

Krievijas impērijas pirmajos smagatlētikas čempionātos Pēterburgā godalgotajās vietās netrūkst latviešu:  Tā pirmajā čempionātā 1897.gadā trešo vietu franču cīņā izcīna Oļģerts Edelmanis, svaru celšanā visas trīs pirmās vietas latviešiem - Gvido Meijeram, Aleksandram Lāsam, Oļģertam Edelmanim. 1898.gada čempionātā Oļģerts Edelmanis svaru celšanā ir trešais. 1899.gada čempionātā (cīņa, bokss, svari) G.Meijers uzvar boksā un ir otrais svaru celšanā. 1900.gadā - G.Meijers uzvar boksā un ir otrais svaru celšanā. 1903.gadā trešais svaru celšanā ir Artūrs Elksnītis, 1904.gadā viņš ir trešais. 1906.gada čempionātā svaru celšanā uzvar Kārlis Mikulis. 1913.gada Viskrievijas olimpiādē franču cīņā uzvar  Jānis Polis un Voldemārs Šmidbergs, godalgotajās vietās arī Arnovics un Kļaviņš, svaru celšanā uzvar Jānis Krauze un Arturs Zedats.

1914.gada Viskrievijas olimpiādē Rīgā franču cīņā otrās vietas izcīna Jordāns, Lembergs, Plūme, Lapčinskis. Trešās vietas ieguva Miezītis, Vērsēns. Ceturtais - Sīpols. Svaru celšanā latvieši iegūst gandrīz visas medaļas - Šreiners, Osis, Melkerts, Neilands, Zariņš, Zēdats, Freibergs, Kļaviņš, Ozoliņš, Vītiņš, Krauze, Leskinovičs !

Šī paša gada čempionātā Pēterburgā 2.vieta cīņā Ķīlem, Uzvaras Krauzem un Ludvigam svaru celšanā, otrās vietas Neilandam un Bumbulim. 1915.gada čempionātā franču cīņā par čempionu kļūst Freibergs, 2.vietā Muskats un Ķīle, trešais ir Dzeguze. Svaru celšanā uzvar Neilands un Krauze, otrais ir Freibergs, trešās vietas Spārem, Sīpolam. 1916.gada Krievijas čempionātā franču cīņa uzvar Ronis, Jordāns. Svaru celšanā Neilands, Vapris, Krauze. Otrās vietas Grundmanim un Spārem, trešais Freibergs. Boksā uzvar Freibergs. 1917.gada čempionātā cīņā otrā vieta Ronim, trešā Muskatam un Indricānam. 1918.gadā par čempioniem franču cīņā kļūst Miezītis, Ronis, Freibergs, Normans, Hehts . Otrā vieta Sīpolam. Svaru celšanā uzvar Sīpols, Spāre, Freibergs, Suslavs. Smaguma mešanā - Spāre.  Lasot šos uzvārdus varam pārliecināties, cik vispusīgi bija tā laika atlēti. Vairums no viņiem piedalījās visās smagatlētikas disciplīnās - cīņā, svaru celšanā un mešanā, pat boksā.

Ivana Ļebedjeva cirkus cīkstoņu trupa Krievijā. Krievijas cirkus skolu izgāja arī krietns skaits Latvijas profesionālo cīkstoņu - Kristaps Veilands Šulcs, Klementijs Buļs, Kārlis Mikulis, Jānis Burgmeistars (Ivans Romanovs), Edmunds Blumbergs-Rasso, Kalve, Alfrēds Jordāns, Staņislavs Ozoliņš, Emīls Griķis, Jānis Spuļs, Jūlijs Cīrulis,  u.c.

19. gs. beigās sportošanai pievērsās arvien vairāk cilvēku visā pasaulē un Pjēra de Kubertēna popularizētā ideja par seno olimpisko spēļu atjaunošanu vainagojās ar Starptautiskās olimpiskās komitejas izveidošanu. Pirmās mūsdienu olimpiskās spēles notika 1896. gadā Atēnās. Olimpiskās kustības ideja atrada labvēlīgu augsni arī Latvijā. 1896.gadā Rīgas Atlētu klubs iegādājās pirmo cīņas paklāju, kurš bija 2.cm biezs un gatavots no jūras zālēm; sākotnēji cīņas treniņi un sacensības noritēja tieši uz grīdas (Interesanti, ka mūsdienu tuvcīņas speciālisti arī dod priekšroku treniņam uz grīdas, nevis paklāja). Sacensības notika pēc riņķa sistēmas, cīnoties katram ar katru, bez iedalījuma svara kategorijās un bez laika ierobežojuma, līdz tīrai uzvarai. Čempiona nosaukumu piešķīra tam, kam bija visvairāk uzvaru. 19. gs. otrā pusē Latvijā darbojās tuvu pie desmit dažādu vācu sporta biedrību (vingrotāju, strēlnieku, jahtmeņu, atlētu, airētāju, riteņbraucēju). Latviešiem un sevišķi jaunstrādniekiem iekļūšana tajās bija slēgta. 1891. gadā nodibinājās pirmā latviešu sporta organizācija Otrā Rīgas riteņbraucēju biedrība. Līdz karam tanī varēja nodarboties ar vairākiem sporta veidiem. Šīs organizācijas popularitāte latviešu vidū auga, un pakāpeniski nobrieda doma par tās pārdēvēšanu par Rīgas latviešu porta biedrību. lecienītākie sporta veidi apskatāmajā laikposmā bija riteņbraukšana, smagatlētika, vieglatlētika un futbols. Latvijas strādnieku līdzdalības sākumi organizētajā sporta dzīvē saistās galvenokārt ar smagatlētiku. Ar to toreiz saprata svarcelšanu, grieķu-romiešu cīņu, smagumu mešanu (25 kg), akmens grūšanu un virves vilkšanu. Rīgas darba jaunatni ar sportu nodarboties vilināja Alberta Salamonska cirkā organizētās izrādes. Cirks pārņēma smagatlētiku, boksu, cīņas veidus, šaušanu mērķī un laso mešanu. Sākumā te organizēja parastas smagatlētikas sacīkstes, kuras vēlāk teatralizēja. A. Salamonskis pēc 1894. gada cirkā ieviesa cīņas sportu. Salamonska cirkā jau no 1899. Gada sāka trenēties pirmie smagatlēti. 1900. gadā a/s "R. Mantels" mašīnbūves rūpnīcas strādnieki noorganizēja ap 30 cilvēku lielu svarcēlāju un cīkstoņu grupu. 1902. gadā, kad Rīgas cirkā notika viens no pirmajiem profesionālo cīkstoņu čempionātiem, šīs strādnieku sporta grupas pārstāvis Jānis Romanovs-Birģermeistars uzvarēja ievērojamos cīkstoņus profesionāļus Klozendo un Dikmani. 1902. gadā ar smagatlētiku Rīgā sāka nodarboties vēl viena latviešu grupa, kura bāzējās K. Savicka mucinieku darbnīcā. Sī grupa sākumā saucās "Herkuless", tad Rīgas privātatlētu klubs un beidzot Otrais Rīgas atlētu klubs. 1906. gadā nodibinājās sporta biedrība "Herakls". Kad pēc pāris gadiem to slēdza, liela daļa no smagatlētiem pārgāja uz riteņbraucēju biedrību "Marss". Sājā biedrībā izveidojās spēcīga smagatlētu sekcija. 1909. gadā Pārdaugavā darbību sāka Alekša Aberberga atlētu klubs un neilgu laiku darbojās Trešais Rīgas atlētu klubs.

1913.gada Rīgas čempionāta smagatlētikā un cīņā dalībnieki.
1.rindā no kreisās: Dunkulis, Šreiners, Ozols, Neilads
2.rindā: Jordāns, Kimrals, Ruks, Valdmanis, Krauze, Plūme, Lapčinskis, Melnbārdis
3.rindā: Cekuls, Lapčinskis, Panne, Mauriņš, Freibergs, Zvaigzne, Polis, Krūtainis, Zedats, Kristapovičs, Beirots
4.rindā: Arnovics, Rjabis, Plūme, Vērsēns, Malts, Ķīsītis, Dzeguze, Kalniņš, Vaitkevičs

2. Rīgas Atlētu Klubs

Daudz izcilu sportistu izauguši Rīgas otrajā atlētu klubā. 2. RAK rindās kādreiz bijuši tādi pazīstami vārdi, kā: pasaules rekordisti svaru celšanā -  Krauze un Alekss. Viskrievijas rekordisti - Krauze, Šreiners, Alekss, Tims un A. Lapčinskis. Viskrievijas meistari - Mikuls, Blumbergs un Krauze. Viskrievijas meistarsacīkstēs godalgotās vietas ieguva: Lucis, Veilands, V.Baltgalvis, E. Meijers, A. Lapčinskis, Šreiners, Zedacs, Jusefovičs un Bumbuls. Baltijas meistartitulus pirmskara gados ieguva: Blumbergs, Farnasts, Krauze, Meijers un A. Lapčinskis. Viskrievijas olimpiskās spēlēs grieķu-romiešu cīņā vietas ieguva sekojoši 2. RAK atlēti: J.Vērsēns, J. Jordāns, N. Lapčinskis, H. Dukuls un Sīpols. Baltijas meistartitulus gr.-rom. cīņā ieguva: A. Lapčinskis, J. Jordāns un J. Polis. Lielu slavu kā profesionāls lauzējs senos laikos guva 2. RAK biedrs Veilands, kas uz stājās zem vārda Šulcs. Viņa krūtis bagātīgi rotāja godalgas. Starp citu, Veilands izcīnīja arī greznu jostu, kas tolaik maksāja ne mazāk kā 500 zelta rubļus. Pirmā pasaules kara priekšvakarā 1914.g.6.-20.jūlijā Rīgā notika II Viskrievijas olimpiāde. Cīņas sportā no rīdziniekiem par II Viskrievijas uzvarētāju kļuva vidējā svara cīkstonis P.Jordāns. Pārējās svara kategorijās : Polis un Dunkals izcīnīja II Vietu, bet Muskats un Versēns -III vietu. 1914.gada profesionāļu pasaules čempionātā Pēterburgā grieķu-romiešu cīņā Jānis Burgmeistars (vēlāk startē ar vārdu Ivans Romanovs) kļūst par pirmo latvieti pasaules čempionu profesionāļiem.

Neraugoties uz kara apstākļiem, 1915.g. decembrī Maskavā notika Krievijas meistarsacīkstes cīņā, kurās piedalījās arī vairāki latviešu atlēti. No tiem labākos panākumus guva Freibergs, izcīnot pirmo vietu smagajā svarā, Muskats un Kile izcīnīja II vietu vidējā (pussmagajā) svarā. 1916.g. grupa latviešu sportistu Vītiņš, Ronis, Svilpe, Josts u.c. Petrogradā nodibināja sporta biedrību "Latvija", kuru uzskata par pirmsākumu vēlākajai atlētu vidū populārajai sporta biedrībai "Krauze". Biedrības biedrs A.Grundmanis kļuva par pimo psaules rekordistu - ar kreiso roku "uzskrūvēja" 222 mārciņas. Neatkarīgajā Latvijā sporta dzīve sāka atjaunoties 1919.g., pateicoties karavīru - sportistu rosībai. Mēģinājums piedalīties Antverpenes olimpiskajās spēlēs 1920.g. bija neveiksmīgs, jo Latvija nebija Olimpiskās komitejas locekle. 1922. g. nodibināja valsts sporta vadības augstāko orgānu - Latvijas sporta organizāciju apvienību (LSOA). Tajā pašā gadā izraudzīja ari Latvijas Olimpisko komiteju (LOK). 1936. g. LSOA vietā radīja Latvijas fiziskās kultūras un sporta komiteju (LFKSK). Līdz 1940. gadam bija reģistrētas 167 sporta biedrības ar nodaļām un 32 apvienotas sporta organizācijas. Lielākais bija Armijas Sporta klubs (ASK), tad vēl Latvijas Sporta biedrība (LSB), "Unions", Universitātes Sports (US), Jaunekļu Kristīgā savienība (YMCA-JKS). 1930.gadu otrajā pusē īpaši izcēlās sporta biedrība "Starts". Starptautiskā plāksnē Latvijai uzticēja vairāku meistarsacīkšu sarīkošanu, kas visas notika Rīgā: 1926. g. grieķu-romiešu cīņā,1937.g.- basketbolā, 1939.g.- ātrslidošanā. Sākot ar 1930. g., uz Ķīšezera notika Eiropas meistarsacīkstes ledusjahtu burāšanā. 1939. g. bija paredzētas arī Pasaules meistarsacīkstes svaru celšanā.

Nevar paiet garām arī cita divcīņas veida pirmsākumiem, jo viens no boksa aizsācējiem un pirmajiem čempioniem tolaik Krievijas impērijā bija latvietis. Boksa, kā atsevišķa sporta veida, popularitātes pieaugumu tā laika Krievijā un Latvijā saista ar Ernesta Lustallo, franču fiziskās audzināšanas speciālista darbību Pēterburgā. Viņš bija pirmais diplomētais fiziskās audzināšanas (jeb kā teiktu mūsdienās fitnesa) treneris Krievijā, turklāt arī paukošanas, franču un angļu boksa meistars. Daži no latviešu atlētiem izmantoja iespēju pie viņa iepazīties ar franču boksa "savate"  īpatnībām. To vidū bija arī tā laika boksa entuziasts Jānis Grāve ( Grāvis) (1872 - 1942).

Latvietis Jānis Grāve gandrīz visu mūžu nodzīvoja Pēterburgā, tāpēc dokumentos viņš bija ierakstīts kā Ivans Balcerovičs Grave. Interese par sportu puisim radās pagājušā gadsimta pirmajos gados, kad Jānis, lai kļūtu par īstu un stipru vīrieti, sāka ar hanteļu vingrošanu. Slavas gados viņš dažkārt ir cīnījies Rīgas Cirka ringā. Viesojoties Rīgā, nedaudz tika atsvaidzināta arī dzimtā valoda. Jāņa darbadiena pie Pēterburgas grāmatu tirgotāja ilga gandrīz 12 stundas. Šā iemesla dēļ viņš bieži vien nevarēja piedalīties sacensībās. Tomēr jaunais entuziasts iepazina aizvien jaunus sporta veidus - vieglatlētiku, slēpošanu, boksu, airēšanu. Tolaik, kad sporta sasniegumi vēl nebija tik augsti, šāds universālisms viņam ļāva sasniegt lieliskus rezultātus smagumu celšanā pat tad, kad neilgi pirms Pirmā pasaules kara Jānis jau pilnībā bija pievērsies boksam. Graves sasniegumi divu svarbumbu (katra svēra 220 mārciņu) celšanā vēl ilgi bija Krievijas rekordi Jāņa svara kategorijā (līdz 68 kg).  Jānis veiksmīgi izpaudās arī sporta organizatora darbā. Kad sportā bija aizvadīti tikai pirmie trīs gadi, viņš bez atalgojuma strādāja sporta biedrībā Kalev, kas apvienoja Pēterburgas igauņus, trenējot viņus boksā, vēlāk arī kikboksā. 1907. gadā Grave kopā ar smagatlētu un sporta funkcionāru Čaplinski nodibināja fiziskās kultūras biedrību Sanitas un kļuva par tās viceprezidentu. Boksera karjeru Jānis sāka, jau būdams ļoti labi fiziski sagatavots. Boksa lietas Pēterburgā tolaik kārtoja franču pasniedzējs Ernests Lustello. Taču viņš bija franču boksa - savatē - piekritējs, kur bija atļauts izdarīt sitienus ar kājām, kas savukārt klasiskajā angļu boksā bija tabu. Šo sporta veidu sāka dēvēt par franču boksu. Speciālisti savatē gan neparedzēja spožu nākotni. Tomēr kopš 1898. gada pēc Lustello iniciatīvas notika Krievijas čempionāti franču boksā, tiesa, pulcējot visai maz dalībnieku. Grave, izgājis Lustello skolu un apguvis savatē, tomēr nejutās gandarīts, jo vēlējās apgūt īsto - klasisko angļu boksu, kura popularitāte 20. gadsimta padsmitajos gados vētraini pieauga visā pasaulē. Angļu bokss sāka attīstīties arī Pēterburgā, Maskavā, Kijevā, Odesā, Harkovā un citās pilsētās. Trūkstot treneriem, sportisti šo boksu sāka apgūt pēc ārzemju mācību grāmatām. Šādos apstākļos Grave sāka cīņu pret franču boksa diktātu. Cīņu, kuras rezultātā savatē piekāpās angļu boksā. Grave patstāvīgi sāka pilnveidoties angļu boksā. Kad Pēterburgā parādījās kāds Hegesons, kurš esot Īslandes čempions, Jānis nešauboties nolēma ar viņu sacensties ringā, lai gan bija par 13,5 kilogramiem vieglāks. Zaudējot saliniekam, spītīgais latvietis pēc mēneša vēlējās ar viņu tikties revanša cīņā. Diemžēl atkal zaudējums, taču ļoti sīvā cīņā - 9:14 (izdarīto sitienu skaits).  Šīs neveiksmes Gravi pārliecināja, ka bez nopietna trenera palīdzības angļu boksā neko sasniegt nevarēs. Šādu lēmumu viņš jau bija pieņēmis agrāk, vēl strādājot Rikera grāmatnīcā, kur no niecīgās algas bija atlicinājis naudiņu nebaltai dienai. Vienlaikus viņš cītīgi mācījās angļu valodu. Tā kā Krievijai vēl nebija savu treneru, angļu boksu Jānis nolēma mācīties tā dzimtenē. Tāda iespēja radās tikai 1913. gada pavasarī, kad Grave iesēdās kuģī, lai dotos uz Londonu. Anglijas metropolē viņš devās uz kādu sporta žurnāla redakciju, lūdzot, lai viņam palīdz sameklēt labu, bet ne pārāk dārgu treneri. Gravem ieteica doties pie Anglijas vicečempiona Lamberta, kura vadībā Jānis izgāja veco un sūro angļu boksa skolu. Grave kļva par pirmo Krievijas bokseri, par kuru sāka rakstīt britu sporta žurnāli. Turklāt tonis bija ļoti labvēlīgs Piecās amatieru ringā aizvadītās cīņās Jānis bija guvis trīs uzvaras. 1913. gada rudenī Grave piedāvāja visiem Krievijas labākajiem bokseriem sacensties ar viņu ringā. Tā nebija latvieša vienīgā akcija. Pēc Londonas Gravi sāka atzīt par impērijas visaugstāko boksa autoritāti. Jānis drīz vien paplašināja savas darbības sfēru - sāka trenēt angļu boksā visus, kas vien to vēlējās, savā biedrībā Sanitas sarīkoja pirmo boksa turnīru junioriem, vienlaikos uzņemoties galvenā tiesneša pienākumus. Gravi jau uzskatīja par vienu no meistarīgākajiem bokseriem Krievijā, taču viņš negribēja iegūt stiprākā meistara slavu avansā. Par oficiālo čempionu jākļūstot godīgā ceļā, savu pārākumu apliecinot ringā. Tolaik tika izveidota Viskrievijas Smagatlētikas savienība (VSS). Savienības sastāvā ietilpa svarcelšana un cīņa kā atsevišķi sporta veidi, toties bija vēl jāpaiet diezgan ilgam laikam, lai šādu statusu iegūtu arī bokss. Tas tāpēc, ka boksa līmenis Krievijā bija krietni zemāks nekā cīņas sportā un svarbumbu celšanā. Redzot šīs nejēdzības un neizdarības, Grave sāka rīkoties pats. Un pirmais solis bija aicināt Krievijas labākos bokserus ar viņu sacensties. Šāds gājiens pārņemts no profesionāļiem, kad amerikānis Džons Sallivens pasludināja sevi par pasaules čempionu un tiem, kas par šādu lēmumu šaubījās, ieteica attiecības ar viņu noskaidrot ringā. Jānis visvairāk alka cīnīties ar Viskrievijas čempionu savatē amatieriem Eimeliusu. Taču vēlme nepiepildījās, jo Eimeliuss ar džentlmeņa korektumu divas nedēļas pirms gaidāmās cīņās Gravem aizsūtīja skaidrojošu vēstuli, motivējot atteikuma iemeslu. Šķiet, ka poručiks Eimeliuss nobijās no Graves panākumu sērijas Londonā. Tā nu iznāca, ka neatbrauca nedz poručiks, nedz Maskavas čempions Žukovs.  Tomēr Pēterburgas ringā izgāja daži vietējie meistari, kas nenobijās no latvieša dūrēm. Tie bija daudzpusējais sportists Koudelka, Stokholmas olimpisko spēļu dalībnieks peldēšanā Avksentjevs, kā arī par visnopietnāko Graves sāncensi uzskatītais rudmatainais milzis Luševs. Kā iecerēts, sacensības sākās 1913. gada 18. novembrī (pēc jaunā stila - 1. decembrī). Zāles iekārtojums bija primitīvs. Ringa balstu zāles grīdā nebija iespējams nostiprināt. Tāpēc klātesošie iežogojošās virves turēja ar rokām. Sīkāk par sacensībām komentārs no žurnāla Russkij sport: "Pirmajā dienā ringā aicināja Luševu un Gravi. Jānis, lai gan svēra tikai četrus pudus un desmit mārciņas (68 kg), visus pārsteidza ar teicamu boksēšanās tehniku un izturību. Luševs par 30 kilo smagāks (augums 190 cm, svars seši pudi), puisis ar fenomenālu spēku, bet neprecīzu sitienu un nepareizu elpošanu. Jau pirmā raunda sākumā milzis metās Jānim virsū, izdarot daudz, bet neprecīzu sitienu. Grave tikai smaidīja. Otrais raunds atkal sākas ar Luševa iniciatīvu. Viņš iedzen Gravi ringa stūrī, izdara piecus sešus sitienus, no kuriem latvietis izvairās, tūdaļ izdarot pretsitienu, un labais taisnais pārsit pretiniekam degunu. Likās jau, ka viss cauri. Tomēr trešo raundu rudais milzenis atkal sāka ar nepārdomātiem uzbrukumiem, kurus baltietis bez pūlēm neitralizēja. Sekoja Jāņa belziens pretiniekam pa vēderu, un Luševa mokas bija galā. Milzīgais ķermenis nogāzās uz ringa dēļiem, ka nograbēja vien. Tehniskais nokauts!"  Tā Jānis Grave kļuva par Krievijas pirmo absolūto čempionu angļu klasiskajā boksā. (Publikāciju sagatavojis Gatis ĶĪSIS ) Pēc 1917.g. strādā par boksa instruktoru Vseobuča strādnieku klubos un sporta funkcionāru.

Rīgas 1.atlētu kluba biedru grupa

Tā laika atlēti bija daudzpusīgi cīnītāji - viņi neaprobežojās ar sasniegumiem kādā vienā sporta veidā, nebaidījās no cīņām boksa ringā un uz cīkstoņu paklāja. Tādi kā Kārlis Vītiņš, Kārlis Freibergs, Teodors Sīpols vienlaicīgi sacentās boksā, cīņā un svaru celšanā. Jānis Spāre bija ne tikai slavens bokseris, bet arī spēcīgs svaru cēlājs, vieglatlēts un riteņbraucējs. Jānis Grāve startēja vieglatlētikā, slēpošanā, boksā, airēšanā. Pat vēlāk, jau Latvijas valsts laikā, kad sportā sāka gūt virsroku šaura specializācija, vecie meistari šo atlētisma tradīciju turpināja. Tā Roberts Plūme bija 1922-1925 g. Latvijas čempions riteņbraukšanā, slēpošanā, boksā, pieccīņā. Tāpēc šajā mājaslapā atradīsi arī uzvārdus, kurus plašāk pazīstam kā citu sporta veidu slavas kaldinātājus.

Latviešu strēlnieki Krievijā - aktīvi smagatlētikas sacensību dalībnieki 1917 - 1918 gadā

1918.g.14.-17.martā Maskavā notika 23.Krievijas čempionāts, kurā piedalījās arī vairums kara ceļos uz Krieviju aizkļuvušo latviešu strēlnieku. Čempionāta programmā tradicionāli tika pārstāvēti tādi sporta veidi, kā grieķu-romiešu cīņa, angļu bokss un svaru bumbu celšana. Zīmīgi, ka lielāko daļu godalgoto vietu izcīnīja latviešu atlēti. To skaitā Aleksandrs Miezītis viens no visdedzīgākajiem boksa popularizētājiem tajā laikā, izcīnīja spožas uzvaras un ieguva pirmās vietas grieķu-romiešu cīņā un angļu boksā.

Stāv no kreisās: Kārlis Freibergs, Jānis Krauze, Alfrēds Neilands, sēž - Voldemārs Cekuls, kluba "Herakls" (1906.g.) vadītājs, vēlāk Fiziskās audzināšanas institūta direktors.

Jāatzīmē, ka tajā laikā vairāki atlēti aktīvi interesējās arī par austrumu cīņas veidiem, tādiem, kā džitsu. Tas sporta cīnītājiem deva iespēju pilnveidoties arī kaujas mākslā (tuvcīņā). Aleksandrs Miezītis bija viens no pazīstamākajiem šīs mākslas popularizētājiem Latvijā. 1935.gadā Rīgā viņš nodibināja džitsu klubu un II Pasaules kara laikā vadīja fiziskās audzināšanas un tuvcīņas nodarbības Latviešu Leģiona instruktoru un vada komandieru skolā (Bolderājā). Visvaldis Lācis (mūsdienās pazīstamais publicists, 9. un 10. Saeimas deputāts), kurš tolaik mācījās šajā skolā, 80.gadu beigās man pastāstīja:".. Miezītis, maza auguma ņiprs vīrs, mums karavīriem demonstrēja džitsu cīņas mākslu, gāžot gar zemi kā pelavmaisus augumā par sevi krietni raženākus tēvaiņus..".

Latvijas cīkstoņi un smagatlēti vairākkārt kļuva arī par atlētiskāko ķermeņu konkursu uzvarētājiem. Izcilais cirka cīkstonis Kristaps Veilands-Šulcs 1912 un 1913 gadā tika atzīts par starptautikā atlētisma konkursa "Misters Eiropa" uzvarētāju. Viņa trūcīgi ģērbtās fotogrāfijas tolaik atradās daudzu dāmu slepenajās lādītēs...  Līdzīgos atlētisma konkursos par uzvarētāju vairākkārt tika atzīts arī Klemenss Buls. Abi izcilie cīkstoņu savus slavas gadus piedzīvoja cīnoties uz Krievijas paklājiem.

Pēc I pasaules kara Latvijas spēkavīru sportā vēl ietilpa svara celšana, grieķu-romiešu cīņa, bokss, smaguma(25.kg) mešana, akmens grūšana un virves vilkšana. Pēc Latvijas smagatlētikas savienības izveidošanas (1921.g.), tās paspārnē palika svarcelšanas, cīņas sporta un boksa sekcijas. 1921. gada 28. jūnijā notika Latvijas Smagatlētikas savienības (LSS) dibināšanas sapulce, bet tā reģistrēta 1923. gada 11. aprīlī. LSS pārzināja svarcelšanu, laušanos, boksu, tauvas vilkšanu un akmens grūšanu. Starptautiskajā organizācijā Latvijas Smagatlētikas savienību uzņēma 1921. gada 5.- 8. novembrī Helsinkos (Somijā), laikā kad notika Pasaules meistarsacīkstes grieķu romiešu cīņā un arī Starptautiskās Smagatlētikas savienības (FILA) kongress. Kongresā Latviju pārstāvēja Jānis Polis (1893 - 1953) un Rūdolfs Ronis (1897 -1970), kas bija arī šo sacensību dalībnieki. Kā zināms, ar laiku arī šie sporta veidi kļuva patstāvīgi. Tā laika Eiropas atlētu vidū latviešu cīnītājus labi pazina un augstu vērtēja, tāpēc 20. gs. 20. gados Latvijai vairākkārt tika uzticēta starptautisku čempionātu rīkošana. Gan grieķu-romiešu , gan boksa cīņas parasti notika Salamonska cirka arēnā Rīgā. Daudzu latviešu cīnītāju vairākkārtējās spožās uzvaras nesa Latvijas vārdu pasaulē. Pazīstamākie no viņiem: Mārtiņš Žagars, Alfrēds Jordāns, Kārlis Mikulis, Jānis Rozentāls, Augusts Hehts, Jānis Svilpe, Kristaps Veilands-Šulcs, Jānis Martinsons, Ādolfs Ruciņš, Emīls Griķis, Jānis Krūmiņš, Paulis Lutss, Mihelsons, Putrings, Jūliuss Pule, Eduards Šloss, Kārlis Vītiņš, Edmunds Blumbergs-Rasso, Klemenss Buļs, Jānis Spuļs, Aleksandrs Miezītis, Valgals Vladimirs, Jānis Spāre, Jānis Grāve, Kārlis Freibergs, Jānis Polis, Jānis Leskinovičs, Rūdolfs Ronis, Jānis Kavals, Edvīns Bietags,  Krišjānis Kundziņš un Alberts Zvejnieks. Dzīvojot Maskavā 1918.g. cīņas sacensībās piedalās arī mūsu izcilais svarcēlājs Jānis Krauze.

Viņu sasniegumi radīja labvēlīgus apstākļus cīņas sporta attīstībai Latvijas neatkarības laikā, kad nostiprinājās latviešu cīnītāju skolas tradīcija. Daudzi no viņiem bija izgājuši cauri Krievijas pilsoņkara un Latvijas brīvības cīņu ugunīm. Šajā sakarā nevar neminēt interesantu faktu: 1938.gada 14.augustā, atklājot Balvos pieminekli Latgales partizānu pulka karavīriem (tautā saukto "Staņislavu"), ģenerālis Jānis Balodis īpaši uzrunāja Balvu apkārtnes spēkavīru, Latvijā un Rietumeiropā pazīstamo bokseri Vili Klesbergu, kuru tēlnieks izraudzījis par pieminekļa prototipu. II Pasaules kara notikumi cīņas sporta cienītāju rindās iecirta lielus robus. Tomēr tie, kas izdzīvoja, turpināja darboties arī pēc kara. Vairāku neatkarības laika meistaru uzvārdi bija labi pazīstami sporta cienītājiem arī pēckara Latvijā. Cīkstoņi cieta padomju varas represijās, tika izsūtīti. Gulaga nometnēs gāja bojā Aleksandrs Miezītis, Jānis Arvīds Kavals, represijās cieta Pauls Budovskis u.c. Lai neciestu represijās daudzi emigrēja - piem. uz Austrāliju Viktors Andrejs, Purviņš un Puriņš (Melburna), Alberts Krievs (Sidneja), Jānis Rudzītis (Balarata), uz Berlīni Lapčinskis, Grīnbergs, Baltgalvis, uz Venecuēlu 1944.gadā Pāvels Atars. Pāvels Atars 1954.gadā kļūst par Venecuēlas čempionu šahā, visa ģimene organizē latviešu gambīta korespondences turnīrus.

Pirmie latviešu grieķu-romiešu cīņas meistari, kas piedalījās olimpiādē, bija Jānis Polis (smagsvars),  Aleksandrs Miezītis (spalvas svars) un Nikolajs Fārnasts. Viņi Stokholmā 1912. gadā startēja Krievijas komandas sastāvā, bet jau pavisam drīz, pēc 1. pasaules kara, neatkarīgajā Latvijā par sevi un savu valsti lika runāt Rūdolfs Ronis. 1921. gada pasaules meistarsacīkstēs Helsinkos viņš bija otrais labākais vieglajā svarā.

Biedrības " Krauze" rīkoto starptautisko scensību dalībnieki un organizatori 1923.g. Centrā 1. - T.Kančevskis - smagatlētikas savienības valdes priekšsēdētājs,2. - Paulockis - smagatlētikas valdes pr. biedrs, biedrības "Krauze" Rīgas priekšnieks, 3. - Josts - smagatlētikas sav. un "Krauze" sekretārs.

Pirmās oficiālās sacensības Latvijā notiek 1920.gadā - tās ir  Latvijas Olimpiskās sacīkstes, kas turpmāk notiek ik pēc aptuveni četriem gadiem. Pirmais Latvijas čempionāts grieķu romiešu cīņā notiek 1922.gadā Rīgā. Čempionāti turpmāk notiek 6 vai 7 svaru kategorijās - gaiļa svarā, spalvas svarā, vieglajā svarā, vidējā svarā, pussmagajā svarā, smagajā svarā un absolūtajā kategorijā.  Līdz pat 1940 gadam parasti tie ir 56; 61; 66; 72; 79; 87 un  87+ kilogrami.

1925.gada Latvijas grieķu romiešu cīņas čempionāta dalībnieki

1922.gada 23.aprīlī tiek dibināta Latvijas Olimpiskā komiteja. Jau 1924. gadā Parīzes olimpiādē latvieši startēja savā komandā, visās sešās svara kategorijās. Latviešu spēkavīrus pazina, tāpēc 20. gs. 20. gados Latvijai vairākkārt tika uzticēta starptautisku čempionātu rīkošana. Cīņas notika Salamonska cirka arēnā Rīgā, piedaloties vairāk nekā 10 Eiropas valstu pārstāvjiem.

Starp Eiropas stiprākajiem savulaik bija arī vidsvars Jānis Kavals (3. vieta Prāgā 1931. gadā), smagsvars Alberts Zvejnieks (3. vieta Romā 1934. gadā un Kopenhāgenā 1935. gadā), vidsvars Georgs Ozoliņš (2. vieta Oslo 1939. gadā).

1925.gada Latvijas meistarsacīkšu grieķu romiešu cīņā rezultāti ( "Sporta žurnāls" Nr.8 1925.g.)

"Laušanās, jeb oficiāli: grieķu - romiešu cīņa, ap 19. un 20. gadsimta miju Rīgā bija īpaši iecienīta un populāra publikas vidū. Cīkstoņu lauztiņus cirka trupās gan varēja vērot jau kopš 19. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, taču parasti tiem toreiz bija vairāk izrādes, nekā sacensības raksturs. Kaut kas sportiski nopietns sākās pēc 1889. gada, kad Alberts Salamonskis netālu no Rīgas stacijas uzcēla pastāvīgu cirka ēku (pirms tam cirka izrādes risinājās pārvietojamās teltīs). Salamonska cirkā pulcējās smagatlētiku alkstoši jaunieši, kuri nodibināja Rīgas atlētikas klubu - lauzējiem un svaru cilātājiem. No senām fotogrāfijām uz mums raugās vīri, kuri ir acīm redzot gandarīti un lepni par savu izcilo muskulatūru...

Sporta biedrībā "Marss",   smagatlētikas sekcijā, meistarību apguva Alfrēds Neilands. Valgā dzimušais svarcēlājs 1913. gadā uzstādīja piecus Krievijas impērijas rekordus. Pēc kara viņš divās olimpiskajās spēlēs - 1920. gadā Amsterdamā un 1924. gadā Parīzē - izcīnīja pa zelta medaļai. Būtu Alfrēds palicis uz dzīvi Rīgā, nebūtu mums līdz latviešu pirmajam olimpiskajam zeltam jāgaida 1956. gads un Ineses Jaunzemes šķēps. Taču kara vētras Neilandu aiznesa uz Igauniju, par kuras pilsoni viņš tad arī kļuva pēc kara...

Rīgas cīkstoņi bija gana populāri un panākumiem bagāti Krievijā, lai ar viņiem rēķinātos, komplektējot komandu uz Stokholmas olimpiskajām spēlēm 1912. gadā. 11 lauzēju vidū bija trīs mūsējie. Diemžēl pirmie kucēni apslīka: pa visiem tikai viena uzvara, kuru izcīnīja pavisam jauniņais, deviņpadsmitgadīgais Jānis Polis. Tomēr Jānim visi galvenie panākumi vēl bija gaidāmi. Tāpat, kā lielākais zaudējums... Pirmajos pēckara gados smagatlētu popularitāte nemazinājās, spēks un izveicība grūtībās tika godā celti. Tāpēc nav brīnums, ka Latvijas delegācijas lielu daļu 1924. gadā Parīzē veidoja tieši viņi - no 25 sportistiem 12 bija muskuļotie vīri. Seši cīkstoņi. Viņu vidū Jānis Polis ar Stokholmas pieredzi, tobrīd četrkārtējs Latvijas meistars, Krievijas čempions 1913. gadā, Viskrievijas olimpisko sacīkšu uzvarētājs 1913. gadā, Baltijas meistars 1912. un 1913. gadā, utt. Otrs līderis bija Rūdolfs Ronis, 1921. gada pasaules vicečempions, trīskārtējs Latvijas meistars. Ar cīkstoņiem un svarcēlājiem (Kārlis Leilands - otrā vieta 1922. gada pasaules meistarsacīkstēs) saistījās mājāspalicēju vislabākās cerības, un turpmākie notikumi rādīja, cik tās bija pamatotas.

1926.gada Eiropas čempionāts grieķu-romiešu cīņā Rīgā - daļa organizatoru, pārstāvju un sportistu

1926. gada 4. septembrī, Rīgā tika atklāts Eiropas čempionāts grieķu-romiešu cīņā. Latvijas galvaspilsētai bija tas gods uzņemt Eiropas stiprākos cīkstoņus, kuri noskaidroja meistara jeb čempiona titula ieguvējus sešās svara kategorijās. Atklāšanas ceremonija norisinājās Salamonska cirkā (tag. Rīgas cirks), Merķeļa ielā 4. Kā ziņoja avīzes "Latvis" korespondents, atklāšanas parādē piedalījās 35 atlēti no septiņām valstīm. Bija pārstāvētas Čehoslovākija, Dānija, Igaunija, Ungārija, Vācija, Zviedrija un, protams, sacīkšu rīkotājvalsts Latvija. "Dalībnieki iznāca parādē paceltu labo roku un nostājās lokveidīgi. Tad ar gadījumam piemērotu svinīgu runu, pirms latviešu, vēlāk angļu valodā, uzstājās olimpiskās komitejas priekšs. J. Dikmaņa kgs, " ziņoja laikraksts "Latvis". Pēc Latvijas Olimpiskās komitejas prezidenta Jāņa Dikmaņa uzrunas tika atskaņota Latvijas himna, un tad skatītājiem "stādīja priekšā" visus Eiropas meistarsacīkšu dalībniekus. Sacīkstes norisinājās turpat - Salamonska cirka arēnā. Četras dienas, 4.-7. septembrī rīdzinieki un galvaspilsētas viesi varēja baudīt augsta līmeņa sacensības grieķu-romiešu cīņā. Sešus čempionu titulus dažādās svara kategorijās sadalīja Vācijas, Zviedrijas, Dānijas un Igaunijas cīkstoņi. Zviedri un vācieši izcīnīja pat pa diviem tituliem. Šoreiz Latvijas pārstāvjiem augstāk par 4. vietu aizcīnīties neizdevās.

1932.gada čempionāta dalībnieku grupa. 1.rindā no kreisās: A.Zvejnieks, A.Baumanis, J.Kavals, P.Atars, Skopāns, K.Kundziņš, J.Beinarovičs

Igauņu "Kalev" un Latvijas "Krauze" mačsacīkstes 1932.gadā. Pirmajā rindā no kreisās: Šteinbergs, Kundziņš, Mucenieks, Fromhods, Millers, Atars. Trešajā rindā: Kulisaars, Lohmus, Bietags, Luiga, Sepsivars, Ķīsis, Puuseps, Budovskis.

Biedrības "Strādnieku Sports un Sargs" (SSS) cīkstoņi. Foto no E.Avotiņa mazmeitas Leldes Purviņas ģimenes arhīva.

Latvijas profesionālie cīkstoņi Jānis (Ivans) Spuļs, Klemenss Buļs, Kristaps Veilands-Šulcs, kas Krievijā bija ieguvuši lielu popularitāti, līdz pirmajam pasaules karam dažkārt piedalījās arī brīvās cīņas čempionātos, kuru dalībnieki pārstāvēja savus, piemēram, Azerbaidžānas, Armēnijas un Gruzijas nacionālo cīņu veidus, kam bija daudz kopēja ar starptautiskās brīvās cīņas tehniku. Trīdesmitajos gados arvien biežāk aktualizējas jautājums par brīvās cīņas attīstīšanu Latvijā. Dažādos turnīros Igaunijā, Somijā, Zviedrijā to jau bija izmēģinājuši arī Bietags, Smiltēns, Kundziņš, Mucenieks. Par galveno padomdevēju un potenciālo treneri trīsdesmito gadu nogalē tiek uzskatīts Jānis Polis, kurš pats šo cīņas stilu apguvis Amerikā.

" Pārējie trīs Latvijas cīkstoņi: Alberts Krievs, Jānis Rudzītis un Kārlis Vilciņš 1924. gadā Parīzē startēja un finišēja bez nopietnām cerībām. Cīkstoņiem savu olimpisko centienu vainagošanai bija jāsagaida 1936. gads, kad beidzot Berlīnē sudraba medaļu izcīnīja rūjienietis Edvīns Bietags. Bet tad jau bija pienācis lauzēju piekāpšanās laiks, popularitātes priekšplānā strauji izvirzījās sporta spēles: futbols, hokejs, un it īpaši basketbols, kurā latvieši nule bija kļuvuši par pirmajiem Eiropas meistariem. Vienalga, olimpiskās bronzas medaļas turpmākajos gados izcīnīja džudo cīkstoņi Aleksandrs Jackēvičs, Vsevolods Zeļonijs, kā arī Austrālijas latvietis Teodors Boronovskis." (tā rakstīja  I.Ošiņš - Sporta avīze) .

Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados profesionāļu čempionātus Rīgas Salamonska cirkū organizē tā direktors un galvenais tiesnesis Eduards Šloss-Knostenbergs.  ( 1886.g.  - 09.06.1937.g.) Dzimis Lugažu pagastā, zemtura ģimenē. Pēc Valkas pilsētas skolas beigšanas strādā valsts iestādēs. 1906.g. piedzīvo vajāšanu par piedalīšanos revolucionārajos notikumos un bēgot no Orlova soda ekspedīcijas dodas uz Ņižnij-Novgorodu un dibina sporta klubu "Russkije sokoli". 1907.g. iestājas Ņižnij-Novgorodas atlētu klubā "Sokol" un sāk sportista gaitas. Ar 1909.g. debitē profesionēlo cirkus cīkstoņu sacensībās. Izcīnījis uzvaras Krievijas cīņu čempionātos. Popularitāti gūst Pievolgas guberņās, Sibīrijā. Gūtās traumas, lūzumi vēlāk liek sevi manīt. Jau 1913.g. piedalās cīņu čempionāta organizēšanā. Šīs iemaņas un pazīšanās ļauj 1916.g. sākt Rīgā organizēt regulārus cīņu čempionātus. Kopā viņš Salomonska cirkū organizējis 10 cīņu čempionātus. Apglabāts Meža kapos. Rīgas Salamonska, Liepājas un Daugavpils cirkos notiekošajos čempionātos Latviju pārstāv Jānis Leskinovičs, Jānis Polis, Ducmanis, Lielkājis, Balgalvis, Krūmiņš, Martinsons, Jūlijs Rolands, Emīls Griķis, Kļaviņš, Pētersons, Sprincis, Mūrnieks, Balodis, Vanags, Vilciņš, Jēkabsons, Miķelsons, Grīnbergs, Augusts Rogenbaums, Kārlis Freibergs, Francis Rūsa, Ēriks Kristapovičs, Pēteris Simsons, Fricis Blumbergs (Edmunds Rasso), Teodors Sīpols, Alfrēds Jordāns, Staņislavs Ozoliņš, Rūdolfs Ronis, Valentīns Segliņš, Ansis Vilnis, Vladimirs Valgals, Veilands-Šulcs u.c. Amatieros un profesionāļos gūtā pieredze daļai no viņiem vēlāk ļauj gūt panākumus arī starptautiskos turnīros ārpus Latvijas. Cīkstoņu peļņa ir dažāda - vietējie cīkstoņi-iesācēji saņem mēnesī sākot no 15 Ls , bet ārzemju zvaigznes līdz pat 2000 Ls. Arī pašam Šlosam ikgadējie cīņu čempionāti nodrošināja krietnu peļņu. Vasarās cīkstoņi dodas "viesizrādes" uz dažādām Latvijas vietām, lai dažādos saviesīgos tautas pasākumos, sporta un ugunsdzēsēju svētkos, demonstrētu paraugcīņas.

Katru gadu aprīlī Salamonska cirka dzīve pārvērtās, un ap to izvērtās pamatīga ažiotāža - sākās starptautiskais grieķu-romiešu cīņu čempionāts. Pirmo spēkavīru pulciņu Rīgā 19. gadsimta beigās esot nodibinājis jau Trofims Meiers. Tolaik dažādi cīņu veidi tika demonstrēti Berlīnē, Parīzē un Pēterburgā. Arī Salamonskis ieviesa cīņas sportu Rīgas cirka programmā. Sākumā sacensībām bija izteikti akadēmisks raksturs, vēlāk tās tika teatralizētas. Čempionāti pārņēma jauniešu prātus - pat Tīreļpurvā kauju starplaikos latviešu strēlnieki esot organizējuši sacensības blindāžu tuvumā. Čempionāti turpinājās arī 20.-30. gados. Vieta ložā maksāja 3 latus un 50 santīmums, balkonā - pusotru latu, bet galerijā - 50 santīmus. Čempionātā parasti piedalījās vismaz divpadsmit dažādu valstu cīkstoņi, tāpēc sacensības ilga astoņas nedēļas, un tās organizēja, vadīja un tiesāja Eduards Šloss-Knostenbergs, vidēja auguma vīrs vecumā ap sešdesmit gadiem. Visu gadu viņš sarakstījās ar pasaules slavenākajiem cīkstoņiem, un viņi tiešām brauca uz Rīgu. "Vakari iesākās ar cīkstoņu parādi un prezentāciju, un jau tad publika, kuras nekad netrūka, uz katru Šlosa nosaukto vārdu reaģēja vai nu ar aplausiem, vai svilpieniem un dobju rēkoņu," atceras Johansons. "Cīkstoņi iedalījās noteiktos, skaidri atšķiramos tipos. Tur redzēja skaisto, proporcionālo, solido austrieti Štekeru - dāmu favorītu, kas arī aizgāja bojā nevis aiz kļūmes smagajā atlēta karjerā, bet gan kādas nelaimīgas mīlētājas noindēts; tur bija vijīgais un izmanīgais krievs Čehurins; melnu vilnu apaugušais, nesamērīgi resnais - laikam čehs - Karšs; pie kura uzdevumiem piederēja savus pretiniekus dauzīt un minūtēm ilgi mocīt dubultnelsonā. Parāde kulminēja brīdī, kad Šloss, balsi dramatiski kāpinādams, sauca: "Pasaules čempions - Jānis - Leskinovičs!" No latviešiem bez Lielā Jāņa, Leskinoviča, šajos čempionātos vēl labus panākumus guva arī Mazais Jānis - Polis. Interesentu pievilināšanai kalpoja arī kāds īsti spēcīgs čempions, kas slēpās aiz melnas vai zilas maskas, kuru noņēma pēc tam, kad viņu kāds galu galā uzvarēja. Ja mūsdienās sporta fanu kalendārs nav iedomājams bez hokeja pavasara, tad pirms simt gadiem latvieši tikpat aktīvi dīdījās, gaidot grieķu-romiešu cīņas čempionātu. Katru gadu tas sākās aprīlī un neļāva Rīgas sabiedrībai atslābt veselas sešas nedēļas. Norises vieta - Rīgas cirks jeb kā to devēja pirms simt gadiem - Salamonska cirks. Tā laika nosaukuma vaininieks bija zirgu dresētājs Alberts Salamonskis, kurš 19. gs beigās ar saviem priekšnesumiem sapelnīja pietiekoši, lai pasūtītu cirka ēku tagadējā Merķeļa ielā. Salamonskis uzcēla Rīgas cirku, bet Eduards Šloss-Knostnebergs - laušanās sportu. Šis apsviedīgais latviešu šovmenis bija grieķu-romiešu cīņu organizētājs un galvenais tiesnesis. Bez viņa laušanās Rīgā nekad nebūtu kļuvusi par to šaujampulvera mucu, kas gadu no gada apdullināja plašas galvaspilsētas aprindas un ko savos atmiņu stāstos rīdzinieki piemin vēl šodien. Šloss, vidēja auguma vīrs pēc 60, jaunībā bija veiksmīgs cīkstonis gan mājās, gan ārzemju arēnās. Pirmā pasaules kara gados pats sāka rīkot čempionātus, un izrādījās, ka var itin labi nopelnīt - naudu visam gadam varēja sastrādāt vienā pavasarī. Jāsaka, ka te lielu lomu spēlēja Šlosa izcilās pasākumu vadītāja dotības - laušanās cirkā bez viņa krāšņās uzstāšanās, gan iepazīstinot publiku ar cīkstoņiem, gan ar svilpi mutē tiesājot cīņas, vienkārši nebija iedomājama.

Par šovu tik tiešām nevarēja žēloties. Visu gadu Šloss nenoguris sarakstījās ar slaveniem stipriniekiem, aicinādams tos uz Rīgu. Tad nu čempionātā varēja palikt vai akls, veroties uz visu šo grieķu‑romiešu cīņas spozmi. Cīkstoņi no visas pasaules! Un ne jau kaut kādi sētas maču uzvarētāji. Visi bija slaveni čempioni. Pilsētā gan runāja, ka daži svešzemju sportisti tālāk par Rīgu nebija bijuši. Tas gan aizmirsās, kad arēnā iznāca Šloss, tērpies smokingā un spodrās lakādas kurpēs, un nodārdināja savu ierasto "Parrrāde Aļļē!", tā atklājot čempionātu. Tam it kā vajadzēja skanēt franciski, jo galu galā čempionāts bija starptautisks. Bet vai svarīgi, kā runā franči? Par smalkajiem izrunas sīkumiem visiem bija nospļauties, jo arēnā tūlīt arī ienāca laušanās pasaules zvaigznes. Vienā rindā, vīrs aiz vīra, milzīgi muskuļoti stāvi. Skats kā Olimpa kalnā. Turklāt vēl ar medaļām apkārti un meistaru goda lentām visās iespējamās krāsās - no pleca uz leju, vienā sānā un virs gurna sasietas mezglā. Tās rotāja uzraksti dažnedažādās valodās, bet visas kā viena vēstīja par sava īpašnieka panākumiem: ieguvis čempiona titulu tādā un tādā gadā tādā un tādā svešzemju pilsētā. Apsoļojuši arēnai, cīkstoņi nostājās lokā. Viņu vidū - Šloss -, kurš vienu pēc otra izsauca spēka vīru vārdus: "Eiropas čempions Gerhards Karšs, Silēzija. Pasaules čempions Hans Kavans, Austrija. Haims Vildmans, stiprākais žīds pasaulē. Redžinalds Siki, Āfrika, nēģeris. Barons Štekers, dāmu mīlulis, Polija." Bija, protams, arī pieticīgāki pieteikumi, kā: "Amatieru čempions Jānis Polis, Latvija. Stiprākais cilvēks Rīgā - Kārlis Balgalvis!" Bet visi tā vai citādi skaitījās augstākā līmeņa atlēti!

Varētu padomāt, nu vai tad vienam čempionātam vajadzīgs pusotrs mēnesis. Mūsdienās pat olimpiskajās spēlēs labākos noskaidro īsākā laikā. Un turklāt entajās disciplīnās! Protams, uzvarētāju varētu kronēt krietni vien ātrāk, taču tas nozīmētu arī krietni vien liesākus kases ieņēmumus. Tāpēc it sevišķi labāko un skatītāju mīļāko cīkstoņu starpā ar vienu cīņu nepietika. Pirms kaušanas vajadzēja kārtīgi nobarot! Ja beigsies jau vienā vakarā, nāksies taču zaudēt daļu publikas. Šloss to labi apzinājās, tāpēc bieži vien tādas cīņas noslēdzās ar iepriekš ieplānotu neizšķirtu, kas nozīmēja, ka cīkstoņiem bija jātiekas vēlreiz. Un vēlreiz. Un vēlreiz... Tika rīkotas izšķirošās, galīgi izšķirošās, revanša un noteikti izšķirošās cīņas. Nu kā gan tu negribēsi redzēt galēji, noteikti, negrozāmi, neapšaubāmi, neapelējami izšķirošo cīņu? Cik tad ilgi šo visu varēja vilkt garumā? To, protams, noteica kases rādītāji. Turklāt cīņu raksturs bija sulīga augsne iestudējumiem - par uzvarētu atzina to, kuru pretinieks noguldīja uz pleciem. Ja 2-3 sekundēs paklājam piespiestais nevarēja piecelties, viņš bija zaudējis. Te nu Šloss spēlējās gan ar sekundēm, gan centimetriem. Ja skatītāji, manot tiesneša šķietamo aklumu (kurā sporta veidā gan tas nav piedzīvots), jau neapmierināti auroja, ka kāds no nosvīdušajiem vīriem esot nolauzts bez maz jau vakar, un lamāja Šlosu par nolaidību, arbitrs nesteidzīgi piegāja pie cīkstoņa-zaudētāja, pabāza viņam zem pleca pirkstu un paziņoja: "Nav nolauzts, tepat vesels veršoks (apm. 5 cm) vēl jānolauž." Uzvarēts bija arī tas, kurš dažādu iemeslu dēļ padevās. Te nu varēja inscenēt pēc sirds patikas: vienmēr atradās cīkstoņi, kuri bija ar mieru par labu samaksu padoties, strīdēties ar tiesnešiem, klaji neievērot noteikumus, tēlot bailīgos un pārspīlēti pašpārliecinātos.

Katru vakaru tika ieplānots kāds neizšķirts, kāds netīrāku cīkstoņu duelis, kāds publikas mīluļu pāris, kas cīnījās kā īsti džentlmeņi utt.... Vārdu sakot skatītāji jau zināja, uz ko nāk. Arī cīkstoņu buķete vienmēr raibu raibā - katra gaumei. Čempionāta dalībnieku vidū vajadzēja būt vismaz vienam dāmu favorītam, vienam cēlsirdīgam un vīrišķīgam varonim, vienam primitīvam mežonim, nervozam skandālistam, spēcīgam latvietim (tāds bija, piemēram, leģendārais Jānis Leskinovičs). Viena lieta, ko skatītāji gan nezināja, bija tas, ka atkarībā no čempionāta vietas cīkstoņu lomas bieži mainījās. Piemēram, mūsu pašu Emīls Griķis mājās uzstājās kā godprātīgs un taisnīgs stiprinieks, bet ārzemēs viņam nereti nācās iejusties satracinātā mežoņa lomā. Arī slavenais Leskinovičs nebija izņēmums. Mēļoja, ka Madridē zem cita vārda un kā citas nācijas pārstāvis spēlējis "nikno" (par ko it kā maksājot vairāk). Nu un kur tad bez melnā cīkstoņa! Jā, tribīnēm ļoti gāja pie sirds tumšāki vīrieši, jo pirms simt gadiem tas jau vien bija notikums ­- atnākt apskatīties uz melnu cilvēku! Piemēram, 1934. gadā, kad pēkšņi izrādījās, ka arēnā nevarēs iziet ne slavenais Knauzens, ne Štekers, publika pieprasīja pienācīgu kompensāciju: "Nu, tad dodiet priekšā nēģerus!"

Melnā maska

Skaidrs ir viens - viss tika veidots tā, lai publikai neviens šovs neliktu vilties un naudiņa atrastos arī nākamajai izrādei. Un vienmēr bija gūzma ļautiņu, kuri gribēja vēl un vēl nokosties no šīs mākslīgi krāsainās izklaižu tortes, ko Šloss nenoguris cepa augšā katru vakaru! Lai panāktu, ka arī visprasīgākie cīņas šovu gurmāni svētlaimē čāpstinātu, sacensību programmai pa virsu uzkrāmēja vēl vienu labi nogatavinātu un apetīti veicinošu ķirsīti, ko sauca par melno vai citreiz zilo masku. Te nu atkarība garantēta! Tas izskatījās apmēram tā: pēkšņi arēnā izaicinoši iesoļoja vēl viens, vēl neredzēts cīkstonis. Tribīnes konstrukcija pārsteigumā nodrebēja kopā ar skatītājiem. Kāds jau no uzbudinājuma vairs nespēja nosēdēt un pielēca kājās, cits no priekiem raustīja blakussēdētāja kreklu, teju to izģērbjot. Un kā nu ne, jo šis bija ļoti īpašs cīkstonis. Sportista galvu un kaklu sedza melna maska, kurā bija atstāti caurumi acīm, ausīm un degunam. Noslēpumainais milzis stingrā solī piegāja pie tiesnešu galda un uzmeta uz tā simts latu naudas zīmi. Tas bija izaicinājums! Kas viņu uzvarēs, iegūs šos simts latus un varēs noņemt cīkstonim masku visas arēnas priekšā! Publika, protams, šādā pavērsiena brīdī nebija vairs sevišķi jāuzkurina - visi taču grib zināt, ar ko tas beigsies! Kam izdosies atmaskot melno masku?! Kas slēpjas zem maskas?! Protams, ātri tas nebeidzās, un melno masku vienmēr nolauza tikai uz čempionāta beigām. Šim it kā vienkāršajam apģērba gabalam tik tiešām piemita maģiskas spējas - ne tikai noburt skatītājus, bet arī pašu tā valkātāju -, jo reizēm notika tā, ka atmaskotais cīkstonis ieradās arī uz nākamo čempionātu, šoreiz gan bez maskas. Taču tad pēkšņi izrādījās, ka līdz ar masku stiprinieks ir zaudējis arī visu savu vareno spēku. Gadījās arī tā, ka melnā maska palika neuzvarēta. Šāda Šlosa taktika strādāja lieliski, jo saskaņā ar tā laika žurnālistiem, pārsist laušanos apmeklētības ziņā spēja tikai sporta karalis futbols

Makaroni un kartupeļi

Un kā jau futbolā vai jebkurā citā sporta veidā publikai bija ne tikai savas simpātijas, bet arī antipātijas. Kā tad bez tā - ja uz čempionātu nāc ik vakaru kā uz darbu, agri vai vēlu (un drīzāk jau agrāk) vienam lauzējam pieķersies, bet kādu citu sāksi nīst. Tad nu cīkstoņiem parādoties arēnā, skatītāji centās savu mīlestību vai nepatiku pret sportistu izrādīt, cik nu spēja - vai nu uzgavilējot vai svilpjot. Sevišķi nemīlamos atlētus pat apmētāja ar kartupeļiem. Īpaši bagātīgu kartupeļu ražu dabūja ievākt netīrāki sportisti, kas lika lietā "makaronus". Nē, makaroni nenozīmēja to karināšanu uz ausīm vai cita veida nesportisku pretinieka traucēšanu ar šo tik populāro miltu izstrādājumu. Ar "makaroniem" apzīmēja pretinieka dauzīšanu, pirkstu laušanu, košanu un citus neatļautus un publiku sevišķi uzkurinošus paņēmienus. Tādos gadījumos kartupeļiem pa vidu iespraucās arī kauli, puspuvuši āboli, akmeņi un pat kāda no sienas norauta zīme "Nesmēķēt!". Jā, skatītāju uzvedība bieži atgādināja antīkās pasaules plebeju izdarības Romas Kolizeja ziedu laikos. Taču nevar visu šo primitīvo ālēšanos norakstīt tikai uz "vienkāršās tautas masām". Cīkstoņu izrādes nāca baudīt arī godāti kungi un cienījamas dāmas. Gan uzņēmēji, gan politiķi, gan ierēdņi. Bija daudz kultūras cilvēku - žurnālisti, teātru darbinieki, dziesminieki, gleznotāji, baletmeistari, aktieri... Īsāk sakot, ļaudis ar stāvokli sabiedrībā, kas ikdienā uz saviem klientiem, darba biedriem un skatītājiem atstāja nopietna, nosvērta un kulturāla cilvēka iespaidu. Ļaudis, kas nedaudz nokaunējušies nodūra acis, pamanot pie cirka kases paziņas no tām pašām aprindām. Taču viņi visi kā likums atgriezās cirkā arī nākamajā un aiznākamajā vakarā, lai kostu no viena un tā paša nepiedienīgā paskata augļa.

Viena zvaigzne pāri visam

Katram no viņiem bija savi iemesli atgriezties cirkā, taču visi šie iemesli staigāja uz divām kājām. Galvenais bez šaubām bija Jānis Leskinkovičs jeb "Lielais Jānis" (par "Mazo Jāni" sauca amatieru čempionu Jāni Poli), kurš bija izcīnījis neskaitāmus Eiropas un pasaules čempiona titulus tuvu un tālu - redzējis visus kontinentus, izņemot Austrāliju. Tāpēc starpkaru periodā viņš galvenokārt atradās ārzemēs un Rīgā ieradās tikai uz ikgadējiem čempionātiem. Taču tieši viņš bija īstais Rīgas čempionāta karalis, kura slavenības statusu pat uz pirkstgaliem nespēja aizsniegt neviens cits latviešu cīkstonis. Viņu par čempionu arī titulēja visbiežāk. Dažkārt pat visai strīdīgos gadījumos. Taču Leskinovicš bija Leskinovičs, un sarūgtināt lielāko daļu publikas Šloss neriskēja. Gluži loģiski, ka līdz ar izcila cīkstoņa slavu no mutes mutē ceļoja teju vai varoņeposa cienīgi nostāsti par vareno rīdzinieku. Viņš bijis arī izcils peldētājs. Reiz peldēšanas sacensībā uzvarējis haizivi (tas ir, nāves bailēs no tās izbēdzis). Grandiozākais šai stāstā bija tas, ka sacīkste ar haizivi notikusi veselu kilometru garā distancē. Neticami, protams, taču neviens to neņēmās apšaubīt, jo Leskinovičs spēja visu.

Daiļā dzimuma favorīts

Neapstrīdams dāmu mīlulis Rīgas cirkā bija daudzu pirmo vietu ieguvējs un "apolloniskās figūras īpašnieks, skaistulis" Teodors Štekers no Polijas. Štekers tiešām bija apveltīts ar īpašu daili. Pat mūsu pašu sporta laikraksti viņu raksturoja kā "reti simpātisku džentlmeni". Bija piedalījies vairākās filmās un uzņemts poļu aristokrātu sabiedrībā. Dāmas viņu aplidoja, un mājās Štekers bija ieguvis donžuāna slavu. Viņa vētrainie mīlas līkloči un daudzie romāni pievērsa ne tikai preses, bet arī krievu rakstnieka Nikolaja Breško-Breškovkska uzmanību, kurš Štekeru pārvērta par personāžu savā romānā "Sieviete, briljanti un mīlestība". Būtu jau labi, ja vētrainums aprobežotos tikai ar mīlas dēkām. 1934. gadā franču cīkstonis Mazio ziņoja policijai, ka Cīrihē Štekers viņu mēģinājis pierunāt, lai noslepkavojot čempionāta tiesnesi Trefleri, ar kuru Štekeram izcēlies strīds. Mazio vajadzējis uzaicināt Trefleri pastaigāties kalnos un nogrūst viņu bezdibenī. Mazio no tā atteicies, tāpēc Štekers piedraudējis Mazio, ka noslepkavos arī viņu. Skandāls nonāca līdz tiesai, taču Štekers tajā pašā gadā pēkšņi nomira. Klīda baumas, ka viņu noindējusi viena no daudzajām pielūdzējām...

Dāmas, dāmas, dāmas...

Un, ja par dāmām, tad, jā, viņas cirku apmeklēja biezā slānī. Izņemot dažas karstasinīgākās, dāmas bija atturīgākas par vīriešiem jebkādu emociju izrādīšanā. Visbiežāk tās kautrīgi apmierinājās ar aplausiem. Protams, gadījās arī histēriskas dāmas, kas ar kliedzieniem sevišķu uzmanību izrādīja tieši melnajiem sportistiem un tos apbēra sarkanām rozēm. Bet daiļais dzimums neapmierinājās tikai ar skatīšanos vien. 1934. gadā restorānā "Jara" pat tika sarīkots starptautisks grieķu-romiešu cīņas čempionāts dāmām. Starptautisks gan tikai vārdos, jo lai gan publikas priekšā tika izrādītas visdažādākās ārzemnieces - iebraucēja no Ugunszemes, Zulukaferu zemes priekšstāve, kubiete, rūdīta somiete un citas svešu zemju pārstāves -, aizkulisēs viņas visas esot sarunājušās latviski. Bet nē, tas nebija nekāds kungu vakars, kur demonstrēja puskailas sievietes vārtāmies pa paklājiem. Laikraksti vēstīja, ka grieķu-romiešu cīņa esot iznākusi pat nopietnāka nekā cirka čempionāts, jo dāmas ilgāku laiku esot gatavojis populārais cīkstonis Bogdanovs.

Starpkaru periodā grieķu-romiešu cīņas Rīgas cirkā bija ārkārtīgi populāras - katru vakaru pie kases bija lasāms: "Visas vietas izpārdotas!" Un tā līdz čempionāta beigām. Šloss latus reklāmai nežēloja, tāpēc prese nemitīgi ziņoja par gaidāmo un atreferēja iepriekšējā vakarā notikušo. Nezināt par laušanās pavasara dullumu varēja tikai pilsētas viesi. Tāpēc biļetes uz cīņām bija lieliska dāvana dzimšanas dienā. Tāpat uz šovu pirmajā randiņā varēja aizvest kādu sirdsdāmu. Biļetes noderēja pat kukuļošanā. Nu gluži kā mūsdienās biļetes uz pasaules zvaigžņu koncertiem vai finālspēlēm. Laušanās čempionātam piemita īpaša aura. Varbūt tāpēc, ka tajā bija vairāk nekā tikai sports - tas bija šovs ar savu devu mākslas - teātra. Un teātris vienmēr ir bijis cieņā, un neviens nekad nav sūdzējies par aktieru sekošanu scenārijam. Un tas, ka čempionātos viss nenotiek gluži pēc nejaušības principa, bija jau zināms, taču publikai tas daudz nerūpēja. Nopietnas un godīgas cīņas beidzās ātri un bez starpgadījumiem. No sportiskā viedokļa - kas gan var būt labāks -, taču publiku tas "nepavilka". Vajadzēja taču, lai notrīc sirds. Lai ir ko izdzīvot. Lai ir kas vairāk par pelēko dzīves īstenību! "Maizi un izpriecas!" sauca senie romieši. "Apelsīnus un cīkstoņus!" sauca 20. un 30. gadu rīdzinieki. Jā, tieši 20. un 30. gadu rīdzinieki, jo pēc 1940. gada okupācijas grieķu-romiešu cīņas čempionātus padomju vara reorganizēja, tos padarot par tīri sportiskiem pasākumiem. Pēckara gados gan pavīdēja mēģinājumi atdzīvināt cīņu teatrālo pusi, taču bez panākumiem. Cirka čempionātu laiks bija beidzies.

Pirmo Latvijas  sacensību rezultāti grieķu romiešu cīņā

1. Latvijas Olimpiskās sacīkstes, 1920.gads Rīgā

Svaru kategorija          1.vieta                                                                                     

61.kg                        V. Laumanis
66.kg                       R. Laumanis
79.kg                       A. Muskats
87.kg                       Rudolfs Ronis
87.+ kg                    Jānis Polis
Absolūtā kat.          Rudolfs Ronis                        Jānis Polis (2.vieta)

2. Latvijas Olimpiskās sacīkstes, 1921.gads Rīgā

Svaru kategorija            1.vieta                                                                                  

61.kg                         Kristapovičs
66.kg                        Ernests Sīpols
79.kg                        Rudolfs Ronis
87.kg                         Rolands
87.+ kg                      Jānis Polis
Absolūtā kat.           Jānis Polis

3. Latvijas Olimpiskās sacīkstes, 1923.gads Rīgā

Svaru kategorija             1.vieta                  2.vieta                                                             

56.kg                        Čanderss
61.kg                         Kristapovičs
66.kg                        Alberts Krievs             P.Kopmanis
79.kg                        Roberts Dzeguze
87.kg                        Rudolfs Ronis
87.+ kg                     Jānis Polis

4. Latvijas Olimpiskās sacīkstes, 1927.gads Rīgā

Svaru kategorija             1.vieta                                 2.vieta                                               3.vieta

56.kg                       E. Zīverts                              Beiners                                   Jānis Rudzītis
61.kg                        Pauls Budovskis                 R. Hercogs                              Šmits
66.kg                       P. Kopmanis                         Pāvels Atars                           Steinbergs     
79.kg                       Rudofs Ronis                        Sīmanis                                   Boženkovs
87.kg                       Kārlis Pētersons                  Jānis Kavals                            Arnolds Baumanis
87.+ kg                    Alberts Zvejnieks                Auciems                                  Skujiņš

5. Latvijas Olimpiskās sacīkstes, 1931.gads Rīgā

Svaru kategorija             1.vieta                                                                    

56.kg                     Jānis Beinarovičs                           
61.kg                      Krišjānis Kundziņš
66.kg                     Pauls Budovskis
72.kg                     Pāvels Atars
79.kg                     Jānis Kavals
87.kg                     E. Palmbahs
87.+ kg                  Alberts Zvejnieks

6. Latvijas Olimpiskās sacīkstes, 1935.gads Rīgā

Svaru kategorija          1.vieta

56.kg                Jānis Beinarovičs
61.kg                  Krišjānis Kundziņš
66.kg                 Alfrēds Daņilovs
72.kg                  Pāvels Atars
79.kg                  Georgs Ozoliņš
87.kg                  Arnolds Kalniņš
87.+ kg               Edvīns Bietags

7. Latvijas Olimpiskās sacīkstes, 1939.gads Rīgā

Svaru kategorija              1.vieta                                       2.vieta                                   3.vieta

56.kg                                 Žanis Mucenieks                 Johansons                         Ūdris
61.kg                                  Krišjānis Kundziņš               Jānis Beinarovičs               Isaks
66.kg                                 Pāvels Atars                         Rudolfs Skopānis              Toms
72.kg                                  Kārlis Jespars                     Mednis                               Ēriks Kalniņš
79.kg                                 Jānis Krūmiņš                       Georgs Ozoliņš                 Jānis Kavals
87.kg                                  Arnolds Kalniņš                    Ansis Smiltēns                   J. Banka
87.+ kg                               Edvīns Bietags                     K. Skuja                              Kacāns

Pirmie Latvijas čempionāti grieķu romiešu cīņā

1. Latvijas čempionāts, 1922.gads Rīga

Svaru kategorija                       1.vieta

56.kg                                       A. Stumburs
61.kg                                        A. Plaucis
66.kg                                       E. Zīverts
79.kg                                       Roberts Dzeguze
87.kg                                       Kārlis Vilciņš
87.+ kg                                    Jānis Polis
Absolūtā kat.                         Jānis Polis

2. Latvijas čempionāts, 1924.gads Rīga

Svaru kategorija                  1.vieta

56.kg                                      Canders
61.kg                                       Jānis Rudzītis
66.kg                                      P. Kopmanis
79.kg                                      Rudolfs Ronis
87.kg                                      Arnolds Baumanis
87.+ kg                                   Jānis Polis

3. Latvijas čempionāts, 1925.gads Rīga

Svaru kategorija                  1.vieta

56.kg                                    Antons Melkerts                                  
61.kg                                     Alberts Krievs
66.kg                                    Rudolfs Ronis
79.kg                                    Roberts Dzeguze
87.kg                                    Kārlis Vilciņš
87.+ kg                                 Jānis Polis

4. Latvijas čempionāts, 1926.gads Rīga

Svaru kategorija                  1.vieta

56.kg                                  Antons Melkerts
61.kg                                   Nikolajs Everts
66.kg                                  P. Kopmanis
79.kg                                  Roberts Dzeguze
87.kg                                  Rudolfs Ronis
87.+ kg                               Alberts Zvejnieks

5. Latvijas čempionāts, 1927.gads Rīga

Svaru kategorija                1.vieta

56.kg                               Ēriks Zīverts
61.kg                                R. Hercogs
66.kg                               Arvīds Jēkabsons
79.kg                                Sīmanis
87.kg                                Kārlis Pētersons
87.+ kg                             Alberts Zvejnieks

6. Latvijas čempionāts, 1928.gads Rīga

Svaru kategorija               1.vieta

56.kg                             Antons Melkerts
61.kg                              Ēriks Antons                             
66.kg                             Arvīds Jēkabsons
79.kg                              Rudolfs Ronis
87.kg                              Kārlis Pētersons
87.+ kg                           Alberts Zvejnieks

7. Latvijas čempionāts, 1929.gads Rīga

Svaru kategorija           1.vieta               2.vieta                          3.vieta

56.kg                     Antons Melkerts        Beinarovičs            Cīrulis
61.kg                      Arvīds Jēkabsons     Bullis
66.kg                     Ēriks Antons              Rogovskis
79.kg                      Rudofs Ronis            J. Krūze
87.kg                      Kārlis Pētersons       Jānis Kavals           Skujiņš
87.+ kg                   Alberts Zvejnieks      Sīlis                       Arnolds  Baumanis

8. Latvijas čempionāts, 1930.gads Rīga

Svaru kategorija            1.vieta

56.kg                           Antons Melkerts
61.kg                            Juris Kaminskis
66.kg                            Nikolajs Ēverts
72.kg                            Pāvels Atars
79.kg                            Rudolfs Ronis
87.kg                            Kārlis Pētersons                     
87.+ kg                         Edvīns Bietags

9. Latvijas čempionāts, 1931.gads Rīga

Svaru kategorija           1.vieta

56.kg                            Ūdris
61.kg                             Krišjānis Kundziņš
66.kg                            Arvīds Jēkabsons
72.kg                            Pauls Budovskis
79.kg                            Jānis Kavals
87.kg                            Kārlis Vilciņš
87.+ kg                         Edvīns Bietags

 Latvijas čempionāts, 1932.gads Rīga

Svaru kategorija              1.vieta

56.kg                        Jānis Beinarovičs
61.kg                          Krišjānis Kundziņš
66.kg                         R. Skopāns
72.kg                         Pāvels Atars
79.kg                         Jānis Kavals
87.kg.                        Arnolds Baumanis                        
87.+ kg                      Alberts Zvejnieks

Latvijas čempionāts, 1933.gads Rīga

Svaru kategorija            1.vieta                     2.vieta                           3.vieta

56.kg                         Jānis Beinarovičs       Žanis Mucenieks      Johansons
61.kg                          J. Narbuts                   Krišjānis Kundziņš     A.Ķīsis
66.kg                         A. Cīrulis                     Jānis Rudzītis             Koškins
72.kg                         Kārlis Jespars             Tunkums                    Skripko                     
79.kg                         Kārlis Vilciņš                Pāvels Atars              Ādamsonsns
87.kg.                        Arnolds Baumanis       Cīrulis                        Gildovičs
87.+ kg                      Alberts Zvejnieks        Edvīns Bietags          Viktors Andrejs

Latvijas čempionāts, 1934.gads Rīga

Svaru kategorija          1.vieta

56.kg                        Jānis Beinarovičs          Mucenieks                Kics
61.kg                         Juris Kaminskis             K.Kundziņš                 Narbuts          
66.kg                        Jānis Rudzītis                Ragovskis                  E.Kalniņš
72.kg                        Skripko                          P.Atars                        Stilba
79.kg                        Jānis Kavals                  Upmalis                      Mednis
87.kg.                        Arnolds Kalniņš            Palmbahs                   Dumpis
87.+ kg                      Edvīns Bietags              Bogdanovs

Latvijas čempionāts, 1935.gads Rīga

Svaru kategorija        1.vieta                        2.vieta                          3.vieta

56.kg                     Žanis Mucenieks       Jānis Benarovičs     Johansons
61.kg                      Krišjānis Kundziņš      P.Miezis                   Lilisons
66.kg                    Jānis Rudzītis               E.Kalniņš                 Cīrulis
72.kg                     Pāvels Atars                 Stilba                      Feldmanis 
79.kg                     Jānis Kavals                 Georgs Ozoliņš      Kriškāns
87.kg.                    A. Upmalis                    Arnolds Kalniņš      Palmbahs
87.+ kg                  Edvīns Bietags             Kārlis Pētersons     Cīrulis

Latvijas čempionāts, 1936.gads Rīga

Svaru kategorija       1.vieta                   2.vieta                   3.vieta

56.kg                    Žanis Mucenieks     Jānis Beinarovičs       Ūdris
61.kg                     Krišjānis Kundziņš    Rihards Kics              Lilisons
66.kg                    Ēriks Kalniņš             A. Cīrulis                    Rudolfs Skopāns
72.kg                    Mārtiņš Turla             K. Jespars                 Feldmanis
79.kg                    Augusts Ķīsis            Georgs Ozoliņš         Lotko
87.kg.                    Arnolds Kalniņš        V.Bogdanovs               Jānis Turla
87.+ kg                  Kārlis Pētersons       Alberts Zvejnieks      Mendziņš

Latvijas čempionāts, 1937.gads Rīga

Svaru kategorija                  1.vieta                                 2.vieta                                 3.vieta

56.kg                           Žanis Mucenieks                Johansons                       Jānis Pīrs
61.kg                            Krišjānis Kundziņš              Ēriks Antons                    Ķīsis
66.kg                           A. Cīrulis                             Jānis Krūmiņš                   Rihards Kics
72.kg                            Ēriks Kalniņš                      Kārlis Jespars                   Alfrēds Daņilovs
79.kg                            Augusts Ķīsis                      Georgs Ozoliņš               Jānis Kavals
87.kg.                           Arnolds Kalniņš                  Ansis Smiltēns                  Bogdanovs
87.+ kg                         Kārlis Pētersons                 Alberts Zvejnieks              Mendziņš

Latvijas čempionāts, 1938.gads Rīga

Svaru kategorija             1.vieta                                    2.vieta                                   3.vieta

56.kg                       Žanis Mucenieks                      Jānis Pīrs                           Arvīds Pālītis
61.kg                        Jānis Beinarovičs                     Krišjānis Kundziņš            Jānis Stirna            
66.kg                       Rudolfs Skopāns                      A. Penēsis                          Jānis Krūmiņš
72.kg                       Alfrēds Daņilovs                       Pāvels Atars                       Mārtiņš Turla
79.kg                       Georgs Ozoliņš                         E. Peimanis                        A. Sproģis
87.kg.                       Arnolds Kalniņš                        Ansis Smiltens                   J. Dumpis               
87.+ kg                     Edvīns Bietags                          K.Skuja                               J.Mendziņš

Latvijas čempionāts, 1939.gads Rīga

Svaru kategorija          1.vieta                                       2.vieta                                      3.vieta

56.kg                       Meijers                                     Seņko                               Arvīds Pālītis
61.kg                        Jānis Beinarovičs                   Arvīds Pālitis                     Gasulis
66.kg                       L. Mednis                                 Straume                            Ševelis
72.kg                       Pāvels Atars                             Ēriks Kalniņš                     Kārlis Jespars
79.kg                       Georgs Ozoliņš                       A. Mednis                          Alfrēds Daņilovs
87.kg.                      J. Banka                                    Peimanis                           Habarovs
87.+ kg                    K. Skuja                                     Ansis Smiltens                  Kristaps Brigmanis

Latvijas čempionāts, 1940.gads Rīga

Svaru kategorija       1.vieta                                     2.vieta                                         3.vieta

56.kg                       Žanis Mucenieks                   Edgars Kics                         Meijers
61.kg                        Arvīds Pālitis                          Jānis Pirs                            Jānis Beinarovičs
66.kg                       Krišjānis Kundziņš                 Rihards Kics                        Mednis
72.kg                       Ēriks Kalniņš                           Koškins                               Alfrēds Daņilovs
79.kg                       A. Mednis                                Peimanis                             Pālītis
87.kg.                      Arnolds Kalniņš                      J. Banka                               Greitāns
87.+ kg                    Edvīns Bietags                        K. Skuja                               Mendziņš

Pirmo Latvijas čempionu fotogalerija

Padomju vara, okupējot Latviju, likvidēja daudzas sporta organizācijas un biedrības, represēja  sportistus un trenerus. Pēc 2. pasaules kara latviešu cīkstoņiem dalība starptautiskajās sacīkstēs praktiski kļuva gandrīz neiespējama. Lielākos panākumus guva Imants Klintsons, kļūstot par trīskārtēju PSRS čempionu (1971., 1973. un 1974. gadā), bet Viktors Kuzmins 1975. gadā Ludvigshāfenē ieguva Eiropas meistarsacīkšu sudraba medaļu. Taču pat uzvaras PSRS čempionātos nepavēra ceļu uz piedalīšanos Eiropas un pasaules čempionātos, Olimpiskajās spēlēs. Vienmēr tika atrasti kādi formāli iemesli, lai piemēram latvieti Klintsonu neiekļautu izlasēs, viņā vietā sūtot savējo, kaut arī vājāku sportistu. Viņš trīs reizes kļuva par PSRS čempionu, uzvarēja septiņos augstākās kategorijas turnīros, pārspēja trīs olimpiskos čempionus, divus pasaules čempionus, bet ne reizi nepiedalījās ne olimpiskajās spēlēs, ne pasaules čempionātos ... Šādi izkropļota motivācijas sistēma PSRS sportā, bremzēja Latvijas cīkstoņu iespējas gūt starptautiskus panākumus. Nereti, uz Latvijas čempionātu norises laiku, Baltijas kara apgabals iesauca "Dinamo" un ASK rindās augstas klases cīkstoņus no citām republikām, kuri arī "nosmēla" Latvijas zeltu.

Brīvās cīņas Latvijas čempionāti risinās kopš 1952 gada