Cīņa turpinās

Latvijas, brīvā un grieķu romiešu stila cīkstoņu, augstākie sasniegumi Olimpiskajās spēlēs, Pasaules, Eiropas un PSRS čempionātos:

Rezultāti Olimpiskajās spēlēs:

• 1912.g. Stokholma - Aleksandrs Miezītis - GR-  2.kārtas
• 1912.g. Stokholma  -Jānis Polis - GR -  3.kārtas
• 1912.g. Stokholma - Nikolajs Fārnasts - GR- 2.kārtas
• 1924.g. Parīze - Alberts Krievs - GR- 2.kārtas
• 1924.g. Parīze - Arnolds Baumanis - GR- 3.kārtas
• 1924.g. Parīze - Jānis Rudzītis - GR- 2.kārtas
• 1924.g. Parīze - Jānis Polis - GR- 5/7 vieta
• 1924.g. Parīze - Kārlis Vilciņš - GR- 3.kārtas
• 1924.g. Parīze - Rudolfs Ronis - GR- 5.kārtas 6/9 vieta
• 1928.g. Amsterdama - Alberts Zvejnieks - GR- 3.kārtas
• 1928.g. Amsterdama - Kārlis Pētersons - GR- 3.kārtas
• 1936.g. Berlīne- Alberts Zvejnieks - GR- 3.kārtas
• 1936.g. Berlīne- Edvīns Bietags - GR- 2.vieta
• 1936.g. Berlīne- Krišjānis Kundziņš - GR- 5.vieta
• 1992.g. Barselona - Eduards Žukovs - BC- 11/12.vieta
• 1996.g. Atlanta - Aigars Jansons - GR- 9.vieta
• 2000.g. Sidneja - Igors Samušonoks - BC- 11.vieta
• 2004.g. Atēnas - Igors Kostins - GR- 18.vieta
• 2012.g. Londona - Armands Zvirbulis - BC- 10.vieta
• 2012.g. Londona - Anastasija Grigorjeva - SC- 8.vieta
• 2016.g. Riodežaneiro - Anastasija Grigorjeva - SC- 8.vieta
• 2021.g. Tokija - Anastasija Grigorjeva - SC- 5.vieta

Augstākie sasniegumi pasaules čempionātos:

• 1991.g. Varna - Igors Samušonoks - BC - 10.vieta
• 1993.g. Staverna - Muravska Agnija - SC - 5.v.
• 1994.g. Stambula - Igors Samušonoks - BC - 11.vieta
• 1994.g. Stambula - Eduards Žukovs - BC - 11.vieta
• 1994.g. Stambula - Sergejs Kursītis - BC - 11.vieta
• 1994.g. Stambula -Jurijs Janovičs - BC - 11.vieta
• 1996.g.  Budapešta - Aigars Jansons - GR- 6.vieta.
• 1997.g. Krasnojarska -Jurijs Janovičs - BC - 6.vieta
• 1998.g. Teherāna -Jurijs Janovičs - BC - 11.vieta
• 2000.g. U20 - Diāna Djačenko - SC- 3.vieta
  
• 2001.g. Sofija - Igors Samušonoks - BC - 11.vieta
• 2005.g. U20 - Laura Skujiņa - SC - 5.vieta
• 2005.g. -U20- Viktorija Grigorjeva - SC - 3.vieta
  
• 2006.g. Gvatemala -U20- Imants Lagodskis -BC- 3.vieta
• 2007.g. Beijin - U20 - Aleksandrs Višņakovs -GR- 3.vieta
• 2007.g. jauniešu - Laura Skujiņa - SC - 5.vieta
• 2009.g. U20 - Anastasija Grigorjeva -  SC - 2.vieta
  
• 2010.g.  - Laura Skujiņa - SC - 7.vieta
• 2011.g. Stambula - Armands Zvirbulis - BC - 5.vieta
• 2013.g. - Laura Skujiņa - SC - 7.vieta
• 2013.g. Kadetiem - Alberts Jurčenko - BC- 3.vieta
• 2014.g. Kadetiem - Alberts Jurčenko - BC- 3.vieta
• 2014.g. - Anastasija Grigorjeva - SC - 3.vieta
• 2014.g. - Laura Skujiņa - SC - 3.vieta
• 2015.g. Junioru čempionāts -Alberts Jurčenko -BC - 5.vieta
• 2017.g. Parīze  - Anastasija Grigorjeva - SC - 3.vieta
• 2019.g. Tallina - Ivars Samušonoks  BC  U23 - 5.vieta
• 2021.g. Belgrada - Ivars Samušonoks - U23 - 3.vieta
  
• 2021.g. - U23 Elma Zeidlere  SC - 3.vieta
• 2023.g. Tirāna - Elma Zeidlere - U23- SC - 5.v.

Augstākie rezultāti Eiropas čempionātos:

• 1931.g. Prāga - Jānis Arvīds Kavals - GR- 3.vieta
• 1934.g. Roma - Alberts Zvejnieks - GR- 3.vieta
• 1934.g. Roma - Edvīns Bietags - GR- 1.vieta
• 1935.g. Kopenhāgena - Alberts Zvejnieks - GR- 3.vieta
• 1939.g. Oslo - Georgs Ozoliņš - GR- 2.vieta
• 1975.g. Ludvigshāfene - Viktors Kuzmins - GR- 2.vieta
  
• 1992.g. Ungārija - Druvis Kalniņš -BC - 10.vieta
• 1992.g. Ungārija - Eduards Žukovs -BC - 6.vieta
• 1992.g. Ungārija - Sergejs Kursītis -BC - 6.vieta
• 1992.g. Ungārija - Alans Gasijevs -BC- 6.vieta
• 1993.g. Stambula - Aleksandrs Badajevs -BC - 8.vieta
• 1995.g. Freiburga - Igors Samušonoks -BC- 7.vieta
• 1995.g. Freiburga - Jurijs Janovičs -BC - 8.vieta
• 1996.g. U20 Ilze Meilus  - SC- 2.vieta
  
• 1997.g. Varšava - Igors Samušonoks -BC- 10.vieta
• 1997.g. Varšava - Jānis Igaveņš -BC - 9.vieta
• 1999.g.Minska - Igors Samušonoks -BC- 2.vieta
• 1999.g.Minska - Jurijs Janovičs -BC - 4.vieta
• 1999.g.Minska - Sergejs Trušs -BC- 6.vieta
• 2001.g.Budapešta- Jānis Leišavnieks -BC - 10.vieta
• 2002.g.Baku - Jurijs Janovičs -BC- 9.vieta
• 2002.g.Baku - Igors Samušonoks -BC - 7.vieta
• 2003.g. U17 - Diāna Borisova - SC- 3.vieta
  
• 2003.g.Rīga - Kristīne Odriņa - SC - 4.vieta
• 2004.g. U18 - Laura Skujiņa - SC - 1.vieta
• 2005.g. U20- Laura Skujiņa - SC - 1.vieta
• 2005.g. U20 - Viktorija Grigorjeva - SC- 3.vieta
• 2006.g. U17 -Irina Petrova - SC- 3.vieta
  
• 2006.g.Maskava - Imants Lagodskis -BC- 7.vieta
• 2006.g.Maskava - Kristīne Odriņa Urbova - SC - 2.vieta
• 2006.g. U20 - Laura Skujiņa - SC - 2.vieta
• 2007.g. U17 -Anastasija Grigorjeva - SC- 2.vieta
  
• 2008.g. U17 - Karalina Tjapko - SC- 2.vieta
  
• 2008.g. U20 - Anastasija Grigorjeva - SC - 1.vieta
• 2009.g. U17 - Karalina Tjapko -  SC - 2.vieta
  
• 2009.g.  U20 - Anastasija Grigorjeva - SC - 2.vieta
  
• 2009.g.Viļņa- Imants Lagodskis -BC - 5.vieta
• 2009.g.Viļņa- Sergejs Djomins -BC- 9.vieta
• 2009.g. - Laura Skujiņa - SC - 8.vieta
• 2010.g.  - Anastasija Grigorjeva - SC - 1.vieta
• 2010.g.Baku- Sergejs Djomins -BC - 9.vieta
• 2010.g.Baku- Armands Zvirbulis -BC- 9.vieta
• 2011.g.Dortmunde - Laura Skujiņa - CS - 5.vieta
• 2012.g.Dortmunde - Kristīne Odriņa - SC - 5.vieta
• 2012.g.Belgrada- Armands Zvirbulis -BC - 5.vieta
• 2012.g. - Anastasija Grigorjeva - SC - 2.vieta
• 2012.g. - Kristīne Odriņa - SC - 5.vieta
• 2013.g. - Anastasija Grigorjeva - SC - 1.vieta
• 2013.g.Tbilisi -  Armands Zvirbulis -BC- 9.vieta
• 2013.g.Tbilisi - Imants Lagodskis -BC - 5.vieta
• 2014.g. - Anastasija Grigorjeva - SC - 1.vieta
• 2014.g. - Laura Skujiņa - SC - 3.vieta
• 2014.g. Kadeti - Alberts Jurčenko - BC- 2.vieta
• 2015.g. - Armands Zvirbulis -BC- 10.vieta
• 2015.g. - Imants Lagodskis -BC - 10.vieta
• 2015.g. U17 - Jekaterina Jermoļonoka - SC - 1.vieta
• 2016.g. U17 - Jekaterina Jermoļonoka - SC- 3.vieta
  
• 2016.g.Rīga - Anastasija Grigorjeva - SC - 1.vieta
• 2016.g.Rīgā - Ņikita Masjuks - GR - 5.vieta
• 2017.g. Novi Sad - Anastasija Grigorjeva - SC - 2.vieta
• 2017.g. Dortmunde U20 - Alberts Jurčenko - BC - 5.vieta
• 2018.g. Kaspijska - Laura Skujiņa - SC - 7.vieta
• 2018.g. Stambula U23 - Alberts Jurčenko - BC - 3.vieta
• 2019.g. Bukareste - Anastasija Grigorjeva - SC - 3.vieta
  
• 2019.g. Pontevedra - U20 - Ramina Mamedova - SC - 3.vieta
• 2021.g. Varšava - Aleksandrs Jurkjans - GR- 3.vieta
• 2021.g. Varšava - Alans Amirovs - BC - 3.vieta
  
• 2022.g. Plovdiva  - U23 - Elma Zedlere - SC- 5.vieta
• 2022.g. Plovdiva - U23 - Lolita Oboļeviča - SC- 5.vieta
• 2022.g. Budapešta - Alans Amirovs - BC - 5.vieta
• 2022.g. Budapešta - Ivars Samušonoks - BC - 5.vieta
• 2022.g. Budapešta - Aleksandrs Jukjans - GR - 7.vieta
• 2023.g. Bukareste - U23 Elma Zeidlere - SC - 3.vieta
• 2024.g. Bukareste - Aleksandrs Jukjans - GR - 5.vieta

PSRS čempionāti - augstākie rezultāti:

• 1924.g. Kijeva - Otto Millers- GR - 2.vieta
• 1926.g. Maskava - Otto Millers - GR - 1.vieta
• 1928.g. Maskava - Kārlis Vilciņš - GR - 4.vieta
• 1945.g. Maskava - Antons Āboliņš - GR - 1.vieta
• 1945.g. Maskava - Jānis Krūmiņš - GR - 5.vieta
• 1945.g. Tallina - Kārlis Strazdiņš - FS - 4.vieta
• 1946.g. Rostova - Krišjānis Kundziņš - GR - 7.vieta
• 1946.g. KIjeva - Nikolajs Bunka - GR - 7.vieta
• 1946.g. KIjeva - Kristaps Brigmanis- GR - 5.vieta
• 1947.g. Maskava - Krišjānis Kundziņš - GR - 4.vieta
• 1947.g. Maskava - Antons Āboliņš - GR - 3.vieta
• 1947.g. Maskava - Kristaps Brigmanis - GR - 3.vieta
• 1947.g. Maskava - Arnolds Kalniņš - GR - 5.vieta
• 1948.g. Rostova - Jānis Āboliņš - GR - 6.vieta
• 1948.g. Zaporožje - Kristaps Brigmanis - GR - 6.vieta
• 1949.g. Harkova- Jānis Pīrs - GR - 5.vieta
• 1950.g. Tula - Gergels - GR - 5.vieta
• 1951.g.  - Kristaps Brigmanis - GR - 3.vieta
• 1952.g. Ļeņingrada - Kristaps Brigmanis - GR - 6.vieta
• 1956.g. Maskava - Ēriks Cihovskis - BC - 4.vieta
• 1956.g. Maskava - Uldis Peika - BC - 6.vieta
• 1957.g. Kijeva - Ēriks Cihovskis - BC - 5.vieta
• 1957.g. Kijeva - Imants Eidiņš - BC - 5.vieta
• 1959.g. Maskava - Pēteris Cvikcelms - BC - 5.vieta
• 1962.g. Tallina - Vitolds Kušners- GR - 4.vieta
• 1963.g. Maskava- spartakiāde - Jānis Jēkabsons - BC - 3.vieta
• 1965.g. Erevāna - Jānis Jēkabsons - BC - 5.vieta
• 1967.g. Maskava- spartakiāde - Jānis Jēkabsons - BC - 6.vieta
• 1967.g. Maskava- spartakiāde - Imants Klintsons - GR - 4.vieta
• 1969.g. Rostova - Imants Klintsons - GR - 2.vieta
• 1969.g. Rostova - Jānis Želvis - GR - 2.vieta
• 1969.g. Minska - Igors Jermolajevs - BC - 2.vieta
• 1969.g. Ivano-Frankovska - M.Ozoliņš - GR - 6.vieta
• 1970.g. Omska - Imants Klintsons - GR - 3.vieta
• 1970.g. Omska - Jānis Želvis - GR - 6.vieta
• 1971.g. Maskava - Imants Klintsons - GR - 1.vieta
• 1971.g. Maskava - spartakiāde - Imants Klintsons - GR - 2.vieta
• 1972.g. Uļjanovska - Imants Klintsons - GR - 2.vieta
• 1972.g. Uļjanovska - Jānis Želvis - GR - 2.vieta
• 1973.g. Tallina - Imants Klintsons - GR - 1.vieta
• 1974.g. Rīga - Imants Klintsons - GR - 1.vieta
• 1974.g. Rīga - Viktors Kuzmins - GR - 3.vieta
• 1975.g. AlmaAta - J.Otisons - GR - 3.vieta
• 1979.g. Maskava -spartakiāde - J.Otisons - GR - 4.vieta
• 1979.g. PSRS jauniešu čempionāts - Jurijs Šancevojs- GR - 1.vieta
• 1980.g. PSRS junioru čempionāts Saratova - Jurijs Šancevojs- GR - 2.vieta
• 1985.g. Jakutska - Druvis Kalniņš - BC - 7.vieta
• 1986.g. Minska - spartakiāde - Antons Staričenko - BC - 4.vieta
• 1986.g. Minska - spartakiāde - Imants Vaļuks - BC - 4.vieta
• 1989.g. Ādaži - PSRS jaunieši - Zigmunds Jansons - GR - 2.vieta

Līdz neatkarības atgūšanai par starptautiskās klases sporta meistariem un PSRS izlases dalībniekiem kļuva Imants Klintsons, Jānis Želvis, Viktors Kuzmins, Vladimirs Kolosovs, Igors Jermolajevs. Gandrīz divdesmit Latvijas cīkstoņu padomju periodā figurēja arī dažādu PSRS izlašu kandidātu sarakstos. Bieži dalību starptautiskās sacensībās, Eiropas un Pasaules čempionātos izšķīra Maskavas sporta funkcionāri, nevis reālie spēku samēri uz paklāja. Ja Latvija šajā periodā būtu neatkarīga valsts, var droši apgalvot, ka mums būtu krietni vairāk augsti godalgotu cīkstoņu.

Jaunāko laiku izcilākie Latvijas cīkstoņi - izcīnījuši godalgas PSRS, Eiropas, Pasaules čempionātos

"Padomju Jaunatne", 23.06.1945.

Antons Āboliņš (1909. - 1982.g.)

PSRS čempions 1945.g.( 35 gadu vecumā ! ), bronza 1947.g.  Cīņā kopš 1938.g. Divpadsmitkārtējs Latvijas čempions GR cīņā 79 un 87 kg. kategorijās. Sporta meistars - 1949.g.  Septiņu PSRS čempionātu dalībnieks. Baltijas čempions 1948.g., un 1950.g. Treneri - Jānis Pīrs un Jānis Polis. Klubs - "Daugava". Viens no izcilākajiem partera cīņas meistariem Latvijas cīņas sporta vēsturē.

Kristaps  Brigmanis

Dzimis 06.10.1908. Tērvetes novada, Augstkalnes (bij. Mežmuižas ) pagasta "Burtniekos" - miris 26.01.1981. Grieķu-romiešu cīņa (+87kg), SM Pārstāvējis Jelgavas un Rīgas sporta klubus: ASK, Spartaks.  Ilggadējs Latvijas izlases kapteinis, PSRS izlases kandidāts.

PSRS čempinātos GR cīņā iegūtas bronzas medaļas (1947., 1951.g.) , kā arī 4.vieta (3 reizes), un 5., 6., 8.(sambo cīņā) un 9. vieta. Trīspadsmitkārtējs Latvijas čempions (1945., 1946., 1947., 1948., 1949., 1950., 1951., 1952., 1953., 1954., 1955., 1956., 1957.g.), Latvijas čempionātos iegūtas arī 2 sudraba un 1 bronzas medaļa. Daudzkārtējs dažādu PSRS sporta biedrību, turnīru un starptautisku sacensību uzvarētājs.

Jaunības gados norūdījies lauku darbos, dažkārt piepelnījies saviesīgos pasākumos demonstrējot savu spēku - noturot divus zirgus. Trīsdesmito gadu beigās pārceļas uz Rīgu, dzīvo Klīveru ielā. Strādā sliežu likšanas darbos. Vācu okupācijas laikā piepelnās pārdodot pārtikas produktus, par ko tiek arestēts un nosūtīts spaidu darbos. Ražas novākšanai laikā aizbēg uz Ventspils novadu, kur dzīvo nelegāli. Kādā no viesošanās reizēm pilsētā, tiek no jauna arestēts, taču pieveic konvojētājus un atkal aizbēg. Slēpjas mežā. Ar viltību tiek vēlzeiz arestēts un atkal izdodas izbēgt. Ienākot padomju karaspēkam represijās necieš, jo bija izpalīdzējis akumulatora uzlādē cilvēkiem, kas vēlāk izrādījās par padomju armijas izlūkiem - tie uzrakstīja izziņu, lai Kristapu nepakļauj represijām. Ilgu laiku strādā centrāltirgū par gaļas izcirtēju, tad par saldētavu mehāniķi Talsu rajonā. Būdams jau 60 gadu vecumā vēl piedalās Rīgas čempionātā un uzvar. Brālis Fricis arī ir cīkstonis, godalgoto vietu ieguvājs Latvijas čempionātos, treneris. Kristapam ir četras meitas - Krista, Rita, Gunta, Dzintra.

Ēriks  Cihovskis  (dz.1935.g.)  - PSRS čempionātos iegūta 5 vieta (1957.g.), PSRS tautu spartakiādēs - 4 vieta (1956.g.) un 8 vieta (1959.g.). Latvijas čempions 1954., 1955., 1956., 1957., 1958., 1959., 1961., 1963..g. , sudraba medaļa 1953.g., bronzas medaļa 1964.g.
Daudzkārtējs dažādu PSRS turnīru, sporta biedrību čempionātu, citu PSRS republiku čempionātu un starptautisku turnīru uzvarētājs.

Ēriks dzimis Tērvetes novada Augstkalnes (bij. Mežmuižas ) pagastā. Šeit dzimuši arī vairāki citi augstas klases cīkstoņi: Jānis Arvīds Kavals, Kristaps Brigmanis, Fricis Brigmanis, Imants Meija. Pēc pamatskolas beigšanas dodas uz Rīgu. Vēlāk iestājas Mākslas akadēmijā, grafikas nodaļā. Paralēli studijām nopietni trenējas biedrībā SPARTAK  pie Alberta Zvejnieka. Studiju diplomdarbā izvēlas divu cīkstoņu cīņas gleznojumu " Kurš kuru ".  

Jānis Jēkabsons (dz.1939.g.) PSRS tautu spartakiādē  BC  3.vieta 1963.g., PSRS čempionātos un spartakiādēs iegūta  4; 5; 6; 9.vieta. Septiņkārtējs Latvijas čempions, 3x 2.vieta. Piešķirts PSRS goda sporta meistara nosaukums. PSRS izlases kandidāts Tokijas olimpiskajām spēlēm.

Dzimis 07.11.1939.g. Ogres rajona Suntažos. Ar brīvo cīņu, kopā ar brāli Tālivaldi, nodarbojās kopš 1957.g. Treneris Alberts Zvejnieks. Pārstāvējis biedrības "Daugava", "Spartaks", ASK. Svaru kategorijas - 52, 57, 62, 64 kg. Izcils cīņas tehniķis. Pasaules veterānu čempionātā izcīnīta 4.vieta 1995.g. Sofijā.

Imants Klintsons (dz.1947.gada 13.janvārī Rīgā ) - PSRS čempions 1971; 1973; 1974 gadā. 2.vieta 1969.g. un 1972.g., 3.vieta 1970.g., tautu spartakiādē 1971.g. -2.vieta. Uzvarējis septiņos augstākās kategorijas turnīros. Absolvējis Latvijas Valsts fiziskā kultūras institūtu. Pavisam Klintsonu ģimenē bija desmit bērni, septiņi puikas - Imants Klintsons jaunākais. Četri brāļi nodarbojās ar cīņu, trīs kļuva par Latvijas čempioniem. Sācis trenēties 12 gadu vecumā. Trenējies uzreiz pie diviem sporta biedrības "Dinamo" treneriem - Staņislava Purpliša un vecmeistara Krišjāņa Kundziņa - piecas reizes nedēļā, kā arī individuālie rīta treniņi un basketbols. Latvijas izlasē treneris bija Haims Kogans. 20 gada vecumā kļuvis par PSRS čempionu, cīņā pieveica pieckārtēju PSRS čempionu. PSRS Tautu spartakiādē 1971.gadā I.Klintsons izcīnīja 2.vietu. PSRS izlases dalībnieks. Ilgus gadus (no 1982. līdz 1998.gadam) strādājis Latvijas Universitātē par vecāko pasniedzēju. Desmit gadus bijis Latvijas izlases cīņas komandas kapteinis, piecus gadus vadījis Grieķu-romiešu federāciju un Latvijas cīņas asociāciju, vēlāk atbildējis arī par sieviešu cīņas sportu. Vairākus gadus strādājis par treneri Zviedrijā. Puča dienās I.Klintsons ar Latvijas Universitātes cīkstoņu komandu apsargāja Augstākās Padomes jumtu. Rīgas pašvaldības policists, pensionārs, Latvijas Olimpiešu sociālā fonda mūža stipendiāts. Darbs lauku mājās, vaļasprieks - medības. Raksta grāmatu "Cīņa ārpus un uz paklāja". Dēls Sandis. ( Plašāka informācija sadaļā Latvijas cīkstoņi )

Viktors Kuzmins   ( dz.1948.g. )

1975. gada Eiropas čempionātā Kuzmins ieguva sudraba medaļu, 1974. gadā PSRS čempionātā tika izcīnīta bronzas medaļa. Tautu spartakiādēs V. Kuzmins ir ierindojies augstajās 3. ( 1975.g.)  un 5.vietās, kā arī savas sportista karjeras laikā ieguvis godalgotas vietas neskaitāmos pašmāju un starptautiskos turnīros. Sešu PSRS čempionātu dalīnnieks. Divkārtējs Ukrainas čempions, PSRS junioru un pieaugušo izlases dalībnieks. Vairākkārtējs Latvijas čempions un godalgoto vietu ieguvējs. Cīņā kopš 1962.g. Starptautiskās klases sporta meistars - 1975.g., Sporta meistars - 1969.g. Klubs - "Vārpa".
Viktors Kuzmins ilgus gadus strādājis kā docents Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas Smagatlētikas katedrā. Kā arī pildījis Latvijas izlases grieķu-romiešu cīņā trenera pienākumus. Arī šobrīd Kuzmina kungs neliedz savu padomu jaunajiem cīkstoņiem un labprāt dalās ar savu pieredzi treniņos.

Jānis Želvis (dzimis 1945. gada 9. aprīlī) ir starptautiskas klases sporta meistars grieķu-romiešu cīņā. Trīskārtējs (1968., 1969., 1972.) PSRS čempionāta sudraba medaļas ieguvējs un 1963. gada bronzas medaļas ieguvējs PSRS čempionātā grieķu-romiešu cīņā. J. Želvis 1963. gadā izcīnījis arī Latvijas čempiona titulu svarcelšanā. 1969. gada PSRS Arodbiedrības spartakiādes 2. vietas ieguvējs un 1970. gada PSRS Čempionu kausa uzvarētājs. 6- kārtējs PSRS bruņoto spēku čempions, 11-kārtējs Latvijas čempions grieķu-romiešu cīņā, kā arī daudzu starptautisku turnīru uzvarētājs un godalgoto vietu ieguvējs. PSRS izlases dalībnieks.

No 1982. - 1989. gadam Jānis Želvis bija Latvijas valsts grieķu-romiešu cīņas izlases vecākais treneris. J. Želvis ir sagatavojis daudzus Latvijas PSR sporta meistarus. 1994. gadā J. Želvis ir ieguvis maģistra, bet 1999. gadā doktora grādus Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Jānim Želvim ir 45 gadu pedagoģiskā darba pieredze - bijis Latvijas Policijas akadēmijas Fiziskās sagatavotības katedras asociētais profesors un Policijas tiesību katedras asociētais profesors. J. Želvis ir bijis arī Latvijas Cīņas federācijas Viceprezidents.

Jānis ŽELVIS viens no Latvijas pēckara gadu izcilākajiem grieķu-romiešu cīņas pārstāvjiem, tiekoties smaidīja kā
saulīte, jo dienu pirms mūsu sarunas viņa meita Inga laidusi pasaulē Želvu dinastijas turpinātāju dūšīgu mazdēlu.
Jau otro. Bet sestdien Želvis seniors kāps pāri pusgadsimta slieksnim. Cilvēks ar konkrētu mērķi sportā, milzīgu gribasspēku un tieksmi pasaulei pierādīt, ka visas dzīves likstas tomēr ir pārvaramas. LAIMES KREKLIŅĀ..... 1976. gada vasarā, kad sāku trenera gaitas, atradāmies pionieru nometnē Krāslavā, atceras Jānis. Pienāca ziņa, lai iespējami ātrāk nokļūstu mājās, Rīgā. Līdz Ķegumam tiku gandrīz divās stundās. Sāka smidzināt. Skatos iepretī brauc smagais, no manis kreisajā pusē piestājis autobuss, pretim braucošais rāda apbraukšanas signālu. Redzot mani tuvojamies, liek uz bremzēm. Sanes. Knapi paspēju stūri sagriezt pa labi. Tomēr no ,sadursmes nebija iespējams izvairīties. Nogāzītē, atsitoties pret akmeņiem, kokiem, sāku kūleņot. Mašīna apstājas, iestājas klusums. Bailes, ka mašīna var uzsprāgt, saucu palīgā. Tad piesteidzās vīri no autobusa. Sāka lauzt mašīnu, kas bija saplacināta. Lai mani dabūtu ārā. Nokļuvu Ogres slimnīcā izrādījās, kreisās kājas potītes locītava lauzta, sadragāts labās kājas ceļgals. Pēc tam mani aizveda uz Rīgas Traumatoloģisko institūtu. Operāciju veica dakteris Ruks. lelika man citu ceļgala kaulu, iešuva muskuļos un teica, ka staigāt varēšot, bet par cīkstoņa profesiju lai aizmirstot. Izlaida no Traumām uz kruķiem. Un, spītējot daktera prognozēm, nolēmu pārbaudīt, vai spēju vēl ko izdarīt. Sāku kruķot, aizstampāju līdz Mangaļu stacijai. Šausmīgi piekusu, nevarēju apsēsties, nogāzos un, kājās uztrausies, izlēmu slāt atpakaļ uz institūtu. Lai pārliecinātos, vai organisms vēl spēj tādu slodzi izturēt. Spēja. Tiklīdz noņēma ģipsi, sāku aktīvi kustēties un divarpus mēnešus pēc operācijas aizbraucu uz PSRS Bruņoto spēku čempionātu. Visi bija pārsteigti par manu ierašanos, zinot, ka smagi cietis autoavārijā. Kā tik īsā laikā spēji atjaunot kāju kustības un fizisko kondīciju? Gāju uz ASK zāli, jau bez kruķiem. Tur bija tāds trenažieris ar svaru stieni. lerīci, lai varētu pietupties. Vispirms uzliku 50 kg, pastaigāju pa zāli. Normāli. Piekrāvu klāt divas piecu kilogramu "bliņas". Staigāju. Nerimos, līdz uz stieņa nebija 200 kg. Kad "pastaiga" arī ar šo smagumu izdevās, sapratu, ka būšu vēl sportotājs. Un tad gāju uz paklāja, aizbraucu uz armijnieku čempionātu, kur izcīnīju piekto vietu.1992. gada maijā notika tava "trešā dzimšana"... Rīgas ielās pretī brauca kāds stipri iedzēris trakulis, ar ātrumu 100 km/h ietriecās manas mašīnas aizmugures daļā sāniski. No spējā trieciena ar galvu atsitos pret blakussēdētāja galvu. Stipri savainoju kakla skriemeļus. Trauma ļoti smaga izdzīvošanas jautājums. Un vajadzēja tā sagadīties, ka atkal nokļuvu "traumās" tā paša mediķa Ruka rokās, kurš pirms 16 gadiem mani dabūja uz kājām. Ruka kungs pēc veiksmīgās operācijas lika man palikt absolūtā miera stāvoklī, bet tirdīja velniņš un arī kāda cita ārsta padoms kusties, cik vari. Vēl ģipsī būdams, vakaros sāku krosot, lai uzlabotu asinsriti. Bija vasara ģipsis sviedrēja, bet skraidīju kā negudrs. Palaida mājās. Turpināju joņot. Šmerļa mežā vicojot, ieķēros kāda prāvāka koka zaros, pakarinājos, lai rokas atgūst spēku. Kustību intensitātes labad cilāju akmeņus, ķieģeļus, svarus. Sagatavoju sevi tādai kondīcijai, lai varētu strādāt iekšlietu ministrijas sistēmā. Turpinu to darīt vēl šobaltdien, kājas un organisms ir brīnišķīgā kārtībā, pie stieņa joprojām varu pievilkties 35 reizes pēc kārtas.

NO DUBNAS KRASTIEMLĪDZ JŪRAI Redzot, ka esi ņiprs un omulīgā garastāvoklī, gribētos laika ratu pagriezt vismaz par trim gadu desmitiem atpakaļ. Kā un kad sāki sportista gaitas? Manas dzimtas saknes sakuploja Latgales pusē. Tēvs bija varens spēka mitriķis, granātu žvidzināja pat simts metrus, oficiāli sportošanā neiesaistoties. Vecāki gribēja, lai no laukiem braucu skoloties uz Daugavpili un iestājos dzelzceļa tehnikumā. Lokomotīvju kloķi un verķi vispār interesēja. Audzēkņi ieteica pievērsties sportošanai. Aizgāju uz pirmo nodarbību, sak, kas man, Dubnas krastā uzaugušam puikam, ko nepamēģināt. Skatos, zālē mīksts paklājs. Puikas viens otru mētā kā pelavu maisus, bet treneris saka: "Ko bolies, pārģērbies un nāc mēģināt!" Aicinātājs bija Jānis Vilcāns, kuru vēlāk iesēdināja Latvijas FKSK vadītāja krēslā. Aizgāju vēl uz otro treniņu, bet Jāņa nebija. Jaunais nodarbību vadītājs man lāga nepatika. Sapratu, ka laušanās ir pārāk grūts sporta veids, un arī lokomotīves jau paspēja apnikt. Metu mieru. Tas bija 1961. gadā. Sāku ausīties, ko darīt tālāk. Puikas pačukstēja, lai braucot uz Rīgu stāties jūrskolā. Romantika. Runāts, darīts. Eksāmenus nokārtoju un nokļuvu visīstākajā kazarmu režīmā. Lai tiktu ārā vismaz lielpilsētu apraudzīt, vajadzēja kaut ko "izštukot". Pieteikties trenēties tādā sporta veidā, kāda nav jūrskolas mācību programmā. Aizgāju uz pirmo cīņas sporta nodarbību pie Haima Kogana. Jau toreiz viņš bija tāda ducīga auguma, īsts smagsvars. Man tā lieta iepatikās, jo te jau bija redzams īsts trenera rokraksts. Tā ari viss pa īstam sākās. Un visinteresantākais es Koganam biju pirmais audzēknis, kas spēja sasniegt rezultātu. Pateicoties trenera prasmei, gada laikā man bija pa spēkam izpildīt sporta meistara normu. MEISTARS DIVOS SPORTA VEIDOS Kur un kā tas notika? Ivana Zaikina kausa izcīņā Moldāvijā, kur piedalījās 300 lauzēju. Tur 17 gadu vecumā ieguvu otro vietu, pirmoreiz izpildot meistarnormu. Tolaik biju jaunākais meistars Latvijā. Panākums stimulēja turpmāko izaugsmi. Kuras jūras esi izvagojis? Praksē, kad mācījos ceturtajā kursā, cīņas sports bija jāaizmirst. Uz kuģa visādu ķimerīgu darbu netrūka. Kuģošana lielākoties Ziemeļu Ledus okeānā, uz tankera braucām. Bet arī jūra mani tomēr īsti nesaistīja. Un atmeti ar roku? Ne gluži. Kad vajadzēja kārtot gala eksāmenus, akurāt tajā pašā dienā bija paredzētas PSRS komandu meistarsacīkstes un mani iekļāva republikas izlasē sacensībām Gomeļā. Jūrskolā paņēmu akadēmisko atvaļinājumu, jo ļoti gribējās aizstāvēt Latvijas godu. Individuālo turnīru beidzu bez zaudējumiem, ar baltkrievu līderi Dmitriju Koganu, kurš 1965. gadā kļuva par pasaules čempionu, cīņu pabeidzu neizšķirti. Vēlāk saņēmu jūrskolas absolventa diplomu. Kā izskolojies par svarcēlāju? Vispirms kļuvu par Latvijas čempionu šajā sporta veidā un tikai dažus mēnešus vēlāk arī grieķu romiešu cīņā. Tas notika 1964.gadā. Tolaik startēju pussmagajā svarā un mans galvenais pretinieks bija vēlāko laiku pasaules rekordists Sergejs Poltorackis. Trīs paņēmienu summā (spiešana, raušana, grūšana) viņu jaudāju ,paceļot, šķiet, 345 kg. Tikai vēlāk, tuvojoties gada nogalei, pirmoreiz kļuvu par čempionu arī cīņā. Te atkal vietā un laikā atcerēties treneri Haimu Koganu, kurš pēc oficiālā treniņlaika beigām mums lika vēl līdz apnikumam "svaidīt" apmēram 40 kg smago "lelli", pat neraugoties uz to, ka treniņos viens otru bijām jau atliku likām mētājuši. "Lelles" mētāšana droši vien disciplinēja, un kā vēl. Kopš 1969. gada neesmu izlaidis neviena treniņa, pat nerunājot par nokavēšanos. Jā, šī dzelžainā disciplīna man palikusi asinīs. To pašu tagad prasu arī no saviem audzēkņiem. Vai atceries galveno cīņu, pēc kuras pirmoreiz kļuvi par Latvijas čempionu? Toreiz man bija tikai 19, bet finālā pretī titulētais Grigorijs Pavlovs, īsts milzenis, salīdzinot ar mani. Izdevās vinnēt. Taču pirmo lielo panākumu guvu 1963. gadā, startējot PSRS jaunatnes meistarsacīkstēs Baku, kur smagajā svarā izcīnīju bronzas medaļu. Varēju jau arī vinnēt, bet trešajā cīņā gadījās nepatīkama trauma pārplēsts krūšu skriemelis. Ar šo vainu nocīnījos līdz galam un, atgriežoties mājās Rīgā, vēl saņēmu... apdrošināšanas naudu. Pirmie lielākie panākumi savienības arēnā pieaugušajiem? 1965. gadā Gomeļā notika PSRS zonālais čempionāts par ceļazīmēm uz finālturnīru. Manā svara kategorijā arī tā gada pasaules čempions lietuvietis Romualds Bogdans, kurš dzīvoja un trenējās Ukrainā. Lai iekļūtu finālturnīrā, vajadzēja pamanīties trijniekā. Divus pretiniekus jau biju noliecis. Gaidīju cīņu ar Bogdanu. Apkārt grozījās Baltkrievijas treneris, saukts par Tēvoci Mirski. Mierināja mani, sak, neuztraucies, puis! Mirskis patērzēja arī ar lietuvieti, vaicādams, vai viņš zina, ar ko tagad vajadzēs lauzties. Atbildi sadzirdēju: "Kaut kāds zaļais no Latvijas." Tēvocis uzmeta vēl ogles: "Roma, tu viņam zaudēsi!" Šis tik pasmīkņāja. Mani pārņēma tādas dusmas, ka, sākoties cīņai, ar metienu atliecoties, guvu pirmos trīs punktus, pēc brīža atkārtoju šo paņēmienu, un cīņa bija galā. Tās iznākums man deva milzīgu stimulu. Tiesa, finālturnīra debija Sverdlovskā neiznāca zaudēju Jurkevičam, kurš vēl togad kļuva par pasaules čempionu, neizšķirts iznāca ar slaveno Valentīnu Oļeiņiku, uzvarēju krievu Jegorovu, galu galā ierindojoties 11. vietā. Neraugoties uz šādu iznākumu, mani ievēroja toreizējais PSRS izlases treneris Anatolijs Koļesovs, uzaicināja uz valstsvienības pirmo treniņnometni.

  RAŽAS UN NERAŽAS GADI Pienāca PSRS tautu IV spartakiādes 1967. gads, Maskava. Latvijas izlase toreiz guva savu izcilāko panākumu, komandu ieskaitē izcīnot sesto vietu. Pateicoties lieliskai psiholoģiskajai sagatavotībai un trenera Haima Kogana stratēģijai. Katram personīgi viņš izvirzīja uzdevumu, labi zinot, ka neesam vēl pasaules mēroga zvaigznes. Imantam bija labākais individuālais rezultāts ceturtā vieta, es paliku septītais. Kopā punktus skaitot, apsteidzām Baltkrieviju, pat Kazahiju. Pēc Maskavas mums ar Imantu vēl bija laimīgais 1968.gads, kad Polijā, Pitlasinska memoriālā abi pirmoreiz izpildījām starptautiskās klases meistara normu PSRS komandu meistarsacīkstēs Luganskā Daugavas sastāvā ieguvām Latvijai sudraba medaļas. Gadu vēlāk kļuvām par PSRS vicečempioniem. Pirms finālcīņas ar pa saules čempionu un olimpisko sudraba laureātu Nazarenko kļuvu pašpārliecināts, jutu, ka varu vinnēt Droši vien mērķi būtu sasniedzis, taču mazliet sasteidzu metienu atliecoties 1:2. 1969. gadā VACP turnīrā Rostovā otrā vieta. Tajās sacensībās pirmoreiz spēkus samēroju ar slaveno Valēriju Rezancevu, kurš tosezon kļuva par pasaules čempionu. Toreiz man viņu izdevās pārspēt, ar Oļeiņiku cīnījos neizšķirti. Rīgā uzvarēju Ivana Poddubnija memoriālā. Pirmās vietas arī Vācijā ,Somijā, Polijā, Bulgārijā. Ar Rezancevu esi ne tikai draudzējies, bet arī "plēsies".1970. bija mans debijas gads Eiropas meistarsacīkstēs. Ar Rezancevu vienā svarā, sparingcīņās bijām līdzīgi, tāpēc treneri uzticējās abiem. Bet vajadzēja sagadīties, ka pēdējā treniņā pirms sacīkstēm mazliet savainoju ceļgalu. Ne tik traki, ka nevarētu iziet uz paklāja. Kāds velns mani tirdīja to atklāti pateikt izlases treneriem, kuri tūdaļ nolēma mani "pasaudzēt". Valērijs visus vinnēja kā pastaigājoties. Domāju, ka es būtu izdarījis tāpat. Rezancevs kļuva par izlases pirmo numuru, es paliku otrais. Tuvojās Minhenes olimpiskās spēles. Pirms tām PSRS meistarsacīkstes Uļjanovskā. Jutos brīnišķi. Līdz sacīkšu pēdējai dienai visus lauzu pēc kārtas, bet fināla priekšvakarā, uz viesnīcu dodoties, saelpojos Volgas vējus un nākamajā rītā saķēru augstu temperatūru 39,4 Ar taksīti mani aizveda uz sporta zāli svērties, un ārsts tūdaļ startam uzlika veto. Vaļera priecīgs pienāca, uzsita uz pleca, sacīdams: "Piedod, neesmu vainīgs, bet tāds laikam ir tavs liktenis." Viņš kļuva par PSRS čempionu, saņemot ceļazīmi uz Minheni. Tādi bija noteikumi, bet es viņu vēl pēdējā sparingcīņā pirms brauciena uzvarēju ar deviņu punktu starpību. Vēl Minhenes spēļu gadā izcīnīju sesto PSRS Bruņoto spēku čempiona titulu. DESMIT SEKUNDES Minhene pagāja secen, tuneļa gali Monreālas olimpiāde. Tie bija traki laiki. Mainījās svara kategorijas, uz mačiem vajadzēja nodzīt te astoņus, te desmit kilogramus. Svēršanās notika pirms katras cīņu dienas. Dzenot svaru, asinis palika biezākas, apgrūtinot cirkulāciju un traucējot vielu maiņu. Uz kāju pēdas sāka veidoties tā dēvētie radziņi. Pusgadu nogulēju Maskavas institūtā, kur slavenā daktere Zoja Mironova mani izārstēja. Un normāli vēl paspēju sagatavoties PSRS tautu 1975. gada spartakiādei Alma-Atā. Līdz bronzas medaļai toreiz pietrūka 10sekunžu. Cīnoties ar ukraini Pavlovu, biju vadībā ar piecu punktu pārsvaru, domāju pietaupīt spēkus cīņai ar Rezancevu. Vēl tagad nesaprotu, kāpēc man vajadzēja iet uz metienu atliecoties, kuru izdarīju tik neveiksmīgi, ka pats beigu beigās atrados uz lāpstiņām. Gandrīz drošas medaļas vietā septītā vieta. Visulaik joprojām biju PSRS izlasē, braukāju pa ārzemēm. Gadu pirms Alma-Atas spartakiādes izdevās uzvarēt ļoti spēcīgā turnīrā Budapeštā, lai gan apārstētā kāja vēl sāpēja. Uz Ungāriju negribēju braukt, bet vietējā sporta vadība lika to darīt, solot, ka pēc tam Rīgā PSRS čempionātā varēšot nepiedalīties. Taču funkcionāri savu solījumu aizmirsa. Tā nonācām konfliktā. Drīz vien sportošanai pieliku punktu. Sāku strādāt Skrundas arodskolā par galdniecības pasniedzēju, vēlāk pārsviedos uz Bulduru sovhoztehnikumu un tad kādu dienu satiku senu paziņu Vladislavu Kirilovski, kurš strādāja par FKSK galveno treneri. Viņš mani pierunāja iestāties LVFKI, pabeidzu un jau kā diplomēts speciālists varēju sākt strādāt par Latvijas izlases treneri, vienlaikus piepelnoties arī Lokomotīves BJSS. Tavs lielākais panākums trenera darbā. Izdevās sagatavot Eiropas čempionu Juriju Šancevoju. Bija arī citi talantīgi puiši. Pie manis slīpējušies arī brāļi Jansoni, Počkajevs, Dudanovskis, Staškevičs. Taču pacietības mērs drīz pārtrūka, jo republikas sporta vadība liedza īstenot idejas, kā saglabāt cīņas sportu Latvijā. Aizgāju. Un tad bija otrā avārija... Ārstēšanās. Tagad esmu kārtībā un atkal varu mācīt jaunos, strādājot Policijas akadēmijā un neaizmirstot lauku darbus Daugavpils pusē. Arklu varu pavilkt zirga vietā. (Sports 1995 - Gatis Ķīsis)

Jūras skolās disciplīna stingra, arī Rīgas jūras skolā nebija citādi, kad 1961. gadā tālbraucēja stūrmaņa amatu apgūt ieradās Jānis Želvs lauku puisis no Daugavpils apkārtnes. Nē, Jānis jau nebija sporta ienaidnieks. Šad tad tā starp citu labprāt pasportoja. Bet jūras skolas fiziskās audzināšanas pasniedzējs pieprasīja, lai katrs topošais jūrnieks regulāri trenētos kādā sporta veidā. Jānis papētīja sporta sekciju sarakstu un izvēlējās... klasisko cīņu. Vai bija tāda pārliecība, ka tieši cīņa ir viņa īstais aicinājums sportā? Nu nē, ne gluži. Kaut kur vajadzēja trenēties, šķita, ka spēka pietiek. Bez tam vienīgi cīkstoņi uz treniņiem devās ārpus skolas teritorijas uz «Daugavas» smagatlētikas zāli Viesturdārza nomalē. Pirms vai pēc nodarbībām varēja izmest kādu līkumu pa Rīgas ielām, jo citādi bez skolas vadības atļaujas kursantu «kustības brīvība» bija diezgan ierobežota...Un tā pie trenera H. Kogana ieradās pagarš, kalsns jauneklis, kuram šķita, ka spēka un veiklības pietiek, lai bez sevišķas piepūles noliktu uz pleciem dažu labu rūdītāku cīkstoni. Zināms pamats šādai pārliecībai bija. Jāņa tēvs it viegli ar vienu roku 80 kilogramu smagumu virs galvas cēlis, un ābols jau nekrītot tālu no ābeles. Mācoties astoņgadīgajā skolā, spēcīgajam puisim dažādās sacensībās nācās aizstāvēt skolas godu. Tā pa jokam vien, neviena nemācīts, kļuva par Daugavpils rajona skolēnu čempionu 50 metru brīvā stila peldējumā. Tīri labi sasniegumi bija arī granātas mešanā un citās vieglatlētikas disciplīnās. Savus vienaudžus Jānis pārspēja it viegli... . Pirmajā treniņā uz paklāja pretim stājās kāds augumā pasīks zēns. Nu, ar šo jau mierīgi tikšu galā, nodomāja Jānis. Kad tik par daudz viņu nesamīcu. Tvērieni, metieni, un Jāņa pašpārliecinātība gaisa kā sniegs pavasara saulē. Kā tas var būt, ka tāds knauķis viņu mētā kā salmu maišeli? Acīm redzot, ar spēku vien nepietiek. Nāksies trenēties nopietni. Nevar taču palikt kaunā! Ja reiz trenēties, tad trenēties tā pa īstam. Sākumā gan patīkama bija maz. Te tev ausis saspiež gandrīz vai plakanas, te tā «ieloca» kaklu, ka pēc tam galvu pagrozīt nevari. Kājas kā koka kluči, rokas nevari pacelt, lai matus sasukātu. Bet citi taču var? Var. Jāvar arī viņam, Jānim. Pie trešās sporta klases Jānis netika, dabūja uzreiz .. , otro. «Atklātā paklāja» sacensībās piedalījās arī vairāki otrās klases cīkstoņi, un tiem visiem nācās atzīt iesācēja pārākumu. Bet čempiona tituls atnāca . .. svarcelšanā. Jūrskolā puiši diezgan cītīgi cilāja svaru stieni, un Jānis, protams, nebija skubināms parādīt savu spēku. Patrenējās un startējot kopā ar pašreiz populārajiem svarcēlājiem S. Poltoracki un A. Sliedi, kļuva par republikas junioru čempionu! Spēka mitriķi ievēroja skolas vadība, un Jānim nācās aizstāvēt savas mācību iestādes godu jūras daudzcīņā. Arī te panākumi nebija peļami republikā viens no pirmajiem, startēja arī PSRS Jūras flotes iestāžu meistarsacīkstēs. Bet cīņa? 1963. gadā brauca uz valsts junioru čempionātu. Pirmajās cīņās veicās gluži labi, bet tad kādas sīkstākas cīkstēšanās laikā krūtīs kaut kas nokrakšķēja. Kā vēlāk noskaidrojās, bija ieplīsis krūšu kaula skriemelis. Kaut arī sāpēja, Jānis cīņas turpināja un kļuva par bronzas medaļas īpašnieku smagajā svarā. Tajā pašā gadā «atnāca» arī meistara tituls, kad Jānis Želvs, būdams vēl juniors, negribēja respektēt savus pretiniekus slavenā cīkstoņa I. Zaikina piemiņas turnīrā. Taču pie republikas junioru čempiona titula klasiskajā cīņā tā arī neizdevās tikt, jo toreiz Jānis startēja smagajā svarā, bet tur priekšā bija auguma apmēros iespaidīgais M. Ozoliņš. Pienāca vīra gadi. Arvien augstāka ranga sacīkstēs nācās startēt, arvien spēcīgāki vīri stājās pretī. Dažbrīd medaļa kādā Vissavienības mēroga turnīrā likās ar roku aizsniedzama, bet pietrūka sportiskās laimes vai ceļā stājās tolaik cīņas sportā visai neobjektīvie uzvarētāja noskaidrošanas noteikumi. Tā 1965. gada VACP meistarsacīkstēs J. Želvs nezaudēja nevienu cīņu un tomēr ierindojās tikai septītajā vietā. Pirmais tāds īsti ciets rieksts gadījās nākamajā gadā PSRS čempionāta zonālajās sacīkstēs, kad nācās tikties ar pasaules čempionu svarā līdz 87 kg -A. Bogdanu. Riekstu izdevās pārkost, Jānis svinēja uzvaru un cītīgi sāka gatavoties čempionāta finālam. Taču šoreiz iejaucās slimība, un atkal nekā spoža ...Spoža it kā nekā nebija, bet... ticēja saviem spēkiem. Jānim ticēja arī treneris H. Kogans. Kad 1967. gadā valsts izlases treneris A. Koļesovs izsauca uz izlases koptreniņiem toreiz slaveno Latvijas cīkstoni A. Ļebedevu, H. Kogans palūdza, lai izmēģina arī J. Želva spēkus. A. Koļesovs piekrita, un drīz Jānis treniņa cīņā tikās ar PSRS un pasaules čempionu A. Kirovu. Šķiet, neviens nebija gaidījis, ka mazpazīstamais Latvijas cīkstonis pieveiks savu slaveno pretinieku ar 22 punktu pārsvaru, bet tā notika. Jāni iekļāva valsts izlases kandidātu sarakstos. Vēl uzvaras igauņu atlēta G. Lūriha piemiņas sacīkstēs, un tad starts valsts izlases sastāvā turnīrā Polijā. Gan zaudējums olimpiskajam čempionam vācietim Mecam, toties uzvara pārnākamo pasaules čempionu ungāru Silai un trešā vieta. Nākamais gars, un nākamais starts Polijā Petļasinska kausa izcīņā atnesa uzvaru un PSRS starptautiskā sporta meistara nosaukumu. Starptautiskais meistars jau bija, bet īstu panākumu kaut vai valsts mērogā vēl ne. Aizpērn J. Želvs stājās Padomju Armijas rindās, aizpērn arī guva savus pagaidām izcilākos panākumus cīkstoņa gaitās. Uzvarēja valsts čempionāta zonālajās sacensībās, finālā pavisam tuvu bija zelta medaļai. Jānis vēroja Imanta Klintsona cīņu un bija pilnīgi pārliecināts, ka pašam ar savu galveno konkurentu A. Nazarenko nāksies spēkoties pēc vēl viena cīkstoņu pāra. Un te pēkšņi tūdaļ pēc Imanta uz paklāja aicina Jāni! Pa galvu pa kaklu skriešus uz ģērbtuvēm un bez iesildīšanās uz paklāja. Zaudējums ... Bet tomēr izcīnīta valsts čempionāta sudraba medaļa! Sudrabs arī VACP spartakiādē, uzvara starptautiskajā I. Poddubnija turnīrā Rīgā. Ražens "gads. Pērn PSRS Bruņoto Spēku čempions, I. Zaikina piemiņas turnīra, Irtišas kausa, PSRS čempionu kausa izcīņas uzvarētājs, Eiropas meistarsacīkstēs izlases rezervists. Šogad? Šogad viss vēl priekšā. Jāni, kas vajadzīgs īstam cīkstonim? Ar spēku un talantu vien nepietiek. Jāslīpē, jāslīpē katrs paņēmiens, katra kustība. Cīņas laikā ilgi domāt nav kad. Tāpat kā šoferim, visu izšķir reakcijas ātrums. Bet. }a šoferis bīstamā situācijā sāks gudrot, kuru pedāli nospiest, kas tur var iznākt? Vai ir kāds cīkstonis, ko uzskatāt par savu ideālu? Trīskārtējais pasaules čempions smagajā svarā, olimpiādes sudraba medaļnieks V. OJeiņiks. Asprātīgs, gudrs cilvēks. Gudrs -viltīgs, tehnisks uz paklāja. Kas patīk un kas nepatīk cīņas sportā? Patīk cīņa, nepatīk svara dzīšana. Man ilgāku laiku nācās pirms sacīkstēm nodzīt 7 8 kilogramus svara. Tikai tas, kas pats to izbaudījis, īsti spēj novērtēt ūdens glāzes vērtību. Tā dažkārt sapnī radās . . .Vai ir «lampu drudzis» pirms cīņas? Tagad vairs ne. Sastādu plānu pirms katras spēkošanās, un tad eju kā uz darbu. Dažkārt pat nākas sevi «uzkurbulēt», lai būtu lielāks sportiskais niknums. Zaudējuma rūgtums, protams. paliek vienmēr . .Vai ir pašam savs «kroņa numurs»? Metiens atliecoties. Diemžēl tagad to pārāk daudzi zina, tādēļ reti kad izdodas to pielietot. Kādi pretinieki ir «parocīqāki»? Vidēja auguma, mazajiem grūti tikt klāt. Labāk nepazīstami, nekā pazīstami, lai gan pēdējā laikā labāk veicies ar tiem, ar kuriem jau esmu cīnījies. Kāda ir jūsu treniņu metodika? Vispirms iau man Ir ļoti laimējies, ka visus šos gadus trenējos H Kogana vadībā. Citu treneri nevaru iedomāties. Stingrs prasīgs, pieredzes bagāts. Bet treniņos vajadzīgs viss krosi, svarcelšana, lēcieni uz batuta un protams, paklājs. Bet galvenais slīpēt, slīpēt paņēmienus. Un brīvajā laikā? Patīk opera, nopietnas teātra izrādes. No literatūras klasika. Vakaros pastaigāt Daugavmalā. Un man jau ir arī meita Inga . ..J. Želva treneris H. Koqans: Jānis? Neapšaubāms talants. Uzcītība treniņos tik liela, ka dažkārt pārtrenējās. Vairāk varētu velēties sportiskā niknuma uz paklāja, tad mūsu valstī viņam nebūtu līdzīga. Sadzīvē principiāls dažkārt pat pārāk Republikas izlases komandas komsorgs. Visu izlases «kultūras pasākumu» ledvesmotājs Raksturā stingrs. Pirms pāris gadiem valsts izlases komandas sacensībās fiziskajā sagatavotībā ieguva pirmo vietu. Ir spēks, ir izturība. Vēl jauns, vēl jāslīpē. Tikai slīpēts akmens mirdz. ( Sports 1971 )

Vladimirs Kolosovs - 1950.g.Rīga

Igors Samušonoks (dz.1972.)

Treneri: Visvaldis Freidenfelds. Olimpiskie sasniegumi: XXVII 2000 Sidneja Cīņas sports Grieķu-Romiešu cīņa 74 līdz 84 kg 11.vieta. Citi sasniegumi sportā: Pasaules junioru čempions (1990.g.). Eiropas vicečempions svara kategorijā Iīdz 85kg (1999.g.).Starts pasaules čempionātos: 1993.g. - 13.vieta, 1994.g. -15.vieta, 1997.g. -16.vieta, 1999.g. -17.vieta, 2003.g. - 17.vieta. Starts Eiropas čempionātos: 1994.g. - 10.vieta, 1995.g. - 7.vieta, 1996.g. - 11 .vieta, 1997.g. -10.vieta, 1998.g. - 11 .vieta, 1999.g. - 2.vieta. Desmitkārtējs Latvijas čempions. Absolvējis Rīgas 89.vidusskolu un LSPA (1994.g.) Attēlā - Igors izcīna 2.vietu Eiropas čempionātā Minskā.

Kristīne Odriņa- Urbova

Labākie sasniegumi sportā: Eiropas Čempionātu brīvajā cīņā sievietēm dalībniece (labākie rezultāti: 2000.g.-5.vieta 2003.g.-4.vieta, 2006.g.-2.vieta, 2011.g.-5.vieta), Pasaules čempionātā brīvajā cīņā sievietēn dalībniece (1999.g.-11.vieta). 7- kārtēja Lavijas Čempione brīvajā cīņā (1997.g. 2000.g. 2001.g. 2002.g. 2006.g. 2007.g. 2008.g. 2010.g.). Vairākkārtēja Universiādes čempione brīvajā cīņā sievietēm,

Laura Skujiņa (dz. 1987. g.)

Guvusi labus panākumus jauniešu vecumā: uzvarējusi Eiropas U-18 un Eiropas U-20 čempionātā, Eiropas U-20 čempionātā izcīnījusi arī sudraba medaļu, Pasaules U-20 čempionātā divas reizes ierindojusies 5. vietā. 2011. gada Eiropas čempionātā izcīnīja 5. vietu, kas bija viņas lielākais sasniegums pieaugušo konkurencē līdz tam. 2010. gada Pasaules čempionātā izcīnījusi 7. vietu, 2009. gada Eiropas čempionātā - 8. vietu. 2014. gada Eiropas čempionātā izcīnījusi bronzas medaļu svara kategorijā līdz 69 kg. 2014. gadā bronzas medaļu svara kategorijā līdz 69 kg izcīnījusi arī Pasaules čempionātā.

Anastasija Grigorjeva  (dz.1990.g.)

Olimpiskie sasniegumi: XXXI 2016 Riodežaneiro Cīņas sports Brīvā cīņa sievietes 55 līdz 63 kg 8.vieta XXX 2012 Londona Cīņas sports Brīvā cīņa sievietes 55 līdz 63 kg 9.vieta. Citi sasniegumi sportā: 2017.g. PČ - 3.vieta, EČ - 2.vieta, 2016.g.- EČ 1.vieta, 2015.g.- EČ 3.vieta, 2014.g.- PČ 3.vieta, 2014.g.- EČ 1.vieta, 2013.g.- EČ 1.vieta, 2013.g.- Golden Grand Prix 1.vieta, 2012.g.- EČ 2.vieta, 2012.g.- Golden Grand prix 1., 2.,3.vietas, 2011.g.- EČ 7.vieta, 2011.g.- pČ 15.vieta, 2010.g.- EČ 1.vieta, 2010.g.- EČ junioriem 3.vieta, 2010.g.- PČ junioriem 15.vieta, 2009.g.- EČ 8.vieta, 2009.g.- EČ junioriem 2.vieta, 2009.g.- PČ junioriem 2.vieta, 2009.g.- PČ 21.vieta, 2008.g.- EČ 8.vieta, 2008.g.- EČ junioriem 1.vieta, 2008.g.- pČ junioriem 5.vieta, 2007.g.- EČ 7.vieta, 2007.g.- EČ kadetiem 2.vieta, 2007.g.- pČ junioriem 17.vieta, 2006.g.- EČ kadetiem 15.vieta. Daudzkārtēja Latvijas čempione. Intereses: jāšana ar zirgiem, teniss. Sporta veida izvēle: laimīga nejaušība

Armands Zvirbulis (dz.1987.)

Olimpiskās spēles Londona brīvā cīņa vīrieši 74 līdz 84 kg - 10.vieta.  2015.g.- EČ 10.vieta, 2014.g.- EČ 19.vieta, 2013.g.- EČ 9.vieta, 2012.g.- EČ 5.vieta, 2011.g.- PČ 5.vieta, 2010.g.- EČ 9.vieta, 2010.g.- PČ 20.vieta, 2009.g.- EČ 16.vieta, 2009.g.- PČ 19.vieta, 2008.g.- EČ 18.vieta, 2007.g.- EČ junioriem 1.vieta, 2006.g.- EČ junioriem 7.vieta, 2006.g.- PČ junioriem 14.vieta, 2005.g.- PČ U-20 9.vieta, 2004.g.- EČ kadetiem 17.-19.vieta. Daudzkārtējs Latvijas čempions.

Latvijas čempionātu godalgoto vietu ieguvēji brīvajā cīņā (1952-1990)

Latvijas čempioni grieķu - romiešu cīņā

1941.g. čempioni: Johansons, Meijers, Kundziņš, Toms, E.Kalniņš, G.Ozoliņš, A.Kalniņš, A.Smiltēns

Latviešu cīkstoņi  pasaulē

Nikolajs Kārkliņš ( Nikolai Karklin  17.12.1911. - 21.08.1999) 

Latviešu izcelsmes Igaunijas grieķu-romiešu stila cīkstonis, Eiropas čempionāta sudraba medaļas ieguvējs. 1928. gadā Nikolajs Kārkliņš beidza Tamsalu pamatskolu. Ar cīņas sportu sāka nodarboties 1933. gadā. 1934. gadā Kārkliņš uzvarēja Igaunijas čempionātā grieķu-romiešu cīņā smagajā svarā. Viņš bija pēdējais no igauņu cīkstoņiem, kas spēja pieveikt Kristjanu Palusalu. Pēc Berlīnes olimpiādes, kurā Igauniju smagajā svarā pārstāvēja Kristjans Palusalu, Tallinā 1936. gada oktobrī norisinājās starptautisks turnīrs grieķu-romiešu cīņā ar trīskārtēja Eiropas čempiona vācu smagsvara Kurta Hornfišera piedalīšanos. Šajā turnīrā Kārkliņš bija otrais, viņš pieveica titulēto vācieti, bet zaudēja pirmās vietas ieguvējam Palusalu. 1938. gada 24.-27. aprīlī Tallinā noritēja Eiropas čempionāts grieķu-romiešu cīņā. Pussmagajā svarā, kur traumētā Augusta Neo vietā samazinot svaru par 8 kg, piedalījās Kārkliņš, bija 7 dalībnieki. Pirmā kārtā viņš bija brīvs, otrajā - guva tīru uzvaru pret itāli U.Silvestri, trešajā pēc punktiem ar 3:0 uzvarēja Arnoldu Kalniņu (Latvija), ceturtajā ar 3:0 pieveica vācu cīkstoni V. Zēlenbinderu, bet piektajā pēc punktiem ar 1:2 zaudēja čempionāta uzvarētājam zviedram A. Kadjeram. 1938. gada 26. un 27. novembrī Tallinā notika triju klubu Kalev (Tallina), Sports (Tallina) un Rīgas LAS sacensības grieķu-romiešu cīņā. Tajās Kārkliņš (Sports) sīvi cīnījās ar Bietagu (LAS). Tiesneši Kārkliņam piešķīra punktu uzvaru ar rezultātu 2:1  1940. gadā no 14. līdz 21. decembrim Maskavā notika PSRS absolūtās meistarsacīkstes grieķu-romiešu cīņā, kurās piedalījās 14 cīkstoņi, tai skaitā arī 3 igauņi. Nikolajs Kārkliņš ieguva 6. vietu (uzvarēja Kotkass), 12 cīņās izcīnot 2 plecu uzvaras, 5 cīņās uzvarot pēc punktiem un ciešot 5 zaudējumus. 1941. gada decembrī Tallinā notika "atbrīvotās" Igaunijas 1. grieķu-romiešu meistarsacīkstes, smagajā svarā uzvarēja Nikolajs Kārkliņš. Otrā pasaules kara laikā Kārkliņš atstāja Igauniju. Pēc kara dzīvoja Kanādā. Kārkliņš nomira 87 gadu vecumā Monreālā.

Gunārs Lauksargs (1934 - 2003). 

Septiņdesmito gadu otrajā pusē Austrālijas televīzias ekrānos itin bieži varēja redzēt wrestlinga šovus no Sidnejas, Melnburnas, Brisbenas arēnām, kuros piedalijās latvietis. Turnīros viņš tika pieteikts kā "George Lackey - Latvia". Sidnejas sporta kopā Daugava sākumā sācis nodarboties ar vieglatlētiku, volejbolu, basketbolu, tad pievērsies profesionālajai cīņai. Laikā no 1964.g. līdz 1969.g. aizvadījis 41 oficiālu wrestlinga maču. Tajos viņam tika iedalīta "dusmīgā" loma. Viņa svars bija 90 kg, augums 186 cm. Šie parametri ringā neļauj cīnītis par augstām vietām. Viņa "kroņa" gājiens bija pretinieka mešana virvēs un kad virves to met atpakaļ - spēriens ar kājām krūtīs.

Jānis Martinsons - (arī Yean, Ivan,  Yvar Martinson)  ( 10.01.1911.g. Rīga .... -  22.07.1975.) Profesionāls cīkstonis, smagatlēts.  Profesionālo karjeru sāk 1928.g. Ed.Šlossa organizētajos turnīros Rīgas cirkā.  Vēlāk dzīvojot Parīzē piedalās dažādos Catch un Wrestlinga šovos pasaulē. Svars - 103.kg. No 1946 - 1969.g. aizvadījis  574 oficiālus cīņas šova mačus ASV, Kanādā, Vācijā, Austrijā, Francijā, Grieķijā u.c.  No tām 207  uzvaras, 237 zaudējumi.

Teodors Boronovskis   (Theodore Boronovskis)

( 27.07.1943. Rīgā )  1945.g. emigrējis ar ģimeni uz Austrāliju. Policists.

1964.g. Tokijas olimpiskajās  spēlēs izcīnījis  bronzas medaļu kategorijā  +100 kg - divas uzvaras un zaudējums holandietim Antonam Geesinkam. Septiņkārtējs Austrālijas čempions smagajā un Open kategorijās.