Sporta cīņas pirmsākumi pasaulē

Man interesantākais cīņas sporta vēstures posms ir periods līdz otrajam pasaules karam - laiks par kuru ir vismazāk liecību, vismazāk informācijas. Šai blogā atradīsi vairāk par brīvās un grieķu - romiešu cīņas pirmsākumiem, mazāk par šo sporta veidu šodienas aktualitātēm.

Cīņas sporta vēstures lapa

Vērojot divu kaķēnu rotaļu cīņas pārņem pārliecība, ka arī cilvēku starpā šāda savstarpējas cīkstēšanās un spēku salīdzināšanas un iemaņu pilveidošanas nodarbes ir bijušas kopš neatminamiem, aizvēsturiskiem laikiem. Katrā dzīvo radību grupā ir bijis kāds stiprākais, veiklākais, valdonīgākais. Lai veiksmīgāk aizstāvētu sevi, ģimeni, cilti, tautu jau sensenos laikos šīs iemaņas tika pilnveidotas vīriešu starpā. Kā dokumentēta vēsture tas vērojams 7000 gadu senajos alu zīmējumos Mongolijā, gan 3000 gadu vecajās cīkstoņu figūriņās Irākā, gan Ēgiptes kapeņu gleznojumos. Cīņas sportam ir gara un sarežģīta vēsture. Daudzām tautām vēsturiski ir izveidojusies sava cīņas māksla, kas populāra arī mūsdienās. Cīņas tehnikas atšķirības un līmenis rāda, ka tās veidojušās daudzu gadsimtu garumā. Tikai atsevišķas cīņas tehnikas mūsdienās ir guvušas pietiekamu popularitāti un tiek iekļautas sporta sacensību programmās, vai guvušas profesionālo cīņu statusu. Dažādi cīņu paveidi ar un bez ieročiem ir joprojām populāri daudzu nāciju vidū. Cīņas mākslas tika pilveidotas visu valstu armijās. Īpaša vērība tika pievērsta cīņām ar dažādiem kājnieku ieročiem. Lai saņemtu pretinieku gūstā senajiem actekiem bija attīstīta cīņas māksla bez ieročiem. Attīstijās arī cīņas metodes dažādās telpās, ūdenī, dažādu sadzīves priekšmetu izmantošanā uzvaras gūšanā. Ciltīs šīs iemaņas tika attītītas un nodotas nākamajām paaudzēm.

Pirmās rakstiskās liecības var atrast sanskritā, kur aprakstīta cīņa starp slaveniem cīkstoņiem Bhima un Jarasandha. Senajos rokrakstos aprakstītas arī citu Indijas un Ķīnas kaujas cīņas stilu piem. Jiaoti (ar ragiem) cīņu tūkstošgadīgi notikumi. Eiropā pirmās rakstiskās liecības par cīņas mākslām lasāmas grieķu eposos Iliāda un Odisejs. Grieķu cīkstoņi tika attēloti arī uz vāzēm, monētām, skulptūrās. Jau pirms mūsu ēras notika šo cīņu turnīri. Slavenākais grieķu cīkstonis bija Milo, kurš savā cīkstoņa karjerā neesot zaudējis ne reizi ! Romas impērijai izplešoties šī cīņas māksla kļuva populāra arī senajā Romā un tai pakļautajās zemēs. Šeit arī meklējami mūsdienu grieķu-romiešu cīņas pirmsākumi. Antīkās pasaules sabiedrībā tika augsti vērtētas personības, kuras spēja apliecināt labās īpašības vairākās dzīves jomās. Ne velti senās Grieķijas izcilāko atlētu sarakstos ir mūsdienu skolniekiem pazīstami vārdi: Aristotelis, Platons, Sokrāts, Pitagors, Hipokrāts u.c. No tiem - Pitagors bija slavens dūru cīņas meistars, bet Platons- vairāku pankrationa (cīņas veids, kurā pieļauti bija gan sitieni ar rokām, gan tvērieni un metieni) čempionātu uzvarētājs. Pretinieki cīnijās kaili, bez svara kategorijām. Par neatļautiem paņēmieniem - speršanu, košanu tiesnesis sodīja ar nūjas sitienu. Cīņā veiksmīgi skaitījās tie metieni, pēc kuriem pretinieks aizskāra zemi ar pleciem, vēderu vai krūtīm.

Viduslaiku Eiropā daudzas tautas piekopa savus cīņas veidus. Tie bija populāri gan zemāko tautas slāņu vidū, gan augstākajā sabiedrībā. Jau 15 un 16 gs. Francijā populārs bijas Bretaņas cīkstēšanās stils. Tas bija līdzīgs grieķu-romiešu stilam. Cīņas, atšķirībā no Grieķu stila, notika apģērbos. Vācijā šai laikā populāras bija duelēšanās divās kategorijās - Geselliges ringen un Kampfringen - ar un bez ieročiem. Tika pieļauti arī sitieni, spērieni, sāpju paņēmieni, tika lietotas aizsargbruņas. Kristietības izplatīšanās centās kavēt un nepieļaut šo cīņu attīstību. 16.gs. tika izdotas pirmās grāmatas par cīņu ar zobeniem un tuvcīņas paņēmieniem. Cīnīties patika gan karaļiem - zināma cīņa starp Francijas karali Francisku I un Anglijas karali Henrihu VIII, gan māksliniekiem - Karavadžo, Pusēnam, Rembrantam, Rablē, Monteņam u.c.

Cīņas sacensības Šveicē 18 gs. gravīrā - schwingen cīņas stils īpašos šortos

Tuvo austrumu tautās Osmaņu impērijas laikā - senajā Babilonijā, Persijā un Šumerā radusies eļļas cīņa joprojām ir populāra Turcijā. Cīņas tehnikas un paveidi pat vienas valsts ietvaros varēja būtiski atšķirties. Piemēram Irānas dažādās provincēs saskaitīti pat 20 cīņas stili - Koshti Pahlavani, Koshti-ye jangi, Koshti-ye bachoukheh, Gileh-Mardi, Check-Chisht, Loucho, Tourkamani, Kureš, Ashirma, Kamari, Baghal-be-Baghal, Zouran Patouleh, Catch Gardan, Jang, Lori, Dasteh Baghal, Lashgarkeshi, Kamarbandi, Kaviri.

Āzijas reģionā cīņas sports kā izklaide un sportiska sacensība aizsākusies jau pirms mūsu ēras. Ķīnā Cjiņ dinastijas valdīšanas laikā cīņas bija galma izklaides sastāvdaļa. Populārākie stili bija Jiao un dažādi Shuaijiao paveidi. No Indijas reģiona cīņas mākslu daudzajiem paveidiem par sporta cīņas pamatu kalpo Malla-yuddha, Pehlwani un Kushti. Arī mūsdienās šo stilu cīkstoņi cīnās kā sendienās - gurnu apsējos uz klona grīdas. Japānas vēsture ir bagāta ar divcīņu stiliem - šeit radušies Sumo, Jujutsu, Kenjutsu, Battojutsu, Laijutsu, Naginatajutsu, Sojutsu, Ninjutsu, Džudo, Kendo, Laido, Aikido, Kyūdō, Kempo, Karate u.c.

Pasaulē kopumā zināmi ap 1000 dažādi divcīņu paveidi un stili.

Mūsdienu brīvās sporta cīņas aizsākumus var atrast arī britu salās. Jau kopš viduslaikiem šeit tautā populārs bija Lankašīras cīņas stils Catch-as-catch-can. Collar-and-elbow tautas cīņas stila aizsākumi meklējami Īru un Ķeltu vēsturē. Šeit tika pieļauti arī spērieni, sitieni. Šis cīņas stils, sākoties lielajai aizceļošnai, kļuva populārs arī Amerikā un uzskatāms par brīvās cīņas pamatu šai kontinentā. Nošķirot sitienus, spērienus un sāpju paņēmienus no šī stila izfiltrējās mūsdienu brīvā stila cīņa. Pirmais ASV čempionāts notika 1888.g. Kā atsevišķs paveids Amerikā attītījās profesionālais wrestlings - sporta, izklaides un teātra mākslas apvienojums.

Mūsdienu sportā izšķiram divus amatieru sporta cīņas stilus - brīvā un grieķu-romiešu cīņa. Brīvajā cīņā populārākās ir Āzijas un Amerikas cīņas skolas, kuru pamatā ir atšķirīgie vēsturiskie pirmsākumi un tautas cīņas tradīcijas. Arī grieķu-romiešu cīņā var saskatīt divas vadošās cīņas skolas. Eiropas pamatu veido senās Romas, Grieķijas, Francijas, Vācijas, Šveices tautas cīņas tradīcijas. Savukārt Āzijas skolas pamatā ir šo tautu senās, daudzveidīgās cīņas iemaņas.

Mūsdienu cīņas sporta popularizēšanā svarīgu lomu ir nospēlējuši ceļojošie cirki. Kopš viduslaikiem to priekšnesumu programmās ir bijuši spēkavīru un cīkstoņu priekšnesumi. Tā piemēram francūzis Exbroyant Jean 1848 gadā izveidoja pirmo mūsdienu cīkstoņu trupu, kura drīz kļuva slavena visā Eiropā popularizējot franču cīņu un radīja ķēdes reakciju - līdzīgas šova cīkstoņu trupas radās daudzviet Eiropā - Francijā, Dānijā, Itālijā, Vācijā, Krievijā. Tie bija pirmie profesionālie cīkstoņi, kas ar savu darbību spēja sevi uzturēt. Cīkstoņi regulāri trenējās gan ar svariem gan uz paklājiem. Cīņas visbiežāk bija iepriekš iestudētas ar iepriekš norunātu cīņas gaitu un veicamajiem paņēmieniem - tas šoviem nesa lielu popularitāti un peļņu. Nodibinājās arī pirmās sieviešu cīņas trupas.

Notika arī  īstas cīņas ar pirmajiem čempioniem. Cirka trupām ierodoties kārtējā pilsētā dažkārt tika izsludināti arī atklātie čempionāti, kuros jebkurš brīvprātīgais varēja piedalīties un mēroties spēkiem ar cirka cīkstoņiem. Cīkstoņiem parasti bija savas iesaukas, tika lietotas maskas. Zaudētājam maska bija jānoņem. Šādi turnīri pierādīja trenētu, apmācītu cīkstoņu pārākumu pār vienkāršiem tautas stipriniekiem. Cirkus cīņu formāts bija daudzviet Eiropā populārs līdz pat otrajam pasaules karam. Cīņas sports kļuva populārāks un izgāja ārpus cirkus rāmjiem. 18.gs arvien biežāk dažādos tautas saviesīgos pasākumos, gadatirgos sāka rīkot stiprinieku un cīkstoņu sacensības.

Kopš 19.gs. vidus franču cīņa kļuva par populārāko sporta veidu Eiropā. Tuvojoties gadsimtu mijai daudzviet Eiropā bija nodibinājušies alētu klubi un biedrības, kuros censoņi nodarbojās ar smagatlētiku un cīņu. Tā kā cīņa bija populāra gan laukos, gan pilsētās, tad jau 1848.g. Parīzē tika organizēts pirmais čempionāts. Cīņas turnīri tika organizēti vasaras dārzos, cirkos, pastaigu vietās. Uz tiem sāka braukt cīkstoņi no visas Eiropas lai piedalītos un iepazītos ar cīņas noteikumiem, organizāciju. Šo pieredzi viņi vēlāk izmantoja organizējot sacensības savās valstīs.

Eropas cīkstoņi devās pāri okeānam, lai mērotos spēkiem ar amerikāņiem pēc brīvās cīņas noteikumiem. Par episkāko gadsimta cīņu uzskata divu kontinentu daudzkārtējo čempionu spēkošanos 1908.gadā Čikāgā - "krievu lauva" igaunis Georgs Hakkenšmits pret  Frenku Gotču.

1898.g. francūzis Paul Pons kļūst par pirmo oficiālo pasaules čempionu grieķu-romiešu (franču) cīņā. Kopš šā brīža pasaules čempionāti tiek rīkoti regulāri. Tā kā ne vienmēr, dažādu apstākļu dēļ, visi labākie cīkstoņi varēja aizbraukt uz čempionātu norises vietām, tad rezultāti dažkārt neatspoguļoja patiesos spēku samērus. Notika arī paralēli čempionāti citur, arī cirkus cīkstoņi rīkoja savus pasaules čempionātus ( kā mūsdienu boksā). Tā kā nebija vienotas starptautiskas cīņas organizācijas, tad dažkārt, viena gada laikā, risinājās pat vairāki pasaules čempionāti profesionāļiem. Tie bija arī dažādu formātu - katrs cīnijās ar katru, čempions izaicināja kādu pretendentu u.c. Paralēli cirkus profesionālajai cīņai arvien plašāk izplatījās amatieru cīņas sports - dibinājās smagatlētu klubi, biedrības un citas organizācijas, kuras rīkoja savas sacensības. Smagatlēti un cīkstoņi parasti trenējās kopā un arī piedalījās abu sporta veidu sacensībās. Dažkārt arī uzvarētājus noskaidroja abu sporta veidu rezultātu kopsummā. Tāpēc nav brīnums, ka pirms gadsimta kopumā cīkstoņi bija fiziskā spēka ziņā krietni pārāki par vairumu mūsdienu cīkstoņiem. Mūsdienu cīkstoņi pārāki varētu būt cīņas tehnikā, jo franču cīņā visbiežāk lietotie paņēmieni bija nelsoni, dubultnelsoni, kravates, suplesi, piruetes, atslēgas - tā laika leksikā.

Regulāri cīkstoņu priekšnesumi vasarās Pēterburgā risinājās dārzā "Фарс", Maskavā - zooloģiskajā dārzā un dārzā "Аквариум". Daudzi tā laika čempioni kļuva par tautas varoņiem - Georgs Hakkenšmits, Georgs Lūrihs, Aleksandrs Ābergs, Staņislavs Sbyszko, Ivans Poddubnijs, Ivans Zaikins, Kara Ahmets, Counstant Baucher, Frenks Gotčs, Martins Bērnss, Toms Dženkinss u.c.

Krievijā pirmā reģistrētā cīņa notika 1837.g. 22. maijā Pēterburgā starp spēkavīriem I.Djupuī un M.Ivanovu. Par cīņas centru te pakāpeniski kļuva Gaetano Činizelli cirks. Odesā galvenais cīņu centrs bija Vilhelma Surra cirks, bet Brāļu Rihteru ceļojošais cirks, braukājot pa visu impēriju,  reklamēja sieviešu cīņas, tai skaitā tolaik slavenās Igaunietes Marinu Lurs un Anettu Bušu. 1885.gadā Vladislavs Krajevskis no Varšavas dibina atlētikas cienītāju klubu - to uzskata par smagatlētikas aizsākuma punktu Krievijas impērijā. 1892.gadā Krievijā atgriežas cīkstoņu slavu Eiropā guvušais Vladislavs Pitļanskis un sāk apmācīt cīņas sportā Krajevska atlētu kluba biedrus. To uzskata par cīņas sporta aizsākumu Krievijas impērijā. Tiek rīkoti pirmie turnīri. Arvien biežāk te iegriežas Eiropas slavenības - jostu cīņas meistars Emīls Foss no Vācijas, Besbergs no Igaunijas, Pallers no Austrijas, Petrovs no Bulgārijas, Kara-Ahmets no Turcijas, Pols Abs no Vācijas u.c. Nonākot Krajevska atlētu klubā par pasaules cīņas zvaigznēm izaug igauņi Lūrihs, Hakkenšmits, Abergs, dāmas Loorberga un Buša. Hakkenšmits jau iepriekš bija uzstājies Igaunijas ceļojošo cirku trupās ar pseidonīma Lencs, kas radīja aizdomas par viņa piederību profesionāļiem. 1898. gada Pēterburgas atlētikas kluba sporta svētkos Hakkenšmits gūst pārliecinošas uzvaras svaru celšanas un cīņas sacensībās - tas ir viņa slavas sākums. Ar jaunā gadsimta sākumu franču cīņa kļūst par valdošo cīņas stilu arēnās.

Cirkus izrādēs cīņas parasti notika pēdējā - trešajā izrādes daļā. Šeit nebija svaru kategoriju, cīņas notika līdz uzvarai - jāpiespiež uz dažām sekundēm pretinieka lāpstiņas pie paklāja. Cīņu laiks tika limitēts - pirmā cīņa līdz 20 minūtēm, otrā līdz 40 minūtēm, trešā - līdz uzvarai. Pārvēliens pāri savām lāpstiņām bija atļauts, tvērieni un metieni atļauti līdz jostasvietai. Tika atļauti arī viegli sitieni ar plaukstu vai apakšdelmu (makaroni), dubultnelsons. Bieži cīņas rezultāts jau iepriekš bija norunāts. Tādu cīņa apzīmēšanai lietoja vārdu "šikē". Cīņas, kurās cīkstoņi cīnījās pa īstam - "bur".  Arī cīkstoņus, neoficiāli, iedalīja trīs grupās - īsti čempioni, kas pretendēja uz godalgām, tad Apustuļi - cīkstoņi, kuri izskatījās spēcīgi, bet ļāva sevi uzvarēt un tie, kuri bija vēl iesācēji vai jau veci - vieņiem bija jāzaudē. Lai uzturētu skatītāju izteresi un saglabātu peļņu, daudz jaunievedumu cirkus cīņas izrādēs veic Ivans Ļebedevs - tika izmantots mūzikas pavadījums, katram cīkstonim tika iedalīta sava, tēlojama loma, lietotas maskas, iestudētas cīņu norises, specefekti u.c. Gadiem ritot, cirkus cīņās, sportiskā puse kļuva arvien vājāka un sāka līdzināties mūsdienu amerikāņu Wrestlingam. Krievijā cirkus cīņa tika aizliegta 1924.gadā.

Itālijas cīkstonis Bazilio Bartoletti pirmais ieviesa terminu "Grieķu-Romiešu cīņa". 1896.gadā grieķu-romiešu cīņa pirmoreiz tiek ieviesta olimpisko spēļu programmā. Brīvā cīņa olimpiskajās spēlēs ir kopš 1904 gada, sieviešu cīņa kopš 2004 gada.  Pasaules čempionāti grieķu-romiešu cīņā notiek kopš 1904.gada. Pasaules čempionēti brīvajā cīņā - kopš 1951.gada, sievietēm kopš 1987.gada.  1920. gadā Londonas Olimpisko spēļu laikā Antverpenē tika izveidota starptautiskā cīņas sporta federācija FILA. Tā beidzot izstrādā vienotus cīņas sacensību noteikumus. Amerikā sāk attīstīties koledžu wrestlings. Kopš 1912.g. olimpiskajām spēlēm, kad kāda no cīņām ilga pat 9 stundas , tika reglamentēts cīņas laiks. Lai cīņas nekļūtu garlaicīgas 1924.gadā ieviesa laika ierobežojumu - 20 minūtes GR cīņā (stājā-10, parterī 2x3 un atkal stājā 4 min.). Brīvajā cīņā - 15 min (6-3/3-3). 1956.g. - 12 min. 1961.g. - 9 min. Gadu gaitā mainījies arī cīņas paklājs - sākumā tie bija četrstūrveida austs paklājs. Tikai vēlāk sāka izmantot smilšu vai skaidu pamatus ar pārklātu biezu audumu.

Pirmais pasaules karš pārtrauca cīņas sporta attīstību Eiropā. Izjuka biedrības un sporta organizācijas, cirkus trupas. Cīkstoņi gāja bojā frontē. Daudzi devās bēgļu gaitās.

Pēc kara cīņas sportā aktivitātes atgriezās palēnām - pasaules un Eiropas čempionāti, Olimpiskās spēles sākumā pulcēja nelielu dalībnieku skaitu.

Gadiem ejot ir izkristalizējušies galvenie sporta cīņas stili:

  • Cīņa stājā bez kāju izmantošanas un to tvērieniem (piem. tatāru kureš)
  • Cīņa stājā ar kājām bez satveres zem jostasvietas (piem. kazahu kureš, kox, čidaoba)
  • Cīņa stājā ar kājām un tvērieniem zem jostasvietas (švingen, sumo)
  • Cīņa stājā un parterī bez aktivitātēm un satveres zem jostas vietas (grieķu-romiešu cīņa)
  • Cīņa stājā un parterī ar kājām untvērieniem zem jostasvietas (košti )
  • Cīņa stājā un parterā ar kājām, tvērieniem zem jostasvietas un sāpju paņēmieniem (sambo cīņa)
  • Cīņa stājā un parterī ar kājām, tvērieniem zem jostasvietas ar sāpju un žņaugšanas paņēmieniem (džudo, grepplings)

Joprojām daudzās pasaules tautās ir populāri dažādi nacionālie cīņas stili, ar kuru palīdzību daudzi mūsdienu brīvās un grieķu-romiešu cīņas cīkstoņi sākušu savu sporta karjeru:

Daudzu tautu nacionālās cīņas patreiz notiek ne tikai vīriešu, bet arī sieviešu starpā: Schwingen - Šveices kalnu rajonos, Gouren - Francijas Bretaņā, Backhold - Skotijā, Glima - Islandē, Loita Galega - Spānijas Galīcijā, Lucha Canaria - Kanāriju salās,  Juego del Pao - Kanāriju salās, Narajarapuame - Meksikā, Huka-Huka - Brazīlijā, Tinku - Bolīvijā, Bukh Biraldah - Mongolijā un Ķīnā, Pataho indiāņu cīņa - Brazīlijā, Oodarish un Balban Kuroš - Kirgīzijā, Turuasa un Jeningeinin - Sibīrijas ziemeļu tautas, MasKirsi un Hapsagai - Jakutijā, Lethvej - Birmā,  Kureš - Turku zemēs, Sirim - Korejā, Penčak Silat - Indonēzijā, Gi Ge cīņa - Vjetnamā un Ziemeļķīnā, Kusti - Indijā, Vesua - Kamerūnā, Kepu - Nigērijā, Ahumadsin SuaSua - Kotdivuārā, Mgba Umunvanji - Nigērijā, Jeg - Ziemeļāfrikā, Tuaregu sieviešu cīņa Āfrikā, Nūbijas cīņas stils Āfrikā, Polinēzijas cīņas stils. Šie senie, vēsturiskie tautas cīņas stili, devuši lielu pienesuma mūsdienu sporta cīņas mākslas attīstībai.

Svaru kategorijas

Gadiem ritot mainījās sporta cīņas svaru kategorijas. Eiropas un pasaules čempoinātos līdz 1905.gadam sportistus svara kategorijās nedalīja. 1906.gada Hāgas čempionātā ieviesa vieglā, vidējā un smagā svara kategorijas. Vēlāk bija četras, piecas, septiņas (1924.g.), desmit (1968.g.) svaru kategorijas. Atšķirīgas svaru kategorijas ir jauniešu, kadetu, junioru, pieaugušo, veterānu, sieviešu un grieķu- -romiešu cīņā.

Turpinājums sekos . . .